Kunga kalps
1 “Redzi, tas ir mans kalps, es viņu stiprinu,
mans izredzētais, kas manai dvēselei tīk, –
es viņam devu savu Garu,
viņš nesīs tautām tiesu!
2 Viņš nebrēks un neklaigās,
ielās nedzirdēs viņa balsi,
3 aizlauztu niedri viņš nenolauzīs,
kvēlošu degli viņš nenodzēsīs,
uzticīgi viņš nesīs tiesu!
4 Viņš nebūs nedz salauzts, nedz slābs,
iekams nepiepildīs tiesu uz zemes –
uz viņa bauslību cerību liek jūras salas!”
5 Tā saka Dievs Kungs,
kas radījis debesis un tās izpletis,
kas izplājis zemi un to, kas tur dīgst,
kas dod dvašu ļaudīm uz tās
un garu tiem, kas staigā pa to!
6 “Es esmu Kungs,
es tevi taisnībā saucu,
es tevi tveru pie rokas,
sargu tevi un ieceļu tevi
par derību tautai,
par gaismu visām tautām!
7 Lai atdarītu acis akliem,
lai no spaidiem izvestu ieslodzītos,
kas tumsā mīt!
8 Es esmu Kungs – tas ir mans vārds,
savu godu nevienam es nedošu,
nedz savu slavu elkiem!
9 Iepriekšējās lietas ir piepildījušās,
un tagad es vēstīšu jaunas,
pirms tās notiek, –
es tās darīšu jums zināmas!”
Slavas dziesma
10 Dziediet Kungam jaunu dziesmu,
slavējiet viņu no zemes malām,
jūs, kas dodaties jūrā, un visi, kas tur mīt,
un piekraste un tās iemītnieki!
11 Lai skandē tuksnesis un tā pilsētas,
arī ciemi, kur Kēders mīt,
gavilējiet, klinšu iemītnieki,
no kalnu virsotnēm klaigājiet!
12 Lai Kungam dod godu,
lai viņa slavu teic jūras piekrastē!
13 Kungs kā spēkavīrs iziet,
kā karavīrs rieš savu kvēli,
tiešām viņš rēc un aurē,
pret saviem naidniekiem viņš varens!
14 “Mūžam es valdījos,
es klusēju un atturējos –
kā dzemdētāja es kliegšu,
sēkdams un elsdams!
15 Es noplicināšu kalnus un pakalnus,
visu zelmeni izkaltēšu,
pārvērtīšu upes par sērēm
un nosusināšu dīķus!
16 Aklos es vedīšu pa ceļiem,
ko tie nepazīst,
pa takām, ko tie nezina,
es viņus vadīšu,
tumsu to priekšā vērtīšu gaismā
un grambas līdzenumā –
tā es darīšu un neko nepametīšu!
17 Tad atkāpsies un paliks kaunā
tie, kas uz elkiem paļaujas
un kas lējumiem saka:
jūs esat mūsu dievi!
18 Kurlie, klausieties!
Aklie, skatiet, ka ieraugāt!
19 Kurš vēl ir tik akls kā mans kalps
un kurls kā manis sūtītais vēstnesis,
kurš ir tik akls kā mans uzticamais
un tik akls kā Kunga kalps?!
20 Tu gan redzi daudz, bet nepamani,
ausis vaļā, bet nedzird!”
Israēla nepaklausība
21 Kungs kāroja viņa taisnības dēļ
padarīt bauslību lielu un diženu, –
22 bet tā ir aplaupīta un aptīrīta tauta,
tie visi ir notverti alās
un cietumu namos ieslēgti,
par laupījumu tie kļuvuši,
un nav kas tos glābj,
par guvumu, un neviens nesaka:
atdodiet! –
23 Kurš no jums var uzklausīt šo,
lai ausās un klausās nākamībai!
24 Kas nodeva sirotājiem Jēkabu
un Israēlu laupītājiem –
vai ne Kungs, pret kuru mēs grēkojuši! –
un tie vēl negrib staigāt viņa ceļos
un klausīt viņa bauslībai!
25 Tad viņš pār to izlēja
savu dusmu kvēli un cīņas sparu,
dedza uguni tam visapkārt –
bet tas neapzinājās,
sveilēja viņu –
bet tas neņēma vērā!
1 Redzi, tas ir mans kalps, ko Es neatlaižu; mans izredzētais, pie viņa manai dvēselei ir labpatika. Es liku savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.
2 Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas.
3 Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.
4 Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūjras salas cer jau uz viņa norādījumiem.
5 Tā saka Dievs tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kādi tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.
6 „Es tas Kungs tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu pagāniem,
7 Lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.
8 Es esmu tas Kungs, tas ir mans vārds, savu godu Es citam nedošu nedz savu slavu elkiem.
9 Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu.“
10 Dziediet tam Kungam jaunu dziesmu, daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem, jūs jūras braucēji, baudī-dami tās pilnību, jūs jūras salas un to iedzīvotāji!
11 Lai pacel savu balsi stepju klajumi un to pilsētas un ciemi, kur Kedars dzīvo. Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji, lai tie sauc no kalnu galiem!
12 Tam Kungam lai dod godu un lai pauž Viņa slavu jūras salās!
13 Tas Kungs nāk kā varonis, kā karavīrs Viņš uzsāk kara gaitu, Viņš liek atskanēt kara saucienam, Viņš nostājas kā varonis pret saviem ienaidniekiem.
14 Ilgi jo ilgi Es klusēju un valdījos, bet tagad Es kliegšu, kā dzemdētāja elsdams un pūzdams reizē.
15 Es nopostīšu kalnus un pakalnus, viss to zaļums nokaltīs, to upes paliks par sausu zemi, un to ezeri izžūs.
16 Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.
17 Bet jāatkāpjas un jāpaliek kaunā visiem, kas paļaujas uz elkiem, kas saka uz elka tēliem; „Jūs esat mūsu dievi!“
18 Kurlie, klausaities! Aklie, skataities un ieraugait!
19 Kas ir tik akls kā mans kalps un tik kurls kā mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā mans uzticamais, tik akls kā tā Kunga kalps!
20 Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis.
21 Tas Kungs gan gribēja savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu,
22 Bet viņi tomēr ir nospiesta, noplicināta un izlaupīta tauta, kas sagūstīta novietota alās un ieslodzīta cietumos; tie ir kļuvuši citiem par laupījumu, un nav neviena, kas teiktu; „Atsvabini tos!“
23 Kas jūsu starpā tam vēl piegriež vērību, kas to ievēro un mācās no tā nākotnei?
24 Kas nodeva Jēkabu postam un Israēlu izlaupīšanai? Vai ne tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? —Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem.
25 Tāpēc Viņš izlēja pār tiem savas bargās dusmas un sūtīja tiem kara briesmas, kas tos apdraudēja no visām pusēm. Bet tie nepiegrieza tam vērību, un, kaut jau tā smagi ari pārbaudīti, tie neņēma to pie sirds.
