Cedekijas cerības ir veltas
(2Ķēn 24:172L 36:10)1 Un par ķēniņu kļuva Cedekija, Jošijāhu dēls, – Jehojākīma dēla Konjāhu vietā, – viņu par ķēniņu Jūdas zemei iecēla Bābeles ķēniņš Nebūkadnecars. 2 Bet viņš neklausījās – ne viņš, ne viņa kalpi, ne vienkāršie ļaudis – Kunga vārdos, ko viņš runāja caur pravieti Jeremiju.
3 Un ķēniņš Cedekija sūtīja Jehūhalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maasējas dēlu, pie pravieša Jeremijas, sacīdams: “Lūdz jel par mums Kungu, mūsu Dievu!” 4 Jeremija vēl joprojām bija kopā ar tautu, un viņu vēl nebija ielikuši cietumā. 5 Bet no Ēģiptes tuvojās faraona karaspēks, un kaldieši, kas bija aplenkuši Jeruzālemi, padzirdējuši baumas par tiem, devās projām no Jeruzālemes.
6 Un Kunga vārds nāca pār pravieti Jeremiju: 7 “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: tā sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja izjautāt mani: redzi, faraona karaspēks, kas jums nāk palīgā, atgriezīsies savā zemē Ēģiptē, 8 bet kaldieši nāks atpakaļ un cīnīsies pret šo pilsētu, viņi to ieņems un nodedzinās ar uguni!”
9 Tā saka Kungs: “Nepieviliet paši sevi, sacīdami: aiziet aizies no mums kaldieši, – jo tie neaizies! 10 Pat ja jūs sakausiet visu kaldiešu karaspēku, kas karo pret jums, un tiem paliks vien ievainotie – ik vīrs savā teltī –, tie celsies un nodedzinās šo pilsētu ar uguni!”
Jeremija tiek apcietināts
11 Un, kad kaldiešu karaspēks atkāpās no Jeruzālemes faraona karaspēka priekšā, 12 tad Jeremija no Jeruzālemes devās uz Benjāmina zemi, lai tur saņemtu savu mantojuma daļu līdz ar citiem. 13 Viņš bija Benjāmina vārtos, un tur bija arī amatvīrs, vārdā Jirija, Šelemjas dēls, Hananjas dēls, un tas sagrāba pravieti Jeremiju, sacīdams: “Tātad tu grasies bēgt pie kaldiešiem!?” 14 Bet Jeremija teica: “Meli! Es pie kaldiešiem nebēgu!” Bet Jirija neklausījās viņā, sagrāba Jeremiju un atveda pie augstmaņiem. 15 Un augstmaņi noskaitās uz Jeremiju, sita viņu un ielika viņu cietumā rakstveža Jonatāna namā, kur bija ierīkojuši cietumu. 16 Tā Jeremija nokļuva cietuma mūros un mita tur daudzas dienas.
17 Un ķēniņš Cedekija sūtīja pēc viņa, ņēma viņu un slepeni pratināja savā namā: “Vai ir kaut kas no Kunga?” Un Jeremija teica: “Ir!” – un sacīja: “Tu tiksi atdots Bābeles ķēniņam!”
18 Un Jeremija teica ķēniņam Cedekijam: “Ko es esmu nogrēkojies pret tevi un taviem kalpiem, un pret šo tautu, ka tu ieliki mani cietumā? 19 Kur ir jūsu pravieši, kas jums pravietoja, sacīdami: Bābeles ķēniņš nenāks pret jums un pret šo zemi! – 20 Tagad klausies jel, mans kungs, ķēniņ, lai nāk mana lūgšana tavā priekšā: neliec man atgriezties rakstveža Jonatāna namā, ka es tur nemirstu!” 21 Un ķēniņš Cedekija pavēlēja, un tie ielika Jeremiju cietuma pagalmā un deva viņam ik dienas maizes klaipu no cepēju ielas, līdz maize pilsētā beidzās. Bet Jeremija palika cietuma pagalmā.
1 Kad ķēniņš Cedekija, Josijas dēls, ko Bābeles ķēniņš Nebukadnēcars bija iecēlis par ķēniņu Konjas, Jojakima dēla, vietā, valdīja Jūdas zemē,
2 Tad neviens neuzklausīja tā Kunga vārdu—ne ķēniņš, ne viņa kalpi, ne zemes iedzīvotāji, ko tas Kungs runāja ar pravieša Jeremijas muti.
3 Tad ķēniņš Cedekija sūtīja Juchalu, Šelemjas dēlu, un priesteri Cefanju, Maāsejas dēlu, pie pravieša Jeremijas un lika viņam sacīt: „Lūdz par mums to Kungu, mūsu Dievu!“
4 Jeremija baudīja toreiz pilnīgu kustības brīvību tautas vidū, jo nebija vēl apcietināts.
5 Faraona karaspēks toreiz bija ceļā no Ēģiptes, un kaldēji, kas aplenca Jeruzālemi, to izdzirduši, bija aizgājuši no Jeruzālemes projām.
6 Tad ieskanējās tā Kunga vārds pravietim Jeremijam viņa garā un tam sacīja:
7 „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Paziņojiet Jūdas ķēniņam, kas jūs sūtījis pie Manis, lai Man jautātu: Redzi, faraona karaspēks, kas jums nāca palīgā, drīzi atgriezīsies atkal savā zemē Ēģiptē.
8 Atgriezīsies atpakaļ arī kaldēji, lai aplenktu šo pilsētu; tie to ieņems un nodedzinās ar uguni.“
9 Tā saka tas Kungs: „Nepievilieties domādami, ka kaldēji aizies no jums, jo tie neaizies.
10 Nē, —kad jūs arī sakautu visu kaldēju kajraspēku, kas ar jums karo, un atliktu tikai daži ievainoti tūri, tie atspirgs atkal ikviens savā teltī, celsies un nodedzinās pilsētu!“
11 Un notika, ka kaldēju karaspēks atkāpās no Jeruzālemes bailēs no faraona karaspēka.
12 Tad Jeremija atstāja Jeruzālemi, dodamies uz Benjamiņa zemi, lai tur ar saviem radiniekiem nokārtotu kādu mantojuma lietu.
13 Kad viņš nonāca Benjamiņa vārtos, sardzē tur stāvēja virsnieks Jirija, Šelemjas dēls, tas bija Hananjas dēls; viņš aizturēja Jeremiju, tam pārmezdams: „Tu gribi pāriet pie kaldējiem!“
14 Jeremija tam atbildēja: „Nav taisnība! Es negribu pāriet pie kaldējiem!“ —un nepiegrieza viņam vairs vērības. Bet Jirija apcietināja Jeremiju un veda to pie zemes varenajiem.
15 Tie bija pret Jeremiju naidīgi noskaņoti, lika to pērt un likt ieslodzījumā valsts rakstveža Jonatāna namā, ko tie bija pārveidojuši par cietumu.
16 Kad Jeremija bija ievietots ūdens piegādes celtnes visdziļākajā apakšzemes spraišļu telpā un bija tur pavadījis jau ilgāku laiku,
17 Tad ķēniņš Cedekija sūtīja ļaudis un lika atvest Jeremiju un tam jautāja slepenībā savā pilī: „Vai ir kāds vārds bijis no tā Kunga?“ —Jeremija atbildēja: „Ir gan, un proti, ka tevi nodos Bābeles ķēniņa rokās.“
18 Tad Jeremija sacīja ķēniņam Cedekijam: „Ko es esmu apgrēkojies pret tevi, pret taviem kalpiem un pret šo tautu, ka jūs mani likāt cietumā?
19 Kur tad nu paliek jūsu pravieši, kufi jums sludināja, ka Bābeles ķēniņš nedošoties karā pret jums un pret šo zemi?
20 Un tagad—uzklausi jel mani, mans kungs un ķēniņ, un lai mana lūgšana atrod pie tevis dzirdīgas ausis: nesūti mani atpakaļ valsts rakstveža Jonatāna namā, lai man tur nav jāmirst!“
21 Tad ķēniņš pavēlēja novietot Jeremiju pilssardzes pagalma cietumā un deva viņam katru dienu klaipu maizes no cepēju ielas, kamēr pilsētā maize izbei-dzās. Tā Jeremija palika pilssardzes pagalma cietumā.
