Vēstījums par Moābu
1 Par Moābu. Tā saka Pulku Kungs, Israēla Dievs:
“Vai! Nebo, jo nopostīta!
Apkaunota un ieņemta Kirjataima,
apkaunots un sagrauts cietoksnis!
2 Vairs nav Moāba slavas!
Hešbonā viņi lēma tam ļaunu:
iesim un iznīdēsim, lai vairs nav tauta! –
Arī tu, Madmēna, apklusīsi,
tev pakaļ ies zobens!
3 No Horonaimas kliedz:
delde un milzu posts!
4 Satriekts Moābs,
viņa jaunekļiem tie lika kliegt!
5 Luhītas kalnu pārejā
ar raudām kāpj raudādami,
Horonaimas nogāzēs
naidnieki dzirdēja posta klaigas!
6 Skrejiet, dzīvību glābiet,
kļūstiet kā tuksneša saušļi, –
7 tu paļāvies
uz paša darbiem un dārgumiem,
bet ieņems arī tevi!
Kemošu aizvedīs trimdā
kopā ar priesteriem, augstmaņiem!
8 Pār katru pilsētu postītājs nāks,
ne pilsēta neglābsies,
ieleju izdeldēs,
un iznīcinās līdzenumu –
kā teica Kungs.
9 Dodiet Moābam spārnus,
lai laižas prom!
Viņa pilsētas kļūs par postažu,
kur neviens nemīt!
10 Nolādēts tas,
kas Kunga darbu dara nevīžīgi,
nolādēts tas,
kas savu zobenu no asinīm attur!
11 Bez bēdu Moābs kopš jaunības
un dusēja kā vīna raugs –
no trauka traukā to nelēja,
trimdā viņš negāja!
Tādēļ tam sava garša
un smarža nav mainījusies!
12 Redzi, tādēļ nāk dienas, saka Kungs, es uzsūtīšu viņam gāzējus, tie viņu piešķiebs un iztukšos viņa traukus, un izlies viņa krūkas! 13 Paliks kaunā Moābs ar Kemošu, kā palika kaunā Israēla nams ar Bēteli, uz ko tas paļāvās.
14 Kā jūs varat teikt:
mēs – varoņi un varonīgi karavīri kaujā! –
15 Taču izdeldēts Moābs
un viņa pilsētas!
Viņa labākie jaunekļi
uz slaktiņu nogājuši,
saka Ķēniņš, Pulku Kungs ir viņa vārds.
16 Tuvu Moāba liksta,
un viņa ļaunums jo steidz!
17 Cietiet tam līdzi
visi, kas apkārt,
visi, kas zināt viņa vārdu,
sakiet: ak, kā satriekts spēka scepteris,
rotātais zizlis!
18 Nāc zemē no godības,
smilšainē sēdies,
mītniece, Dībonas meita!
Jo Moāba postītājs nācis pār tevi,
sagrāvis tavus mūrus!
19 Stājies ceļā un glūni,
Aroēras iemītniece,
prasi bēglim un tam, kas paglābies,
saki: kas notika?!
20 Apkaunots Moābs, jo satriekts, –
kauciet un kliedziet,
stāstiet Arnonā,
ka nopostīts Moābs!
21 Spriedums nāca pār klajumu zemi – pār Holonu, pār Jahacu, pār Mēfaatu, 22 pār Dībonu, pār Nebo, pār Bēt-Diblataimu, 23 pār Kirjataimu, pār Bēt-Gāmūlu, pār Bēt-Meonu, 24 pār Kerījotu, pār Bocru, pār visām Moāba zemes pilsētām, tālām un tuvām!
25 Aplauzts Moāba rags,
un viņa elkonis satriekts,
saka Kungs.
26 Piedzirdi viņu, jo par pašu Kungu šis taisījās lielāks – rīstīsies Moābs paša vēmekļos, kļūs par apsmieklu arī viņš! 27 Vai Israēls tev nebija apsmiekls? Vai kopā ar zagļiem tika pieķerts? Cik vien par viņu tu runāji, tik tu ņirdzi!
28 Pametiet pilsētas un mītiet klintīs,
Moāba iemītnieki!
Esiet kā dūjas
un ligzdojiet klinšu plaisās!
29 Mēs dzirdējām Moāba lepnību –
jo lepns šis! –
uzpūtību, lepnību, iedomību
un sirds augstprātību!
30 Es pazīstu, saka Kungs, viņa tukšo uzpūtību un tukšās pļāpas. 31 Tādēļ es kaukšu par Moābu, par visu Moābu es kliegšu, un Kīr-Heresas vīriem es uzrūkšu!
32 Par tevi es raudāšu
vairāk nekā par Jaazēru,
Sibmas vīnakoks!
Tavas stīgas sniedzās līdz jūrai,
līdz Jaazērai stiepās!
Taviem augļiem un vīnam
nu uzkritis postītājs!
33 Atņemts prieks un līksme
gan vīnadārziem, gan Moāba zemei!
Kublos mitējies vīns,
neviens vairs vīnspaidu nemin
ar priecīgām klaigām,
priecīgās klaigas
vairs nav priecīgas klaigas!
34 Hešbonā kliedz līdz Elālei, līdz Jahacai, liek atskanēt balsij no Coaras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelīšijai, jo pat Nimrīmas ūdeņi par tuksnesi kļuvuši! 35 Es darīšu galu Moābam, saka Kungs, viņš upurē augstienēs un kvēpina savam dievam! 36 Tādēļ mana sirds par Moābu īd kā sēru stabule, un mana sirds īd kā sēru stabule arī par Kīr-Heresas vīriem, jo zudis ir tas, ko tie bija atlicinājuši. 37 Ik galva noskūta kaila, ik bārda apcirpta, ik rokas agraizītas, un maiss uz gurniem! 38 Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās – visur vaimanas, jo es satriecu Moābu kā trauku, kas nerūp nevienam, saka Kungs. 39 Redzi, kā viņi sakauti kauc! Kā griež muguru Moābs! Kauns! Moābs tapis par apsmieklu un sagrāvi visiem, kas ir ap viņu.
40 Jo tā saka Kungs:
redzi, kā ērglis viņš laidīsies
un izpletīs spārnus pār Moābu!
41 Viņa pilsētas tiks ieņemtas,
viņa nocietinājumi tiks sagrābti,
un todien Moāba varoņu sirds
būs kā sievas sirds radībās!
42 Moābs tiks iznīcināts, nebūs vairs tautas,
jo pret Kungu viņš taisījās liels!
43 Briesmas, bedre un lamatas tev,
Moāba iemītniece! –
saka Kungs.
44 Kas bēg no briesmām,
iekritīs bedrē,
un, kas izrāpsies no bedres,
to lamatās noķers –
to es Moābam darīšu
viņa piemeklēšanas gadā! –
saka Kungs.
45 Hešbonas ēnā tie stāj,
bez spēka bēguši,
jo no Hešbonas uguns iet
un liesma no Sīhona nama,
tā aprija Moāba deniņus
un bļaura dēlu paurus!
46 Vai tev, Moāb!
Izdeldēti Kemoša ļaudis –
tavi dēli paņemti gūstā,
un tavas meitas nebrīvē!
47 Bet es atvedīšu atpakaļ Moāba gūstekņus
nākamās dienās,
saka Kungs,
bet līdz tam – Moābam tiesa!”
1 Par Moābu. Tā saka tas Kungs Cebaots, Israēla Dievs: „Bēdas ir Nebo pilsētai, jo tā ir izpostīta! Negodā kļuvusi un iekarota ir Kirjataima. Augstā pils ir apkaunota un sagrauta!
2 Pagalam ir Moāba slava un lielība! Hešbonā prāto ļaunu pret moābiešiem: Nāciet, iznīcināsim tos! Lai tie nebūtu vairs tauta.“ Ari tevi, Madmene, iznīcinās, zobens jau pacelts pret tevi!
3 Klau! Sāpju pilni kliedzieni atskan no Horonaimas: Posts un pilnīgs sabrukums!
4 Satriekta un sagrauta ir moābiešu zeme, tās vaidu pilnā brēkšana aizskan līdz Coārai!
5 Luhita kalnājā ļaudis kāpj raudādami, Horonaimas piekalnē dzird baiļu pilnus kliedzienus par iespējamo iznīcināšanu!
6 Bēdziet, glābiet savu dzīvību un velciet to kā paegļa krūms tuksnesī!
7 Tādēļ ka tu paļāvies uz saviem pašu veidotiem dievekļu darinājumiem un uz savām mantām, ari tu kritīsi uzvarētāju rokās, un Kārnošs aizies trimdā un gūstniecībā kopā ar saviem priesteriem un savas valsts augstākiem pārstāvjiem.
8 Un postītājs sagrābs savā varā visas tavas pilsētas, viņš nevienu no tām netaupīs. Arī ieleja apakšā aizies bojā, un klajumu augšā izpostīs, kā tas Kungs piedraudējis.
9 Dodiet Moābam spārnus, lai tas uzlidotu gaisā un aizlidotu! Un viņa pilsētas paliks par tukšuma vietām, tā ka neviens tur nedzīvos.
10 Nolādēts lai ir, kas tā Kunga darbu dara nolaidīgi! Un nolādēts, kas attur savu zobenu no asins izliešanas!
11 Bez bēdām Moābs ir dzīvojis no savas jaunības, jo viņš dusēja netraucēts, tā sakot savās mielēs, nav pārliets no trauka traukā un nekad nav bijis gūstā. Tādēļ tas paturējis savu garžu, viņa smarža palikusi negrozīta.
12 Tādēļ zinait tomēr, nāks dienas“, —tā saka tas Kungs, —„Es sūtīšu vīndarus, kas to pārlies, padarīs tukšas viņa vecās mucas un sasitīs krūzes.
13 Tad Moābs paliks kaunā ar Kā-rnošu, kā Israēla nams palika kaunā ar Bēteli, uz ko tas paļāvās.
14 Kā tad nu jūs varat sacīt: Mēs esam drošsirdīgi karotāji, stipri vīri cīņā!
15 Moāba un viņu pilsētu postītājs jau virzās šurp, moābiešu izlasītā jaunatne sabrūk, lai tiktu nogalināta“, —tā saka tas Ķēniņš, kura vārds ir Kungs Cebaots. —
16 „Moāba gals Ir tuvu klāt, viņa iznīcināšana steidzīgi tuvojas.“
17 Parādiet viņam līdzcietību, jūs viņa kaimiņi un visi, kas viņu pazīstat. Sakait: „Ak kā ir salūzis stiprais valdnieku zizlis un slavenais scepteris!“
18 Kāp zemē no savas goda vietas un sēdies uz kailas zemes, tu iedzīvotāju kopa, Dibonas meita! Jo Moāba postītājs virzās pret tevi un izposta tavas stiprās pilis!
19 Nostājies ceļmalā un raugies, Aroeras iedzīvotāj! Jautā bēgļiem un izglābtajiem: „Kas ir noticis?“
20 Moābs ir kļuvis apkaunots, stāv izmisumā. Raudiet un vaimanājiet! Paziņojiet pie Arnonas, ka moābiešu zeme ir izpostīta!
21 Sods ir nācis pār plašo līdzenumu, pār Holonu, Jachcu un Mefaātu,
22 Pār Dibonu un Nebu un Bet-Diblataimu,
23 Pār Kirjataimu, Bet-Gamulu, pār Bet-Meonu,
24 Pār Kerijotu, Bocru un pār visām Moāba zemes pilsētām, tuvējām un tālajām!
25 „Nocirsts ir Moāba rags, un satriekts ir viņa elkonis!“ —saka tas Kungs.
26 Piedzirdiet Moābu! Jo tas pats sevi ir paaugstinājis un sacēlies pret to Kungu, lai tas sēžas savos paša spļau-dekļos un paliek kaunā!
27 Vai Israēls tev nav bijis par apsmieklu? Vai tad viņš pienākts zagļu starpā, ka tu, par viņu runādams, šaubīgi krati galvu?
28 Atstājiet pilsētas un apmetieties klinšu aizās, jūs Moāba zemes iedzīvo-tāji! Dariet tā kā meža baloži, kas vij savas ligzdas klinšu kraujās tieši virs bezdibeņa!
29 Mēs dzirdējām par Moāba lielo lepnību, par viņa uzpūtību un augstprā-tību, nepakļāvību un augsti lidojošo prātu.
30 „Man labi zināma viņa pārgalvība“, —saka tas Kungs, —„un viņa tukšā dižošanās: visa viņa rīcība ir negodīga.“
31 Tādēļ man jāvaid par Moābu, jāraud par visiem Moāba ļaudīm, dziļi jānopūšas par Kir-Heresas iedzīvotājiem.
32 Vairāk nekā par Jāzeru man jāraud par tevi, tu Sibmas vīna koks! Tavas stīgas stiepjas pāri lielajam ezeram—Nāves jūrai—un sniedzas līdz Jāzeras ezeram. Postītājs uzbrucis tavai dārza augļu un vīna koku ražai.
33 Prieks un līksmība ir pazuduši no auglīgajiem tīrumiem un no visas Moāba zemes. Vīnam mucās Es likšu izbeigties; vīna spaidu vairs neiedarbinās ar gavilēm; dzirdamie skaļie kliedzieni nav vairs nekādas gaviles!
34 No vaidu pilnās Hešbonas viņi liek saviem kliedzieniem aizskanēt līdz Ēleālei, līdz Jachacai, no Coāras līdz Horonaimai, līdz Eglat-Šelišijai, pat Nimrimas ūdeņi paliks par tuksnešainu apvidu.
35 „Es to izbeigšu,“ —tā saka tas Kungs, —„ka Moābs vēl kāptu elku kalnā, lai nestu upuri savam dievam.
36 Tādēļ mana sirds kā drūmi baigs flautas pūtiens smagi sēro par Moābu un par Kir-Heresas iedzīvotājiem kā žēlabu pilns flautas skaņu raksts, jo visas mantas, ko tie ieguvuši un sakrājuši, aizgājušas bojā.
37 Visiem viņiem galvas apcirptas plikas, un visiem bārda noskūta, visiem rokas sagraizītas, un visiem ap gurniem no maisa auduma sēru drēbes.
38 Uz visiem Moāba jumtiem un visās ielās dzirdamas tikai sēras, jo Es satriecu Moābu kā trauku, kas kļuvis nepatīkams!“ —salta tas Kungs.
39 Cik viss Moābā ir pilns izmisuma! Vaimanājiet! Cik kauna pilns Moābs pagriezis muguru! Moābs ir kļuvis visiem saviem kaimiņiem par apsmieklu un par izbaiļu iedvesēju!
40 Jo tā saka tas Kungs: „Redzi, kā ērglis pielido naidnieks un izpleš savus spārnus pār Moābu!“
41 Pilsētas ir uzveiktas, stiprās pilis iekarotas. Moāba karavīriem būs ap sirdi tanī dienā kā sievai dzemdību sāpēs.
42 Moābs tiek izdeldēts, ka tas nav vairs tauta, jo tas ir pārmērīgā pašiedomībā sacēlies pret to Kungu.
43 „Šausmas, bedre un valgi plešas pār jums, Moāba zemes iedzīvotāji!“ tā saka tas Kungs.
44 „Kas izglābsies no šausmām, kritīs bedrē, un kas izkāps no bedres, sapīsies valgos, kad Es visas šīs šausmas sūtīšu pār moābiešiem viņu piemeklē-šanas gadā!“ —saka tas Kungs.
45 Hešbonas ēnā apstājas nogurušie bēgļi, bet uguns izcelsies no Hešbonas un liesmas no Sihonas pils un apsvilinās moābiešu plānumus un cīņas jūkļa vīru pakaušus.
46 Bēdas tev Moāb! Kamoša tauta aizgājusi bojā: tavi dēli aizvesti gūstā, un tavas meitas aizvestas verdzībā. —
47 „Bet Es tomēr atvedīšu atpakaļ pēdējās dienās Moāba cietumniekus!“ —tā saka tas Kungs. —Tik daudz par Moāba sodu.
