Podnieks un trauks
1 Vārds, kas Jeremijam nāca no Kunga: 2 “Celies, ej uz podnieka namu, un tur es tev likšu sadzirdēt manus vārdus!” 3 Un es nogāju uz podnieka namu, un, redzi, viņš strādāja pie savas ripas. 4 Un trauks, ko podnieks darināja no māliem, neizdevās, un viņš atkal ķērās klāt un pārtaisīja to par citu trauku, kā viņam šķita labi.
5 Un Kunga vārds nāca pār mani: 6 “Israēla nams, vai lai es nedaru ar jums tā, kā šis podnieks dara, saka Kungs, redzi, Israēla nams, jūs esat manā rokā kā māls podnieka rokā! 7 Drīz es runāšu par tautu un valsti, lai nīdētu, plēstu un deldētu! 8 Bet, ja tie novērsīsies no sava ļaunuma, par ko es ar tiem runāju, es rimšu un nedarīšu tiem ļaunu, kā biju domājis. 9 Drīz es runāšu par tautu un valsti, lai celtu un dēstītu! 10 Bet, ja tie darīs ļaunu manās acīs un neklausīsies manā balsī, es rimšu un nedarīšu tiem labu, kā biju domājis.
11 Tagad saki Jūdas vīriem un Jeruzālemes iemītniekiem: tā saka Kungs: redzi, es jums kā podnieks veidoju ļaunu un kaļu plānus pret jums. Atgriezieties jel katrs no sava ļaunā ceļa un dariet, ka top labs jūsu gājums un jūsu darbi! –
Israēla stūrgalvīgā elkdievība
12 Bet tie teica: velti! Mēs iesim, kur mūsu pašu padoms mums liek, katrs pēc savas ļaunās sirds stūrgalvības mēs darīsim!
13 Tādēļ tā saka Kungs:
nu, paprasiet tautām,
vai tās ko tādu ir dzirdējušas?
Šausmu lietas darījusi
Israēla jaunava!
14 Vai tad varenās klintis
un Lebanonu
pamet sniegs?
Vai tālumu ūdeņi izsīkst
un vēsās straumes?
15 Mana tauta gan mani aizmirsusi –
viņi kvēpina tukšībai,
viņi grīļojas savos ceļos,
mūžsenās takās,
lai ietu pa nomaļām takām,
nevis pa uzbērtu ceļu,
16 lai savu zemi par postažu padarītu,
par mūžīgu izsmieklu, –
ikviens, kas to šķērso, ir satriekts
un nicīgi pašūpo galvu.
17 Kā austrenis es tos izkaisīšu
naidnieka priekšā,
muguru, ne seju tiem uzgriezīšu
nelaimes dienā.”
Sazvērestība pret Jeremiju
18 Un viņi teica: “Sazvērēsimies pret Jeremiju! Ka priesterim nezūd bauslība un gudrajam padoms, un pravietim vārds! Ejam izņirdzam viņu! Neklausīsimies viņa vārdos!”
19 Uzklausi mani, Kungs,
sadzirdi manu strīdnieka balsi!
20 Vai labs jāatdara ar ļaunu?
Tie izkārpījuši manai dzīvībai bedri!
Atceries, es stāvēju tavā priekšā,
lai uz tiem runātu labu,
lai novērstu tavas dusmas no viņiem!
21 Tādēļ dod viņu dēlus badam,
atdod zobenam viņus,
viņu sievas lai ir bezbērnu atraitnes
un viņu vīrus lai kauj nāve,
lai viņu jaunekļus kaujā nogalē zobens!
22 No viņu mājām lai dzird kliedzam,
kad tu piepeši uzsūti tiem
laupītāju bandas,
jo viņi raka bedri,
lai mani sagūstītu,
un lamatas izlika manām kājām!
23 Tu, Kungs, zināji
viņu nolūkus nonāvēt mani,
nepiedod tiem viņu vainu
un viņu grēkus nemazgā
no viņu sejām,
lai tie klūp tavā priekšā!
Tā dari tiem
savas dusmības laikā!
1 Sis ir tas vārds, kas atskanēja Jeremijam no tā Kunga:
2 „Celies un ej podnieka namā, tur Es tev došu savus norādījumus!“
3 Tad es iegāju podnieka namā, un redzi, viņš kaut ko darināja ar savu podnieka ripu.
4 Un kad trauks, ko viņš darināja, neizdevās, kā tas ar mālu podnieka rokās gadās, tad viņš pataisīja no tā citu trauku, kā tas viņam tieši patika.
5 Tad atskanēja man atkal tā Kunga vārds un man sacīja:
6 „Vai tad Es nevaru ar jums, Israēla nams, tāpat darīt, kā šis podnieks?“ —saka tas Kungs. „Redzi, kā māls podnieka rokā, tā jūs esat manā rokā, Israēla nams.
7 Vienu brīdi Es runāju ar kādu tautu un valsti, ka Es to gribu izpostīt, izdeldēt un iznīcināt, un draudu tai,
8 Bet ja šī tauta, pret kupu bija vērsti mani draudi, atgriežas no sava ļaunuma, tad Man kļūst žēl tā posta, ko Es tai biju lēmis.
9 Un citreiz Es runāju par kādu tautu un kādu valsti, ka Es to gribētu pamatigi iedēstīt un izveidot,
10 Bet ja tā tad dara, kas ir ļauns manās acis, un neklausa manu balsi, tad Man kļūst žēl, ka Es tai biju solījis ko labu.
11 Tādēļ pasludini Jūdas vīriem un Jeruzālemes iedzīvotājiem, sacīdams: Tā saka tas Kungs: Man ir par jums drūmas domas, Man ir prātā pret jums kas nelabs. Atgriezieties jel ikviens no sava ļaunā ceļa un labojiet savu dzīves nostāju, savu rīcību un visu savu dzīvi!
12 Bet tie atbildēs: Velti, nepūlies! Mēs sekosim paši savām domām un saviem ieskatiem un rīkosimies ikviens pēc savas ļaunās sirds nepielaidības!
13 Tādēļ tā saka tas Kungs: Apjautājieties pie pagānu tautām, vai kas ko līdzīgu ir kad dzirdējis! Israēla jaunava atļaujas sev lielas negantības!
14 Vai tad Libanona sniegs jeb kad zūd no klintīm kalnu laukumos? Jeb vai iznīkst kad no tālienes atplūdušie aukstie un straujie ūdeņi?
15 Bet mana tauta Mani aizmirsusi! Tie upurē nīcīgajiem, nebūtnīgajiem elkiem; to aizrauti, viņi ir klupuši, iedami pa saviem vecajiem ceļiem, pa sensenajām tekām, tā ka viņi staigā pa neiemītu ceļu svešām teciņām,
16 Lai tādā kārtā padarītu savu zemi par atbaidīgu paraugu, par mūžīgu apsmieklu. Ikviens, kas tai iet garām, apstājas šausmās un krata galvu.
17 Kā rīta vējš Es tos izklīdināšu ienaidnieku priekšā, Es tiem pagriezīšu muguru, bet nepiegriezīšu viņiem savu skatu viņu bojā ejas dienā!“
18 Tie sacīja: „Nāciet, izprātosim uzbrukumu Jeremijam! Vēl priesteriem netrūkst bauslības pazīšanas nedz gudrajiem padoma un praviešiem daiļrunības. Nāciet, sitīsim viņu ar viņa paša mēli un atstāsim bez ievērības visas viņa runas!“
19 Ievēro mani, Kungs, un uzklausi manu pretinieku balsi!
20 Vai labs jāatmaksā ar ļaunu? Tie manai dzīvībai ir izrakuši bedri! Piemini, kā es stāvēju tavā priekšā, par tiem aizlūgdams, lai novērstu no tiem tavas dusmas!
21 Tādēļ pavēli viņu bērnus bada nāvei un viņus pašus atstāj zobena varā! Lai viņu sievas paliek bez bērniem un top par atraitnēm, kad viņu vīri būs mēra aizrauti un viņu jaunekļi karā zobena nogalināti!
22 Lai atskan izbaiļu kliedzieni viņu namos, kad Tu piepeši tiem uzsūtīsi kara pulkus, jo tie ir izrakuši bedri, lai mani sagūstītu, un manām kājām slepeni izliktu valgus.
23 Bet Tev, Kungs, ir zināmi visi viņu slepkavības nolūki pret mani. Nepiedod tiem viņu noziegumu un neat-laid tiem viņu grēkus tava vaiga priekšā. Lai tie nogāzti pie zemes guļ tavu acu priekšā! Tā atmaksā tiem savā bardzības tiesā!
