Līdzība ar linu jostu
1 Kungs man teica tā: “Ej nopērc sev linu jostu un apliec to sev ap gurniem, bet ūdenī to nemērc.” 2 Un es nopirku sev jostu, kā Kungs bija teicis, un apliku to sev ap gurniem.
3 Un Kunga vārds nāca otrreiz pār mani: 4 “Ņem jostu, ko tu sev nopirki un kas tev ap gurniem, celies, ej pie Eifrātas un tur paslēp to klints plaisā.” 5 Un es gāju un paslēpu to pie Eifrātas, kā Kungs man bija pavēlējis. 6 Un pēc daudzām dienām Kungs man teica: “Celies, ej pie Eifrātas un paņem no turienes jostu, ko es tev tur pavēlēju noslēpt.” 7 Un es gāju pie Eifrātas, izraku un paņēmu jostu no tās vietas, kur biju to noslēpis, un, redzi, josta bija sapuvusi un vairs nekam nederīga.
8 Un pār mani nāca Kunga vārds: 9 “Tā saka Kungs: tieši tāpat es sapūdēšu Jūdas lepnību un lielo Jeruzālemes lepnību. 10 Šai ļaunajai tautai, kas liedzas klausīties manos vārdos, staigā savas sirds stūrgalvībā un staigā pakaļ citiem dieviem, lai tiem vergotu un klanītos, klāsies tāpat kā šai jostai, kas vairs neder nekam! 11 Jo, kā josta kļaujas ap vīra gurniem, tā es sev piekļāvu visu Israēla namu un visu Jūdas namu, saka Kungs, lai tie man būtu par tautu un par vārdu, un par slavu, un par godu; bet tie neklausījās.
Līdzība par vīna krūkām
12 Un tu saki viņiem šos vārdus: tā saka Kungs, Israēla Dievs: visas krūkas lai pilda ar vīnu! Un viņi tev teiks: vai tad mēs tiešām nezinām, ka visas krūkas ir jāpilda ar vīnu? 13 Un tu saki tiem: tā saka Kungs: redzi, visus šīs zemes iedzīvotājus un ķēniņus, kuri sēž Dāvida tronī, un priesterus, un praviešus, un visus Jeruzālemes iedzīvotājus es piepildīšu ar dzērumu. 14 Es tos sarīdīšu vienu pret otru, tēvus pret dēliem, saka Kungs, netaupīšu, nesaudzēšu, nežēlošu un iznīdēšu!”
Trimdas draudi
15 Klausieties, sadzirdiet un nelepojieties,
jo Kungs ir runājis!
16 Dodiet godu Kungam, jūsu Dievam,
pirms viņš sūta tumsu,
pirms piedauzās jūsu kājas
pie pakalniem krēslā.
Un, kamēr jūs alkstat gaismas,
viņš pārvērš to par nāves ēnu
un padara to par tumsību.
17 Ja jūs neklausīsieties,
mana dvēsele slēptuvē raudās
jūsu lepnības dēļ,
tā brēktin brēks,
manas acis pieritēs asaru,
jo Kunga ganāmpulks sagūstīts.
18 Saki ķēniņam un valdniecei:
“Sēdieties nu zemāk,
jo no jūsu galvām nokritis
jūsu kundzības dižuma kronis!
19 Negebas pilsētas ciet,
un nav neviena, kas atver,
trimdā nu visa Jūda,
aizdzīta trimdā pavisam.”
20 Pacel acis un redzi,
kas no ziemeļiem nāk!
Kur ir ganāmpulks,
ko viņš tev deva, –
tavas diženās avis?
21 Ko tu teiksi,
kad tie piemeklēs tevi,
kad tie, ko pazini kā draugus,
uzmetīsies tev par galvenajiem?
Vai nepārņems tevi tad sāpes
kā sievu, kam jādzemdē?
22 Vai tu savā sirdī saki:
kādēļ viņš licis tā notikt? –
tavu grēku dēļ tev pacelts svārks
un atplestas kājas!
23 Vai kūšietis savu ādu var mainīt
un leopards savus plankumus?
Tad jau jūs arī,
uz ļaunu tik mācīti,
nu varat darīt labu!
24 “Es tos izkaisīšu kā salmus,
ko aizrauj tuksneša vējš!
25 Tā ir tava loze,
daļa, kas tev no manis iemērīta,”
saka Kungs,
“jo mani tu aizmirsi
un paļāvies meliem!
26 Es atkailināšu tev svārku pār galvu,
un visi redzēs tavu kaunumu!
27 Es redzēju
tavu laulības pārkāpšanu un zvaigāšanu,
tavu netiklo maucību uz pakalniem
un tavas riebeklības uz lauka!
Vai tev, Jeruzāleme!
Cik ilgi vēl paliksi nešķīsta?”
1 Tas Kungs tā man sacīja: „Ej un pērc sev linu jostu un apjoz ar to savus gurnus, bet sargi to no ūdens!“
2 Tad es nopirku pēc tā Kunga pavēles tādu jostu un apjozu to ap saviem gurniem.
3 Tad vēlreiz man atskanēja tā Kunga vārds:
4 „Ņem jostu, ko tu nopirki un ko tu nēsā ap saviem gurniem, ej pie Eifratas upes un paslēp to tur kādā klints plaisā!“
5 Tad es gāju un paslēpu jostu Eifratas malā, kā Kungs man bija pavēlējis.
6 Pēc ilgāka laika tas Kungs man atkal sacīja: „Celies, ej pie Eifratas un ņem jostu, ko tu tur pēc manas pavēles apslēpi!“
7 Tad es devos pie Eifratas un izraku jostu tai vietā, kur es to biju paslēpis. Bet, lūk, tā bija samaitāta un nederēja vairs nekam!
8 Tad notika tā Kungs vārds un man sacīja:
9 „Tā saka tas Kungs: Tāpat Es sagraušu Jūdas un Jeruzālemes lielo augstprātību!
10 Šī ļaunā tauta, kas negrib klausīt maniem vārdiem, bet staigā pēc savas sirds ietiepības un skrien pakaļ citiem dieviem, lai tiem kalpotu un tos pielūgtu, tā būs kā šī josta, kas nekam vairs neder.
11 Jo kā josta aptver cieši vīra gurnus, tā Es ļāvu visam Israēla namam un visam Jūdas namam cieši turēties pie Manis,“ —saka tas Kungs, —„lai tie būtu mana tauta, Man par godu, par slavu un jaukumu, bet tie Mani neklausīja.
12 Saki tiem šādus vārdus: Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Visas krūzes pilda ar vīnu. Kad tie tev sacīs: Vai tad mēs to nezinātum, ka visas krūzes pilda ar vīnu? —
13 Tad atbildi tu tiem: Tā saka tas Kungs: Redzi, Es pildīšu visus šās zemes iedzīvotājus, kā ķēniņus, kas sēd Dāvida tronī, tā arī priesterus un praviešus un visus Jeruzālemes iedzīvo-tājus ar dzēruma reibumu.
14 Un likšu tad viņiem satriekt sevi citam pret citu un pie tam vienlaicīgi kā tēviem, tā dēliem!“ —tā saka tas Kungs. —„Es nesaudzēšu neviena, Es nesajutīšu arī nekādas līdzcietības, un nekāda žēlsirdība neatturēs Mani, lai Es viņus neiznīcinātu!“
15 Klausaities un ņemiet vērā! Neesiet augstprātīgi, jo pats tas Kungs tā runājis!
16 Dodiet tam Kungam, savam Dievam, godu, pirms krēsla metas, un pirms jūsu kājas atsitas tumsā pret kalniem, un jūs tad gaidāt uz gaismu, bet Viņš to padara par visdziļāko tumsu un pārvērš par vistumšāko mākoņu sabiezējumu!
17 Bet ja jūs to neklausīsit, tad mana dvēsele slepenībā raudās aiz sāpēm par jūsu augstprātību, un manas acis pārplūdīs asarām, tādēļ ka tā Kunga ganāmais pulks tiek aizvests gūstā.
18 Saki ķēniņam un ķēniņienei: „Nesēstieties visai zemu, jo jūsu skaistais valdinieku vainags nokritīs katram no jūsu galvas.
19 Dienvidzemes pilsētas ir noslēgtas, un nav neviena, kas tās atvērtu. Jūda visā tā kopumā ir aizvests gūstā, aizvests pavisam!“
20 Pacel savas acis, Jeruzāleme, un raugies, kā viņi no ziemeļiem virzās šurp. Kur ir tas ganāmais pulks, kas tev bija uzticēts, tavas godības avis?
21 Ko tu teiksi, kad Viņš iecels tev par kungiem tos, ko tu pati biji pie sevis pieradinājusi kā draugus? Vai neuznāks tev sāpes kā sievai, kas dzemdē?
22 Un kad tu tad savā sirdī domāsi: „Kādēļ mani skārušas šādas ciešanas?“ —Tad zini, ka tavu daudzo noziegumu dēļ tavu svārku apakšas pakaļējais pagarinājums ir pacelts un tavas kājas ar varu atsegtas.
23 Vai var nēģeris mainīt savu ādas krāsu, un vai pardelis var pārveidot savas ādas raibumus? Tad arī jūs varētu labu darīt, jūs, kas esat pieraduši pie ļauniem darbiem.
24 „Tādēļ Es tos izkaisīšu kā pelavas, kas izput tuksneša vējā.
25 Tā ir tava daļa, tā tiesa, ko Es esmu tev nolēmis“, —saka tas Kungs, —„tādēļ, ka tu Mani aizmirsusi un esi uzticējusies meliem.
26 Tad Es arī atrotīšu tavu svārku apakšējās garās krokas un tās pacelšu pār tavu vaigu, ka tavs kaunums top redzams.
27 Es redzēju tavu laulības pār-kāpšanu, Es dzirdēju tavu nešķīstas iekāres pilno braulīgo zviegšanu, Es novēroju tavas netiklības negantību ar visām tās šausmām kalnos un klajumā! Bēdas tev, Jeruzaleme! Vai tad tu negribi būt šķīsta? Cik ilgi tas tā vēl turpināsies?“
