Benjāmins tiek glābts no iznīcināšanas
1 Israēla vīri bija zvērējuši Micpā: “Neviens no mums nedos savu meitu benjāminietim par sievu!” 2 Tauta sanāca Bētelē, sēdēja tur Dieva priekšā līdz vakaram un jo skaļi un rūgti raudāja, 3 sacīdami: “Kungs, Israēla Dievs, kāpēc tā ir noticis Israēlam, ka šodien ir zudusi viena no Israēla ciltīm!?” 4 Nākamajā rītā agri tauta cēla tur altāri un pienesa sadedzināmos upurus un miera upurus.
5 Israēla dēli sacīja: “Kurš nav atnācis visu Israēla cilšu sapulcē pie Kunga?” – jo tie bija saistīti ar smagu zvērestu, ka tam, kurš nebūs atnācis pie Kunga Micpā, mirtin jāmirst! 6 Israēla dēliem bija žēl savu brāļu benjāminiešu. Tie sacīja: “Šodien viens zars no Israēla ir nocirsts. 7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie dabūtu sievas, jo mēs taču esam zvērējuši pie Kunga nedot viņiem sievas no savām meitām?” 8 Un tie runāja: “Vai ir kāda no Israēla ciltīm, kas nav nākusi pie Kunga uz Micpu?” Un, redzi, neviens no Jābēš-Gileādas nebija atnācis uz sapulci nometnē. 9 Ļaudis tika pārskaitīti, un tiešām tur nebija neviena no Jābēš-Gileādas. 10 Tad viņi aizsūtīja turp divpadsmit tūkstošus vīru lielu pulku no stipriniekiem un pavēlēja tiem: “Ejiet un ar zobena asmeni izkaujiet visus, kas mīt Jābēš-Gileādā, arī sievas un bērnus! 11 Dariet tā – ikvienu vīru un sievu, kas ar vīru gulējusi, iznīciniet!” 12 Un starp Jābēš-Gileādas iedzīvotājiem tie atrada četrsimt jaunavas, kas nebija ar vīru gulējušas. Tās viņi atveda uz nometni Šīlo, kas Kanaāna zemē.
13 Tad visa sapulce sūtīja vēsti Benjāmina dēliem, kas bija uz Rimmonas klints, un pasludināja tiem mieru. 14 Tad benjāminieši atgriezās, un tie deva viņiem tās sievas, kas bija atstātas dzīvas no Jābēšas sievām, bet tiem to nepietika. 15 Un tautai bija žēl Benjāmina, jo Kungs bija izrāvis robu Israēla ciltīs. 16 Tad sapulces vecajie sacīja: “Ko lai darām ar tiem, kas palikuši bez sievām, jo benjāminiešu sievas ir iznīcinātas?!” 17 Viņi teica: “Izbēgušajiem benjāminiešiem ir jādabū mantojums, lai cilts netiktu izdzēsta no Israēla. 18 Bet mēs nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla dēli ir zvērējuši: nolādēts, kas dod sievu benjāminietim!”
19 Tad viņi teica: “Redzi, gadu no gada Kungam ir svētki Šīlo, kas atrodas uz ziemeļiem no Bēteles, uz austrumiem no lielceļa, kas iet augšup no Bēteles uz Šehemu, uz dienvidiem no Lebonas.” 20 Un viņi lika Benjāmina dēliem: “Ejiet un noslēpieties vīnadārzos! 21 Kad jūs redzēsiet – lūk, Šīlo meitas nāk laukā, lai grieztos dejā, tad iznāciet no vīnadārziem, saķeriet sev katrs pa sievai no Šīlo meitām un dodieties uz Benjāmina zemi! 22 Ja viņu tēvi vai brāļi nāks mums sūdzēties, mēs tiem teiksim: ļaujiet mums būt žēlīgiem pret viņiem, jo mēs neesam ieguvuši vīriem sievas karā, nedz jūs esat viņiem tās devuši, ka jūs būtu vainīgi.”
23 Benjāmina dēli tā arī darīja – ņēma sievas pēc sava skaita no dejotājām, kuras tie nolaupīja, un tad atgriezās savā īpašumā, atjaunoja pilsētas un tur apmetās. 24 Bet Israēla dēli tolaik devās prom no turienes katrs uz savu cilti un dzimtu – ikviens devās uz savu īpašumu. 25 Tolaik Israēlā nebija ķēniņa un katrs darīja, kā tam šķita pareizi.
1 Israēla vīri bija Micpā solījušies zvērēdami: „Neviens no mums nedos savu meitu Benjamīna piederīgiem par sievu!“
2 Kad nu tauta bija nogājusi uz Bēteli un tur palika līdz vakaram Dieva priekšā, tad tie pacēla savas balsis un raudāja ar gaužām vaimanām
3 Un teica: „Kādēl, ak Kungs, Israēla Dievs, tam bija tā Israēlā notikt, ka šodien no Israēla ir atrauta vesela cilts!“
4 Un nākošajā rītā tauta agri apjozās, uzcēla tur altāri un upurēja dedzināmos un kaujamos pateicības upujns.
5 Un Israēla bērni jautāja: „Kufš ir tas, kas no visām Israēla ciltīm nav atnācis uz sasaukto sapulci draudzē pie tā Kunga?“ Proti pastavēja cieša ar zvērestu apstiprināta apņemšanās, ka tam, kas nedosies augšā pie tā Kunga uz Micpu, katrā zinā jāmirst.
6 Tomēr sava brāļa Benjamina Israēla bērniem kļuva žēl, un tie sacīia: „Šodien vesela cilts ir tikusi atlauzta no Israēla!
7 Ko lai mēs darām ar atlikušajiem, lai tie tiktu pie sievām? Mēs taču esam pie tā Kunga zvērējuši, ka mēs no savām meitām viņiem nedosim nevienu par sievu!“
8 Un viņi jautāja: „Vai ir kāda Israēla cilts, kura nebūtu devusies augšup uz Micpu pie tā Kunga?“ Un redzi, tur nebija neviena no Jabešas Gileādā: neviens no turienes nebija atnācis uz nometni, lai piedalītos izziņotajā draudzes sapulcē.
9 Tad ļaudis tika vēl reiz pārskaitīti, un redzi, —tiešām tur nebija neviena no Jabešas Gileādā.
10 Tad tautas sapulce nosūtīja divpadsmit tūkstoš virus no karotāju izlases un tiem pavēlēja, sacīdami: „Noejiet un nokaujiet ar zobena asmeni Jabešas, kas ir Gileādā, iedzīvotājus, —ir sievas, ir mazos bērnus!
11 Bet šāds ir jūsu uzdevums, kas jums ir jāizpilda: visi vīrieši un visas sievietes, kuras vīriem ir piederējušas, jums jānodod iznīcības lāstam!“
12 Un aizsūtītie atrada Jabešas, Gileādas pilsētas, iedzīvotāju starpā četrsimt meitenes, jaunavas, kuj-as nebija vīrus pazinušas, jo tām nebija bijuši sakari ar vīriešiem; tās viņi aizveda uz nometni Šilo, kas bija Kānaāna zemē.
13 Tad visa tautas sanāksme nosūtīja vēstnešus un lika paziņot miera vēsti Benjamīna dēliem, kas atradās pie Rimonas klints.
14 Tā nu tanī laikā Benjamīns griezās atpakaļ, un ue viņiem deva tās sievas, ko tie bija no Jabešas sievām atstājuši pie dzīvības, taču ar tām viņiem nepietika.
15 Un tautai bija Benjamīna žēl, ka tas Kungs bija ierāvis tik dziļu robu Israēla ciltīs.
16 Un tad draudzes vecāji sacīja: „Ko lai mēs iesākam, lai arī atlikušie tiktu pie sievām, jo Benjamīna sievas ir iznīcinātas?“
17 Tad tie sacīja: „Benjamīna zemes īpašumi ir jāiemanto tiem no Benjamīna alts, kas ir izglābušies, lai vesela cilts netiktu izdzēsta no Israēla vidus.
18 Tikai mēs paši nevaram tiem dot sievas no mūsu meitām, jo Israēla bērni ir ar zvērestu solījušies: „Nolādēts lai ir ikviens, kas savu meitu dod Benjamiņam par sievu!“
19 Un viņi sacīja: „Redzi, ik gadus ir tā Kunga svētki Šilo, kas atrodas ziemeļos no Bēteles pret rītiem, ja iet pa ceļu no Bēteles uz Sichemu, dienvidos no Lebonas.“
20 Un viņi deva mājienu Benjamīna dēliem, sacīdami: „Ejiet un paslēpieties vīna kalnos!
21 Un ja jūs tad novērojat, ka, lūk, tuvojas Šilo meitas, lai ietu rotaļās, tad izejiet laukā no vīna kalmēm, satveriet ikviens sev sievu no Šilo meitām un ejiet atpakaļ uz Benjamīna zemi.
22 Un ja notiktu, ka viņu tēvi vai viņu brāļi nāktu, lai sūdzētos viņu dēļ, tad mēs tiem sacīsim: „Esiet pret viņiem iecietīgi mūsu dēļ: mēs neesam ieguvuši neviens sev pa sievai karā, un ari jūs tās viņiem neesat paši devuši, jo tikai tādā gadījumā jūs tagad būtu vainojami zvēresta laušanā.“
23 Un Benjamīna dēli tā arī izdarīja un ņēma tik daudz sievu no dejotājām, cik liels bija viņu skaits; viņi tās nolaupīja, aizgāja un griezās atkal atpakaļ savos īpašumos, uzcēla no jauna pilsētas un dzīvoja tanīs.
24 Bet Israēla bērni tanī laikā cēlās no turienes un sadalījās, ikviens iedams pie savas cilts un pie saviem radiem, un ikviens no turienes devās atpakaļ uz savu īpašumu.
25 Tanī laikā vē! nebija ķēniņa Israēlā; ikviens darīja, kas šķita taisns viņa acīs.
