Vēstījums par Bābeli
1 Vārds, ko caur pravieti Jeremiju Kungs runāja par Bābeli, par kaldiešu zemi:
2 “Tautām stāstiet,
lai dzird,
celiet karogu,
lai dzird, neslēpiet!
Sakiet: ieņemta Bābele, apkaunots Bēls!
Satriekts Merodahs!
Apkaunoti tās tēli, satriekti dievekļi!
3 Jo pār viņu nāk tauta no ziemeļiem,
tie pataisa viņas zemi par postažu,
tur neviens nemitīs,
gan cilvēks, gan zvērs – klīdīs un aizies!
4 Tajās dienās un laikā,
saka Kungs,
nāks Israēla dēli un Jūdas dēli –
raudādami nāktin nāks
un meklēs Kungu, savu Dievu!
5 Uz Ciānu tie prasīs ceļu,
vaigu uz Jeruzālemi griezīs:
nākam un esam pie Kunga klāt,
pie mūžīgas derības, kas aizmirsta netiks! –
6 Mana tauta bija pazudušas avis,
viņu gani tās aizvīla no kalniem –
tie gāja no kalna uz augstienēm,
aizmirsa savu mājokli!
7 Ikviens, kas tos atrada, tos rija,
un viņu naidnieki teica:
vainu mēs neuzņemamies,
jo viņi pret Kungu grēkoja,
pret taisnības mājokli
un viņu tēvu cerību Kungu! –
8 Bēdziet! Klīstiet no Bābeles prom
un no kaldiešu zemes!
Ejiet un esiet kā auni,
kas iet pa priekšu avju pulkam!
9 Jo, redzi, es musinu un lieku pret Bābeli nākt
milzu tautu pulkam no ziemeļu zemes,
no turienes tie sataisīsies pret viņu un ieņems,
viņu bultas ir kā varoņi vīri –
tukšā neatgriezīsies!
10 Un kaldieši kļūs par laupījumu,
visi, kas laupīs, gūs sāta,
saka Kungs.
11 Kaut jūs priecājaties,
kaut līksmojat,
mana mantojuma laupītāji,
kā teles spriņģojat,
kā zirgi zviedzat,
12 jūsu māte tiks apkaunota,
pievilsies jūsu radītāja!
Redzi, pēdējā starp tautām,
tuksnesis, izkaltusi zeme un kailatne!
13 Kunga niknuma dēļ tur neviens nemitīs,
viņa visa par izpostījumu kļūs!
Katrs, kas ies cauri Bābelei,
šausmināsies un svilps par viņas brūcēm!
14 Taisieties, ielenciet Bābeli!
Visi, kas spēj atvilkt loku,
šaujiet uz viņu, netaupiet bultas,
jo pret Kungu tā grēkojusi!
15 Kliedziet par viņu visapkārt!
Viņa atdeva savu roku,
viņas pīlāri nogāzušies,
noplēsti viņas mūri!
Tā ir Kunga atriebība!
Atriebiet tai,
dariet viņai, kā darīja viņa!
16 Iznīdējiet Bābelē sējējus
un ražas laikā tos, kas tver sirpi!
Ikviens atgriezīsies pie savas tautas
zobena dēļ, kas apspiež ikkatru,
ikviens aizbēgs uz savu zemi!
17 Israēls ir izdzenātas avis,
ko trenca lauvas –
vispirms viņu rija Asīrijas ķēniņš,
tagad Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars
skrubina kaulus!
18 Tādēļ tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs: redzi, es piemeklēšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi tāpat, kā es piemeklēju Asīrijas ķēniņu! 19 Es atvedīšu Israēlu atpakaļ uz viņa ganībām, tas ganīsies Karmelā un Bāšānā, Efraima kalnos un Gileādā viņa dvēsele gūs sātu. 20 Tajās dienās un laikā, saka Kungs, tiks meklēta Israēla vaina, bet neatradīs, un Jūdas grēks, bet neatradīsies! Jo es piedošu tiem, kurus atstāšu!
21 Uz Meratajimas zemi ejiet!
Pie Pekoda iemītniekiem!
Kaujiet un nīdējiet tos,
saka Kungs,
un dariet visu, ko es jums pavēlēju!
22 Šaizemē kara balss
un liels posts!
23 Redzi, kā sasists un sadauzīts
visas zemes āmurs!
Redzi, kā kļuvusi par šausmām
starp tautām Bābele!
24 Es izliku tev cilpas, un tu tiki noķerta, Bābele,
un tu to nezināji,
tu tiki satverta,
jo Kungu tu izaicināji!
25 Kungs atvēra savu krātuvi
un ņēma savas dusmības ieročus, –
tāds ir darbs Kungam, Pulku Kungam,
kaldiešu zemē!
26 Nāciet pret viņu no visām malām,
atveriet viņas klētis,
pārlāpstojiet viņu kā labību
un nopostiet to,
lai viņai nekā nepaliek!
27 Kaujiet visus tās vēršus,
lai tie noiet uz kaušanu!
Vai tiem! Jo pienāca viņu diena laikā,
kad tie ir piemeklēti!
28 No Bābeles zemes glābjas un bēg,
kliedz, stāsta Ciānā
par Kunga, mūsu Dieva, atriebību,
atriebību par viņa templi!
29 Sasauciet pret Bābeli loka šāvējus,
visus, kas spēj novilkt loku,
lai satupst viņai visapkārt,
ka neviens neizbēg!
Atdariet viņai par viņas darbiem,
visu, ko viņa darīja,
to dariet viņai,
jo pret Kungu tā iedrošinājās,
pret Israēla Svēto!
30 Tādēļ viņas jaunekļi kritīs ielās
un visi viņas karavīri todien tiks iznīdēti!” saka Kungs.
31 “Redzi, es pret tevi, tu uzpūtīgā,”
saka Kungs, Pulku Kungs,
“tava diena ir pienākusi
un tavas piemeklēšanas laiks!
32 Klups uzpūtīgā un kritīs,
neviens to nepiecels,
es viņas pilsētās aizdegšu uguni,
un tā rīs tai visapkārt!
33 Tā saka Pulku Kungs:
apspiesti Israēla dēli
kopā ar Jūdas dēliem,
visi viņu gūstītāji tos pārspēkojuši –
liedz tiem iet projām.
34 Viņu Izpircējs ir spēcīgs!
Pulku Kungs ir viņa vārds!
Strīdēt viņš izstrīdēs viņu strīdu,
lai šī zeme rimtu,
bet Bābeles iemītnieki trūktos!
35 Zobens pār kaldiešiem,
saka Kungs,
un pār Bābeles iemītniekiem,
un pār tās augstmaņiem,
un pār tās gudrajiem.
36 Zobens pār pļāpukulēm,
tie paliks muļķos,
zobens pār viņas varoņiem,
tie aizies bojā!
37 Zobens pār zirgiem un ratiem
un pār visām jauktajām tautām,
kas kopā ar viņu cīnās,
tie kļūs par sievām!
Zobens pār viņas dārgumiem,
tos nolaupīs!
38 Zobens pār viņas ūdeņiem,
tie izsīks! – Jo tā ir elku zeme,
un savu briesmekļu dēļ
tie paliks traki!
39 Tādēļ tur mitīs plēsoņas, šakāļi
un strausu mātītes,
nemūžam neviens tur vairs nemitīs
un nepiemitīs līdz paaudžu paaudzei!
40 Kā Dievs apgrieza otrādi Sodomu un Gomoru un blakuspilsētas,
saka Kungs,
tā neviens tur vairs nemitīs,
nepiemitīs tur cilvēka dēls!
41 Redzi, nāk tauta no ziemeļiem,
liela tauta un daudzi ķēniņi
no zemes tālumiem dodas šurp!
42 Loku un bozi tie tver,
tie ir cieti, tiem līdzjūtības nav,
viņu balss šņāc kā jūra,
uz zirgiem tie jāj,
jau sarindojušies kaujai
pret tevi, Bābeles meita!
43 Bābeles ķēniņš dzirdēja baumas par tiem,
viņam nošļuka rokas,
viņu sakampa sāpes
kā dzemdētāju.
44 Redzi, kā lauva viņš slienas
no Jardānas biezokņa uz viņas māju pļavām,
jo mirklī es likšu tiem skriet projām no tās,
un, kas tai ir izvēlēts, es nolikšu!
Jo kurš ir kā es un kas man norādīs?
Kurš ir tas gans, kas pastāvēs manā priekšā?”
45 Tādēļ klausieties Kunga padomu,
ko viņš dod Bābelei,
un viņa nodomus,
ko viņš par kaldiešu zemi ir lēmis –
vai tad nepatrenks avju jaunuļus,
vai tad neizdeldēs to pļavas?!
46 No trokšņa, Bābeli sagrābjot,
notrīcēs zeme,
un viņas kliedzienus
starp tautām dzirdēs!
1 Šis ir tas vārds, ko tas Kungs runājis ar pravieša Jeremijas muti par Bābeli un par kaldēju zemi:
2 „Pasludiniet tautu starpā, dariet zināmu un neslēpiet, paceliet karogu, sludiniet: Bābele ir uzvarēta, Bels ir palicis kaunā, Merodachs stāv satriekts! Viņu dievi ir palikuši kaunā, viņu dievekļi sagrauti!
3 Jo pret viņiem nāk tauta no ziemeļiem, tā izpostīs viņu zemi, tur nebūs vairs iedzīvotāju, cilvēki būs aizbēguši, un arī lopi būs aizdzīti projām! —
4 Tanīs dienās, tanī laikā“, —saka tas Kungs, —„nāks atpakaļ Israēla bērni, kopā ar Jūdas bērniem, tie nāks, nemitīgi raudādami, un meklēs to Kungu, savu Dievu.
5 Tie meklē ceļu uz Ciānu, uz turieni ir vērsti viņu skati: Nāciet, pievienojieties tam Kungam mūžīgā nekad neaizmirstamā derībā!
6 Mana tauta bija kā pazudušas avis, viņu gani bija tās maldinājuši, vadājuši kalnos pa nepareiziem ceļiem; tās gāja no kalna uz pakalnu un aizmirsa savu novietni.
7 Visi rija tās, kas ar tām sastapās, un manas tautas pretinieki sacīja: „Mēs tiem nedarām netaisnību!“ —jo tie ir grēkojuši pret to Kungu, pret savu īsto ganību un pret savu tēvu cerību. —
8 „Bēdziet no Bābeles, atstājiet, kaldēju zemi un esiet kā vadītāji auni ganāmam pulkam!
9 Jo redzi, Es sūtišu lielas tautas no ziemeļiem pret Bābeli, tās nostāsies pret to un to ieņemsŗ viņu bultas nāks kā no gudra varoņa rokas, tās neaizlidos velti.
10 Tā kaldēju zeme kritis par laupī-jumu iebrucējiem, un visi, kas piedalīsies tās izlaupīšanā, pieēdīsies līdz kaklam!“ —saka tas Kungs. —
11 „Priecājieties un līksmojiet, mana mantojuma laupītāji, un lēkājiet priekā j kā govis, kad ar tām labību kuļ, un zviedziet kā ērzeļi!
12 Un tomēr jūsu māte paliks pilnīgi kaunā, kas jūs dzemdējusi, tā stāvēs nosarkusi. Redzi, zeme, kur dzīvo pēdējā no tautām, taps tagad par tuksnesi un par izkaltušu zāļu klajumu.
13 Aiz tā Kunga dusmām tā paliks neapdzīvota un kļūs pavisam par tuksnesi. Ikviens, kas ies Bābelei garām, brīnīsies; tas būs šausmu pārņemts un svilpodams šņāks par tās ciešanām.
14 Nostājieties visapkārt cīņai pret Bābeli, visi stopa strēlnieki! Šaujiet, netaupiet bultas! Jo tā ir apgrēkojusies pret to Kungu.
15 Paceliet prieka balsis visapkārt! „Bābele padevās! Krituši tās nocietinā-jumi, noārdīti tās mūri!“ —Tā kā tā ir tā Kunga atriebība, tad atriebieties tai ari no savas puses. Dariet viņai tā, kā viņa ir darījusi!
16 Izniciniet Bābelē visus sējējus un visus pļāvējus! No briesmīgā zobena tie vairīsies, un ikviens bēgs uz savu dzimteni pie savas tautas.
17 Israēls ir kā izbiedēta avs, ko lauvas vajājušas. Pirmais viņu bija aizkodis Asirijas ķēniņš, tad beigās Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars apgrauza viņa kaulus.
18 Tādēļ tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Redzi, Es sodīšu Bābeles ķēniņu un viņa zemi, kā Es nosodīju Asirijas ķēniņu.
19 Tad Es atvedīšu Israēlu atpakaļ viņa ganībās, ka viņš atkal ganīs savas avis uz Karmela un Basanā un savu pārtiku saņems Ēfraima kalnos un Gileādā.
20 Tanīs dienās un ttsai laikā“, —tā saka tas Kungs, —„meldēs Israēla nozie-gumu un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami, jo Es piedošu tiem, ko Es glabāju kā pārpalikumu.“
21 „Celies pret divkārtējo nemiernieku zemi un pret šās piemeklētās pilsētas iedzīvotājiem! Satriec un posti“, —saka tas Kungs, —„un izpildi visu, ko Es tev pavēlēju!“
22 Klau! Zemē dzirdams kara troksnis, un valda liels sabrukums; atskan skaļas vaimanas!
23 Kā ir sasists un satriekts tas veseris, kas postīja visu pasauli! Kā Bābele palikusi par šausmu iemiesojumu tautu starpā!
24 „Es tev izliku valgus, Bābele, un tu esi noķerta, iekāms tu pati to pamanīji; tu esi pienākta un sagrābta cieti, jo tu esi ielaidušies cīņā ar to Kungu.“
25 Tas Kungs atslēdzis savu ieroču noliktavu un izņēmis no turienes savu dusmu ieročus, jo tam Kungu Kungam Cebaotam ir darbs kaldēju zemē.
26 Nāciet no visām pusēm pret šo zemi, atveriet tās klētis! Sametiet visu, kas tai ir, kaudzē kā labības kūļus un iznīciniet to; sodiet līdz ar to ari pašu zemi, ka nekas no tās nepaliek!
27 Nogaliniet visus zemes lopus, lai viņi lemti nokaušanai! Bēdas tās iedzī-votājiem! Jo viņu diena ir atnākusi, viņu piemeklēšanas laiks.
28 Klau! Bēgļi no Bābeles zemes izbēguši sauc, lai pasludinātu Ciānā tā Kunga atriebību, mūsu Dieva atriebību Viņa nama dēļ! —
29 Sūtiet stopu strēlniekus pret Bābeli, visus, kas vien prot stopu uzvilkt! Aplenciet to visapkārt, lai neviens neiz-bēg! Atmaksājiet tai pēc tās nopelniem, par tās ļaunajiem darbiem! Dariet tai tā, kā tā darījusi! Jo tā pārgalvīgi sacēlusies pret to Kungu, Israēla Svēto.
30 „Tādēļ tās jaunekļi kritīs tās ielās, un Bābeles karavīri aizies tanīs dienās arī bojā!“ —tā saka tas Kungs.
31 „Redzi, Es tevi savaldīšu, tu pārgalvīgā un nekautrīgā!“ —saka tas Kungs Cebaots, —„jo atnākusi tava diena, tavs piemeklēšanas laiks.
32 Tad lepnā un pārgalvīgā paklups un kritīs, un neviens viņu nepacels. Es pielikšu uguni viņas pilsētām, tā apris visu visapkārt!“
33 Tā saka tas Kungs Cebaots: „Israēla un Jūdas bērni cieš varmācībā; visi, kas tos aizveduši gūstā, tur tos stingri savās rokās un negrib atlaist.
34 Bet viņu glābējs ir stiprs, —Kungs Cebaots ir viņa vārds. Tas iztiesās viņu lietu, lai dotu zemei mieru, bet nemieru Bābeles iedzīvotājiem.“
35 „Zobens lai nāk pār kaldējiem“, —saka tas Kungs, —„un pār Bābeles iedzīvotājiem, pār tās valdniekiem un zinātniekiem!
36 Zobens pār pļāpātājiem un pareģiem, ka tie paliek kā muļķi stāvam! Zobens pār tās karavīriem, ka tie kļūst par gļēvuļiem un bēgļiem!
37 Zobens arī pār tās zirgiem un ratiem; zobens pār visu tautu maisījumu, kas ir tās robežās, ka tie kļūst par sievām! Zobens pār visām tās mantām, ka tās krīt laupītāju rokās!
38 Sausums lai nāk pār tās ūdeņiem, ka tie izsīkst! Jo tā ir elku dievu zeme, muļķīgi tie lepojas ar saviem dievekļiem.
39 Tādēļ tur mājos tuksneša zvēri, šakaļi un strausi, tā nebūs vairs apdzīvota ne mūžam, tur iedzīvotāju nebūs uz radu radiem!
40 Kā Dievs citkārt nopostīja Sodomu un Gomoru līdz ar to blakus pilsētām“, —saka tas Kungs, —„tā tur neviens vairs nedzīvos, tur nebūs neviena cilvēka!“
41 Uzmanieties! Tauta nāk no zie-meļiem, stipra tauta, un daudz ķēniņu ceļas no zemes galiem.
42 Tiem ir stopi un šķēpi, tie ir cietsirdīgi un nežēlīgi; viņu karaspēku troksnis ir kā jūtas krākšana, tie jāj uz zirgiem kā karavīri un iekarotāji pret tevi, Bābeles meita!
43 Kad Bābeles ķēniņam pienāk ziņas par to, tad nogurumā nolaižas viņam rokas; bailes pārņem viņu, drebuļi un žņaudzēji kā sievu dzemdēšanas sāpēs.
44 „Redzi, kā lauva strauji ceļas no Jardānas biezokņiem un iet uz ielejas zaļajām nogāzēm, tā Es viņu drīzi no turienes aizdzīšu un iecelšu pār viņiem par valdnieku to, kas šim nolūkam izredzēts. Kas var Man līdzināties, un kas Mani var saukt pie atbildības? Un kur būtu tāds tautu gans, kas varētu mēroties ar Mani?“
45 Tādēļ uzklausait, ko tas Kungs nolēmis par Bābeli un kāds Viņa nodoms par kaldēju zemi: Tiešām, ganu zēni tos aizvedīs kā ganāma pulka jērus, pat viņu ganības būs uztrauktas par tiem!
46 No sauciena: „Bābele ir kritusi!“ —trīcēs zeme, un uztraukums izplatīsies tautu starpā.
