Grēks
1 Redzi, Kunga roka nav par īsu,
ka nevarētu glābt,
viņa auss nav tik kurla,
ka nesadzirdētu!
2 Taču jūsu vainas
jūs nošķir no Dieva,
jūsu grēki apslēpj viņa vaigu,
ka viņš jūs nesadzird!
3 Jūsu rokas nošķiestas asinīm
un jūsu pirksti noziegumiem,
jūsu lūpas runā melus,
un jūsu mēles gvelž niekus!
4 Neviens nesauc pēc taisnības,
neviens netiesā pēc patiesības,
tik tukšībai paļaujas un runā niekus,
ļaunumu ieņēmuši, dzemdē postu!
5 Čūsku olas tie izperē
un zirnekļu tīklus noauž –
kas tās olas ēd, tas mirst,
kad tādu olu pāršķeļ, iznāk odze!
6 Ko tie auduši, tas drānām nederēs,
ar savu darinājumu tiem neapsegties,
viņu darbi ir netaisnības darbi,
un rokas tiem pilnas ļaundarības!
7 Kājas tiem tik uz ļaunu skrien,
tie steidz izliet nevainīgas asinis,
viņu domas ir pilnas nekrietnības,
posts un sagrāve, kur vien tie iet!
8 Miera ceļu tie nezina,
un nav tiesas viņu gaitās,
ceļi tiem greizi,
ikviens, kas tos iet,
nezina miera.
Nožēla
9 Tādēļ tiesa tālu no mums,
taisnības nav pie mums,
mēs cerējām uz gaismu,
bet, redzi, tumsa,
uz gaišuma,
un krēslā mums jāstaigā!
10 Kā akli taustāmies gar sienām,
taustāmies, it kā nebūtu acu,
dienas vidū klūpam kā mijkrēslī,
starp stipriniekiem mēs kā miroņi!
11 Mēs visi rēcam kā lāči,
kā dūjas vaidam un dūdojam,
uz tiesu ceram – bet nav,
uz glābiņu – bet tas tālu no mums!
12 Daudz mūsu pārkāpumu pret tevi,
mūsu grēki liecina pret mums –
tiešām, mums tikai pārkāpumi,
savas vainas mēs zinām!
13 Mēs noziedzāmies un noliedzām Kungu,
novērsāmies un nesekojām savam Dievam,
runājām tik par varasdarbiem un dumpi,
ar to mēs esam grūti,
no sirds nāk tik meli!
14 Tiesa ir prom no mums
un taisnība stāv iztālēm,
patiesība paklupusi ielās,
taisnīgums nevar atnākt!
Pestīšana
15 Nu re, patiesības trūkst,
kas atkāpjas no ļauna,
tas kļūst par laupījumu –
Kungs redz un nīst,
ka nav tiesas!
16 Viņš redzēja, ka nav neviena,
pārsteigts, ka nav, kas aizstāv,
tad viņš saņēmās –
savu elkoni un savu taisnību –
tos lika lietā!
17 Viņš apvilka taisnību kā krūšu bruņas,
glābšanas bruņucepuri uzlika galvā,
viņš apvilka atriebības drānas
un ietinās niknuma apmetnī!
18 Pēc viņu darbiem –
tā viņš tiem atmaksās,
atmaksās dusmās saviem pretiniekiem,
atmaksās saviem naidniekiem,
atmaksās piekrastes salām –
atdarīs!
19 Rietumos bīsies Kunga vārda
un austrumos – viņa goda,
jo viņš nāks kā krācoša upe,
kuru triec Kunga vējš!
20 “Viņš nāks uz Ciānu kā izpircējs –
pie tiem no Jēkaba cilts,
kas novērsušies no grēka,”
saka Kungs.
21 “Un es – šī ir mana derība ar viņiem,” saka Kungs, “mans Gars ir pār tevi, un tavā mutē es esmu ielicis savus vārdus. Lai tie nav tālu no tavas mutes, no tavu pēcnācēju mutes un no tavu pēcnācēju pēcnācēju mutes,” saka Kungs, “no šī brīža līdz mūžībai!”
1 Redzi, tā Kunga roka nebūt nav par īsu, lai tā nevarētu palīdzēt, un Viņa auss nav aizkritusi, ka tā nevarētu dzirdēt.
2 Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums,
3 Jo jūsu rokas ir aptraipītas ar asinīm un jūsu pirksti ir pilni noziegumu, jūsu lūpas runā melus, un jūsu mēle pauž netaisnību.
4 Neviens nemeklē taisnību, neviens negriežas pie tiesas pēc patiesības sava taisnīguma apziņā, neviens necenšas arī kārtot savu lietu taisnīgi un godīgi, bet balstās uz tukšiem niekiem un lieto viltību; visi staigā it kā grūti ar ļaunumu un dzemdē postu, pat galīgu iznīcību.
5 Tie izperē čūsku olas un auž zirnekļu tīklus. Kas ēd šādu olu, tam jāmirst. Ja saspiež tādu olu, iznāk odze.
6 Viņu audumi neder drēbēm nedz viņu sietie un pītie darinājumi apsegai. Viņu darbi ir ļauni darbi, varmācība ir atkarīga no viņu rokām.
7 Viņu kājas ir naskas doties ļaunos darbos, viņi steidzas izliet nevainīgas asmis; viņu domas ir vērstas uz ļaunu. Posts un sabrukums iezīmē viņu ceļu.
8 Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera.
9 Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša, un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā.
10 Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baloti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši.
11 Mēs rūcam kā lāči un dūdojam vienmēr kā baloži; mēs gaidām taisnu tiesu, bet velti, gaidām glābšanu, bet tā paliek tālu no mums.
12 Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi:
13 Atkrituši mēs esam no tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds.
14 Tā ir taisnība nostumta pie malas, un taisnīga rīcība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas.
15 Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. —Kad tas Kungs to redzēja, tad Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības.
16 Un kad Viņš redzēja, ka nav neviena, kas varētu palīdzēt, un brīnījās, ka neviens šai lietā neiejaucas, tad Viņš izlietoja par līdzekli pats savu elkoni, un Viņa paša taisnība bija Viņam par balstu.
17 Viņš apvilka taisnību kā bruņas un lika galvā pestīšanas bruņu cepuri; Viņš tērpās atriebības drēbēs kā savā ieroču tērpā un ietinās dusmu bargumā kā mētelī.
18 Viņš atmaksās tieši pēc nopelna, piemērodams bardzību saviem pretiniekiem, atriebību saviem ienaidniekiem; jūŗas salām Viņš atmaksās, kā tās pelnījušas.
19 Tad ļaudis bīsies rietumos tā Kunga vārdu un austrumos Viņa godību, jo Viņš nāks kā augstos krastos iespro-stota strauja upe, ko dzen tā Kunga dvaša.
20 „Bet Ciānai nāks atsvabinātājs un tiem, kas Jēkabā atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma,“ —saka tas Kungs.
21 „Bet uz Sevi zīmējoties, Es slēdzu ar viņiem šādu derību“, —saka tas Kungs: „Mans Gars, kas tevī mājo, un mani vārdi, ko Es liku tavā mutē, nezudīs no tavas mutes un no tavu bērnu un bērnu bērnu mutes no šā laika mūžīgi!“ —saka tas Kungs.
