Raudas par Jeruzālemi
1 Ja man dotu tuksnesī ceļinieku būdu,
tad es pamestu savu tautu
un no tiem aizietu,
jo tie visi ir
laulības pārkāpēji
un krāpnieku pulks!
2 “Tie trin savas mēles
kā loka dzīslu,
runā melus, ne patiesību,
šai zemē tie vareni,
jo no ļauna uz ļaunu tie iet
un mani tie nepazīst,”
saka Kungs.
3 “Ik vīrs lai sargās no kaimiņa
un neuzticas pat brālim,
jo brālis krāpj brāli
un kaimiņš baumodams staigā.
4 Ik vīrs savu tuvāko viļ,
neviens nerunā patiesību,
savai mēlei tie iemācījuši runāt melus,
bez mitas tie nopūlas grēkos.
5 Jūs tupat māņos
un liedzaties mani pazīt!”
saka Kungs.
6 Tādēļ tā saka Pulku Kungs:
“Redzi, es kausēdams viņus pārbaudīšu!
Ko citu lai manai tautmeitai daru?
7 Kā izasināta bulta
viņu mēle melš māņus,
ar muti tie runā uz tuvāko mieru,
bet sirdī tam lamatas taisa.
8 Vai tādēļ lai tos atstāju mierā? –
saka Kungs,
vai tādai tautai
lai es neatriebju pats?”
9 Pār kalniem es celšu
raudas un žēlabu dziesmu
un pār tuksneša ganībām – vaimanas,
jo tās tā pārpelnotas,
ka ne cauri iziet,
nedzird pat lopus maujam,
debesu putni un zvēri –
visi pamukuši!
10 “Es pataisīšu Jeruzālemi
par drupām un šakāļu midzeni,
Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu,
kur neviens nemīt.”
11 Kurš ir tik gudrs, ka var to saprast? Uz ko lai runā Kunga mute? Kam viņš lai stāsta par to –
kādēļ nopostīta zeme
un pārpelnota kā tuksnesis,
ka ne cauri iziet?
12 Kungs teica: “Tādēļ ka tie atmetuši manu bauslību, ko es tiem devu, un manai balsij nav klausījuši, ko es teicu, nav darījuši, 13 bet no savas sirds stūrgalvības skrējuši pakaļ baāliem, kā viņu tēvi tiem mācījuši, 14 redzi, tādēļ es, saka Pulku Kungs, Israēla Dievs, barošu šo tautu ar vērmelēm un ar indes ūdeni dzirdīšu! 15 Es viņus izkaisīšu starp tautām, kuras nepazīst ne viņi, ne viņu tēvi, un es trenkšu tiem pakaļ zobenu, līdz tos piebeigšu!”
16 Tā saka Pulku Kungs:
“Jēdzieties, sauciet pēc gaudotājām,
sūtiet pēc gudrām sievām,
17 lai tās steidz šurp
un sāk par mums žēlu dziesmu,
lai mūsu acis pierit asarām,
lai mūsu plaksti ūdeni pārplūst!
18 Jo no Ciānas dzird
žēlu dziesmu:
kā mēs izpostīti, kā apkaunoti –
jo pametām zemi,
jo mūs iztrieca no mūsu mājokļiem!”
19 Klausieties, sievas, Kunga vārdus,
ņemieties ausīm viņa mutes vārdus
un māciet savām meitām žēlu dziesmu
un vaimanas viena otrai!
20 “Nāve pa logu iekāpusi,
mūsu pilīs ienākusi,
bērnus no ielām nopļāvusi
un no laukumiem – jaunekļus.”
21 Runā: “Tā saka Kungs:
ļaužu līķi kritīs kā mēsli pār lauku,
kā salmi pēc ražas vācēja –
tos vairs nesavāks!
22 Tā saka Kungs:
lai gudrais nelīksmo savā gudrībā,
lai varonis nelīksmo savā varonībā,
lai bagātais nelīksmo savā bagātībā!
23 Kas grib līksmot,
lai līksmo par to,
ka protas un pazīst mani,
jo es esmu Kungs,
es dodu zemei
žēlastību, tiesu un taisnību,
jo tas viss man tīk,
saka Kungs.
24 Redzi, nāk dienas, saka Kungs, kad es pārmācīšu visus, kas apgraizīti, bet neapgraizīti! 25 Ēģipti, Jūdu un Edomu un Amona dēlus un Moābu, un tos, kam matiem apgriezta mala, kuri tuksnesī mīt, – jo visas tautas ir neapgraizītas un viss Israēls neapgraizītu sirdi!”
1 Kaut man būtu ceļinieka miteklis dziļi tuksnesī, tad es atstātu savu tautu un aizietu no tās! Jo tās locekļi visi ir laulīoas pārkāpēji, krāpnieku savienība.
2 „Viņi sasprindzina savu mēli kā stopu: ar meliem, ne ar patiesību viņi kļuvuši vareni un valda kā kungi pār zemi, jo tie dodas no ļaunuma uz ļaunumu, bet Mani tie nepazīst!“ —saka tas Kungs.
3 „Sargaities ikviens no sava drauga un nepaļaujieties uz brāļiem! Jo katrs brālis krāpj un māna, un katrs draugs aprunā un apmelo.
4 Tie apkrāpj cits citu un nerunā patiesību; viņu mēle pieradusi pie meliem, un viņi nopūlas rīkoties netaisni, viņi pat nevar citādi.
5 Varmācība kraujas uz varmācību, roku rokā iet viltība un liekulība. Tie negrib Mani pazīt!“ —tā salta tas Kungs.
6 Tādēļ tas Kungs Cebaots arī saka: „Redzi, Es tos kausēšu un dzidrināšu! Jo ko Es citu lai daru ar savas tautas meitu?
7 Viņu mēle ir nāvīga bulta, viņu mutes vārdi ir viltus. Ar savu tuvāku tie runā miermīlīgi, bet savā sirdī tam izliek valgus.
8 Vai tad Es to lai nesodītu?“ —saka tas Kungs, —„jeb vai Es lai neatriebtos tādai tautai kā šī?“
9 Man jāraud un jāskumst par kalniem, jādzied sēru dziesma par tuksneša ganībām, jo tās ir par kailatnēm kļuvušas, neviens tur vairs nestaigā; ganāma pulka balss tur nav dzirdama; putni ir aizskrējuši; lopi tās atstājuši, aizgājuši!
10 „Arī Jeruzālemi Es darīšu par drupu kaudzi, šakaļiem par mājokli, un Jūdas ciemus un pilsētas Es pārvērtīšu par tuksnešainām nomalēm, kur neviens nedzīvo!“
11 Kas ir tik gudrs, ka to var saprast, un kam tā Kunga mute sacījusi, ka tas varētu paskaidrot, kādēļ zeme gājusi bojā un stāv izkaltusi un kaila kā tuksnesis, kur neviens nestaigā?
12 Tas Kungs ir sacījis: „Tādēļ ka tie atmeta manus baušļus, ko Es tiem devu, un neklausīja manu balsi un nedzīvoja pēc tās,
13 Bet turējās pie savas nepakļāvīgās un nepielaidīgās sirds un kalpoja baāliem, kā tie to mācījušies no saviem tēviem,“
14 Tādēļ saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Es ēdināšu šo tautu ar vērmelēm un dzirdināšu to ar indīgu dzērienu,
15 Un Es izklīdināšu tos pagānu tautu starpā, ko nedz tie, nedz viņu tēvi nepazina, un likšu, lai tiem pa pēdām seko vajātājs zobens, kamēr Es tos nebūšu iznīcinājis!“
16 Tā saka tas Kungs Cebaots: „Ņemiet to vērā un aiciniet žēlotājas raudu sievas, lai tās nāk, pasauciet gudrās sievas, lai arī tās atnāk
17 Un steigšus uzsāk par mums žēlabu pilnu sēru dziesmu, ka mūsu acis un skropstas izplūst asarās un mūsu acu vāki pildās bagātīgi ar mitrumu!“ —
18 Klau! Sēru dziesmas atskan no Ciānas: „Ak kā mēs esam izpostīti, kādas varmācības esam pārcietuši un cik dziļā kauna pilnā pazemojumā esam krituši! Jo mums jāatstāj šī zeme; mūsu mitekļus mums nolīdzināja ar zemi!“ —
19 Klausaities, sievas, tā Kunga vārdu, un lai jūsu ausis uzņem Viņa mutes vārdu! Mācait savām meitām žēlabu pilnu sēru dziesmu un cita citai kapa dziesmu:
20 „Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos, ir aizrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!“ —
21 Sludini: „Tā saka tas Kungs: Līķi gulēs kā mēsli tīrumā un kā kūļi aiz pļāvēja, un neviens tos nepacels!“
22 Tā saka tas Kungs: „Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu spēku, bagātais lai nelielās ar savu bagātību!
23 Bet kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību; jo uz tādiem Man ir labs prāts“, —saka tas Kungs.
24 „Redzi, nāks dienas“, —saka tas Kungs, —„kad Es saukšu pie atbildības visus, kas kaut būdami apgraizīti, taču būtībā ir neapgraizīti:
25 Ēģipti un Jūdu, Ēdomu, amonitiešus un moābiešus un visus, kam ap deniņiem apcirpti mati, kas dzīvo tuksnesī. Gan visas pagānu tautas ir neapgraizītas, bet visam Israēla namam ir neapgraizīta sirds!“
