Israēla Izpircējs un Glābējs
1 Tagad tā saka Kungs,
tavs Radītājs, Jēkab,
tavs Veidotājs, Israēl:
“Nebaidies, es tevi izpirkšu,
es tevi nosaucu tavā vārdā,
tu esi mans!
2 Kad tu iesi caur ūdeņiem,
es būšu ar tevi,
un cauri upēm,
tās tevi neaizraus,
kad caur uguni iesi, tu nesadegsi,
liesma tevi neapsvilinās!
3 Jo es esmu Kungs, tavs Dievs,
Israēla Svētais ir tavs glābējs,
par tevis izpirkšanu es atdevu Ēģipti,
Kūšu un Sebu – par tevi!
4 Tādēļ ka esi man vērtīgs,
tu pagodināts, un es mīlu tevi –
es atdošu ļaudis par tevi
un tautas par tavu dzīvību!
5 Nebīsties, jo es esmu ar tevi,
tavus pēcnācējus es pārvedīšu no austrumiem,
no vakariem tevi sapulcēšu,
6 ziemeļiem es teikšu: atdodiet, –
un dienvidiem: neturiet ciet!
Pārvediet manus dēlus no tālienes
un manas meitas no zemes malas! –
7 visus, kas saukti manā vārdā,
ko es esmu radījis savam godam,
veidojis un pats taisījis!”
8 Akla tauta, kaut tiem ir acis,
un kurlie, kaut tiem ir ausis, – lai nāk!
9 Visas tautas nu sapulcētas,
ļaudis kopā sanākuši,
kurš no tiem var pastāstīt,
kas bijis iepriekš, mums pasacīt –
lai tie dod savas liecības un būs attaisnoti,
lai klausās un saka: tā patiesība!
10 “Jūs mani liecinieki,” saka Kungs,
“un mani kalpi, ko izvēlējos,
tādēļ atzīstiet un uzticieties man,
apjēdziet, ka es tas esmu,
pirms manis neviena Dieva nav bijis
un nebūs pēc manis!
11 Es, es esmu Kungs,
nav cita Glābēja bez manis!
12 Es pasludināju, un es izglābu,
es jums jau sacīju:
jums nav neviena cita,
un jūs esat mani liecinieki, saka Kungs,
un es esmu Dievs!
13 Jau kopš tās dienas es tas esmu,
neviens neglābsies no manas rokas.
Kad es daru – kurš stāsies pretī?!”
14 Tā saka Kungs, jūsu Izpircējs, Israēla Svētais:
“Pēc jums es sūtīšu uz Bābeli,
un aizvedīšu kā bēgļus visus kaldiešus
kuģos, ar kuriem tie lepojās!
15 Es esmu Kungs, jūsu Svētais,
Israēla Radītājs, jūsu Ķēniņš!”
16 Tā saka Kungs,
kas jūrā pašķir ceļu
un taku varenos ūdeņos,
17 kas izved cīņā kararatus un zirgus,
gan karaspēku, gan stipriniekus –
tie guļ vienuviet un necelsies,
noplakuši kā apdzisis deglis!
18 “Nepieminiet bijušo
un nedomājiet par pagājušo.
19 Redzi, es visu darīšu jaunu,
jau tagad tas raisās,
vai vēl neapjēdzat –
es sataisīšu tuksnesī ceļu
un tukšatnē upes,
20 mani godās lauka zvēri,
šakāļi un strausenes,
jo es tuksnesī došu ūdeni
un upes tukšatnē,
lai padzirdītu savu izredzēto tautu,
21 tautu, ko es sev veidoju,
lai tie teic manu slavu!
22 Bet tu nepiesauci mani, Jēkab,
tu nepūlējies manis dēļ, Israēl!
23 Savu sadedzināmo upuru aunus tu man nenesi,
ar kaujamiem upuriem tu mani negodāji,
es tevi neapgrūtināju ar labības dāvanām,
nedz nopūlēju tevi ar vīraku!
24 Par sudrabu tu man nepirki kalmes,
ar savu kaujamo upuru taukiem mani nemieloji,
taču apgrūtināji mani ar saviem grēkiem,
nopūlēji mani ar savām vainām!
25 Es – es esmu tas,
kurš izdzēš tavus noziegumus pats sevis dēļ
un nepiemin tavus grēkus!
26 Atgādini man, un iesim tiesā,
nosauc savus attaisnojumus!
27 Tavs cilts tēvs ir grēkojis,
un tavi vidutāji noziegušies pret mani,
28 tad nu es pazemoju svētnīcas augstmaņus,
atdevu Jēkabu nīcības lāstam
un Israēlu – nievām!
1 Bet tagad saka tas Kungs, kas tevi radījis, Jēkab, un tevi veidojis, Israēl: „Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi mans!
2 Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs!
3 Jo Es tas Kungs tavs-Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs glābējs. Es atdodu Ēģipti par tavu atpirkšanas maksu, tāpat ari Aitiopiju un Sabu Es dodu par tevi.
4 Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs, Es dodu zemes par tavu izpirkšanu un tautas atlīdzībai par tavu dvēseli.
5 Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! No rīta puses Es atvedīšu atpakaļ tavus tautas brāļus un no vakariem sapulcināšu tavus piederīgos.
6 Es sacīšu ziemeļiem; Atsvabiniet tos! —Un dienvidiem Es teikšu: Neaizturiet tos! Atvediet manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem,
7 Visus, kas nosaukti manā vārdā un ko Es esmu radījis sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis!“
8 Lai ierodas un sanāk kopā tauta, kas ir akla, kaut gan tai ir acis; un kas ir kurli, kaut gan tiem ir ausis!
9 Visi pagāni un visas tautas ir sapulcējušās. Kas viņu starpā var to pasludināt vai likt uzklausīt agrākos pavēstījumus? Lai viņi atved savus lie-ciniekus, kas to pastiprina, ka tie to dzird, un lai viņi saka: „Tas ir taisnība!“
10 Jūs esat mani liecinieki,“ —tā saka tas Kungs, —„un jūs esat mans kalps, ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis, un pēc Manis neviena cita nebūs,
11 Vienīgi Es esmu tas Kungs, bez Manis nav cita Gļābēja.
12 To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat mani liecinieki,“ —tā saka tas Kungs, —„un vienīgi Es esmu Dievs.
13 Arī turpmāk Es palieku tas pats, un nav neviena, kas varētu izglābt no manas rokas. Kad Es gribu ko darīt, kas to var traucēt?“
14 Tā sacīja tas Kungs, jūsu Glābējs, Israēla Svētais: „Jūsu dēj Es sūtīju uz Bābeli un gribu visus tās iedzīvotājus aizvest kā bēgļus, arī kaldējus ar viņu laivām, ar ko viņi tā lepojas,
15 Es esmu tas Kungs, jūsu Svētais, Israēla radītājs, jūsu ķēniņš!“
16 Tā saka tas Kungs, kas paveļ: ceļu pāri jūrai un taku pāri lieliem ūdeņiem,
17 Kas izsūta kajrā ratus un zirgus, karapulkus un karaspēkus, bet tā, ka tie visi tur tagad guļ un necelsies vairs, tie izplēnējuši un izdzisuši kā izlietoti degļi. —
18 „Nedomājiet vairs par seniem notikumiem un neievērojiet to, kas jau sen bijis!
19 Redziet, Es veikšu ko jatmu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs.
20 Meža zvēri būs Man pateicīgi, šakaļi un strausi, ka Es ūdeni esmu devis tuksnesī un upes sausās vietās, lai dzirdinātu savu tautu, savu izredzēto tautu;
21 Šī tauta, ko Es esmu sev izredzējis, lai pauž manu slavu!“
22 „Bet tu, Jēkab, tomēr neesi Mani piesaucis, un tu, Israēl, neesi Manis dēl pūlējies;
23 Tu neatnesi Man savas avis dedzināmam upurim nedz Mani godāji ar saviem kaujamiem upuriem. Es tevi nenokalpināju ar ēdamiem upuriem un neapgrūtināju ar Man piešķiramām kvē-pināmām balvām.
24 Tu nepirki Man par naudu smaržīgas kalmes un nemieloji Mani ar savu kaujamo upuru taukiem. Bet tu Mani gan apkaitināji ar saviem grēkiem un Mani apgrūtināji ar saviem noziegumiem.
25 Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.
26 Atgādini Man notikušo, tiesāsimies; saki, kā tu domā taisnoties?
27 Jau tavs pirmais tēvs grēkoja, un tavi aizstāvji ir no Manis atkrituši.
28 Tādēļ Es atņēmu svētnīcas augstajiem vadītājiem savu svētību, nodevu Jēkabu lāstam un Israēlu kaunam.“
