Līdzība par ganu
1 “Patiesi, patiesi es jums saku: kas avju kūtī neieiet pa durvīm, bet kāpj iekšā pa citurieni, tas ir zaglis un laupītājs. 2 Bet, kas ienāk pa durvīm, tas ir avju gans. 3 Tam durvju sargs atver, un avis dzird viņa balsi, un viņš sauc savas avis vārdā un tās izved. 4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi. 5 Svešiniekam tās nesekos, bet bēgs no viņa, jo svešinieka balsi tās nepazīst.” 6 Jēzus stāstīja tiem šo līdzību, bet viņi nesaprata, kas tas bija, ko viņš tiem runāja.
Jēzus – labais gans
7 Tad Jēzus atkal sacīja: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU durvis avīm. 8 Visi, kas nākuši pirms manis, ir zagļi un laupītāji, un avis nav viņus dzirdējušas. 9 ES ESMU durvis – kas caur mani ieiet, tas taps izglābts un ieies un izies, un ganības atradīs. 10 Zaglis citādi nemaz nenāk kā vien, lai zagtu, nokautu un pazudinātu. Es esmu nācis, lai tām būtu dzīvība un būtu pārpārēm. 11 ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. 12 Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, 13 jo algādzim avis nerūp. 14 ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani, 15 tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. 16 Man ir vēl citas avis, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. 17 Tādēļ Tēvs mīl mani, ka es atdodu savu dzīvību par avīm, lai to atkal atgūtu. 18 Neviens to man neatņem, bet es to atdodu pats. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal ņemt. Šo bausli es esmu saņēmis no sava Tēva.” 19 Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu vidū šo vārdu dēļ. 20 Daudzi no tiem runāja: “Viņš ir dēmonu apsēsts un trako. Ko jūs viņā klausāties?” 21 Bet citi runāja: “Šie nav apsēsta cilvēka vārdi. Vai dēmons var atvērt akliem acis?”
Jūdu neticība un naids pret Jēzu
22 Tad Jeruzālemē notika Tempļa atjaunošanas svētki. Bija ziema. 23 Jēzus pastaigājās templī, Sālamana kolonādē. 24 Jūdi viņu apstāja un jautāja: “Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to atklāti!” 25 Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums teicu, bet jūs neticat. Darbi, kurus es daru sava Tēva vārdā, tie liecina par mani. 26 Bet jūs neticat, jo jūs neesat no manām avīm. 27 Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. 28 Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. 29 Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas. 30 Es un Tēvs, mēs esam viens.” 31 Jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu. 32 Jēzus viņiem teica: “Daudz labu darbu no sava Tēva es jums esmu rādījis. Tad kura darba dēļ jūs gribat mani nomētāt akmeņiem?” 33 Jūdi viņam atbildēja: “Mēs nomētāsim tevi akmeņiem nevis laba darba, bet Dieva zaimošanas dēļ, tādēļ ka tu, cilvēks būdams, dari sevi par Dievu.” 34 Jēzus viņiem teica: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: es sacīju: jūs esat dievi. – 35 Ja nu par dieviem sauca tos, uz kuriem Dieva vārds runājis, un Raksti nevar tikt atcelti, 36 vai tad tam, kuru Tēvs svētījis un sūtījis pasaulē, jūs teiksiet: tu zaimo! – tādēļ ka sacīju: es esmu Dieva Dēls! 37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man! 38 Bet, ja es daru un jūs neticat man, tad ticiet darbiem, lai jūs atzītu un ticētu, ka manī ir Tēvs un es – Tēvā.” 39 Tad tie atkal viņu mēģināja satvert, bet viņš tika no viņiem prom. 40 Viņš atkal devās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis agrāk bija kristījis, un palika tur. 41 Un daudzi nāca pie viņa. Viņi runāja: “Jānis gan nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis sacīja par šo, ir patiess.” 42 Un daudzi tur sāka ticēt viņam.
1 „Patiesi, patiesi, es jums saku: Kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet citur kāpj iekšā, ir zaglis un laupītājs.
2 Bet kas ieiet pa durvīm, ir avju gans.
3 Viņam durvju sargs atver, un avis klausa viņa balsij, un viņš savas avis sauc vārdā un izved tās ārā.
4 Kad viņš visas savas avis izlaidis ārā, viņš pats iet tām pa priekšu, un avis viņam seko, jo tās pazīst viņa balsi.
5 Svešam turpretim tās nesekos, bet bēgs no tā, jc viņas nepazīst svešnieku balsi.“
6 So līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko viņš uz tiem runāja.
7 Tad Jēzus atkal sacīja: „Patiesi, patiesi, es jums saku: Es esmu durvis, kas ved pie avīm.
8 Visi, kas priekš manis nākuši, ir zagļi un laupītāji; bet avis viņus nav klausījušas.
9 Es esmu durvis. Ja kāds caur mani ieiet, tas tiks izglābts; viņš ieies un izies un atradīs ganības.
10 Zaglis nāk vienīgi, lai zagtu, nokautu un nomaitātu. Es esmu nācis, lai tiem būtu dzīvība un pārpilnība.
11 Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm.
12 Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, —un vilks tās nolaupa un izklīdina,
13 Jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.
14 Es esmu labais gans; es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst.
15 Itin kā Tēvs pazīst mani, es pazīstu Tēvu; un es atdodu savu dzīvību par savām avīm.
16 Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; ari tās man jāatved; ari viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.
17 Tāpēc Tēvs mani mīl, ka es at-dodu savu dzīvību, lai es to atkal atgūtu.
18 Neviens to nav man atņēmis, bet es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot un vara to atkal ņemt. Šo uzdevumu es esmu saņēmis no sava Tēva.“
19 Tad atkal cēlās šķelšanās jūdu starpā šo vārdu dēļ.
20 Daudzi viņu starpā sacīja: „Viņā ir velns, viņš ir prātu zaudējis! Ko jūs viņu klausāties?“
21 Citi sacīja: „Šie vārdi nav velna apsēsta cilvēka vārdi. Vai ļauns gars var atvērt aklo acis?“
22 Pēc tam Jeruzālemē bija tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
23 Jēzus staigāja pa templi Salamana stabu ailē.
24 Jūdi viņu ielenca un sacīja viņam: „Cik ilgi tu mūs turēsi neziņā? Ja tu esi Kristus, saki mums to skaidri!“
25 Jēzus viņiem atbildēja: „Es jums esmu teicis, bet jūs neticat. Darbi, ko es daru sava Tēva vārdā, nodod liecību par mani.
26 Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm.
27 Manas avis dzird manu balsi, es tās pazīstu, un viņas man seko.
28 Un es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas ne mūžam neies bojā un neviens tās neizraus no manas rokas.
29 Mans Tēvs, kas man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.
30 Es un Tēvs, mēs esam viens.“
31 Tad jūdi atkal sanesa akmeņus, lai viņu nomētātu.
32 Jēzus tiem atbildēja: „Daudz labu darbu es jums esmu rādījis, kas nāk no Tēva. Kura darba deļ jūs mani gribat nomētāt?“
33 Jūdi viņam atbildēja: „Nevis laba darba dēļ mēs tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka tu cilvēks būdams dari sevi par Dievu.“
34 Jēzus viņiem atbildēja: „Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi.
35 Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem zīmējas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti,
36 Vai tad tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls?
37 Ja es nedaru sava Tēva darbus, neticiet man!
38 Bet ja es tādus daru, tad, ja man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka manī ir Tēvs, un es Tēvā.“
39 Tad tie atkal viņu taisījās gūstīt, bet viņš izglābās no viņu rokām.
40 Pēc tam viņš atkal aizgāja otrpus Jardānas, tai vietā, kur Jānis sākumā bija kristījis, un palika tur.
41 Un daudzi nāca pie viņa un sacīja: „Jānis nav darījis nevienas zīmes, bet viss, ko Jānis par šo runājis, ir bijis patiesība.“
42 Un daudzi tur sāka viņam ticēt.
