Israēla Glābējs
1 Klusējiet manā priekšā, jūras salas,
tautas, atgūstiet spēku!
Tad nāciet un runājiet,
sanāksim visi kopā uz tiesu!
2 Kurš parādās no saullēkta puses –
ik uz soļa viņam taisnība pretī nāk?
Tautas noliktas viņa priekšā,
viņš ķēniņus samin,
par pīšļiem tos padara ar savu zobenu,
kā salmus sakapā ar savu loku!
3 Viņš vajā tos, droši tiem pāri iet,
taku kājām viņš nemin!
4 Kurš to ir radījis un darinājis,
izsaucot ļaužu audzes no iesākuma? –
Es, Kungs, esmu pirmais,
un ar pēdējiem – tas esmu es!
5 Redzēja salas un bijās,
trīcēja zemes malas,
tie tuvojās, pienāca klāt –
6 viens otram līdzēja,
viens otram sacīja: esi stiprs!
7 Amatnieks drošināja zeltkali
un vesera cilātājs to, kas ar āmuru zvetē,
tie teica: stiprinājums ir labs,
un piesita ar tapām, lai nekust!
8 Tu, Israēl, esi mans kalps,
Jēkab, es tevi izraudzījos,
mana mīļā Ābrahāma pēcnācēji,
9 kurus no zemes malām es esmu sapulcējis,
no nostūriem kopā sasaucis,
teicis: jūs, mani kalpi,
jūs es izraudzījos un neesmu atmetis!
10 Nebaidies, jo es esmu ar tevi,
nebīsties, es esmu tavs Dievs,
es spēcināšu tevi, tev palīdzēšu,
ar savu labo taisnības roku
es tevi uzturēšu!
11 Redzi, paliks kaunā un apsmieklā
visi, kas neieredz tevi,
kā nieki tie zudīs,
kas strīdā ar tevi!
12 Tu tos meklēsi, bet neatradīsi –
tos, kas sacenšas ar tevi, –
no tiem paliks tik nieks,
kas ar tevi karojuši!
13 Jo es esmu Kungs, tavs Dievs,
es stiprinu tavu labo roku,
es saku tev: nebaidies,
es esmu tavs palīgs!
14 Nebaidies, Jēkab, tu tārps,
un tu, Israēl, –
es tev palīdzēšu,
saka Kungs,
tavs izpircējs ir Israēla Svētais!
15 Redzi, es tevi padarīšu par kuļamo veltni,
kas no jauna taisīts, kam asas tapas,
tu kulsi kalnus un satrieksi tos,
tu paugurus vērtīsi pelavās!
16 Tu tos vētīsi, un vējš tos aizraus,
un viesulis tos izkaisīs, –
bet tu līksmosi par Kungu,
par Israēla Svēto tu gavilēsi!
17 Nabagie un sūrdieņi meklē ūdeni – bet nav!
Tiem slāpēs tūkst mēle –
es, Kungs, tiem atbildēšu,
es, Israēla Dievs, viņus nepametīšu!
18 Es likšu, lai kalnu korēs izlaužas upes
un ieleju vidū avoti,
es tuksnesi padarīšu par ūdens klajumu,
un izkaltušā zemē izvirdīs ūdeņi!
19 Es tuksnesī stādīšu ciedrus,
akācijas, mirres un olīvkokus,
kailatnē es dēstīšu cipreses,
gobas un pīnijas,
20 lai viņi redz un zina,
lai pievēršas tam un sajēdz visi,
ka Kunga roka to darījusi,
ka Israēla Svētais to radījis!
21 Nāciet ar savu lietu tiesā,
saka Kungs,
šurp jūsu prasību,
saka Jēkaba ķēniņš.
22 Lai tie nāk un mums saka, kas notiks!
Stāstiet mums, kas bija iepriekš,
un mēs tam pievērsīsim savas sirdis,
lai zinātu, kas notiks turpmāk,
un stāstiet mums to, kas vēl būs!
23 Stāstiet, kas notiks vēlāk,
lai mēs zinām, ka jūs esat dievi,
dariet taču labu vai ļaunu,
lai trūkstamies un drebam visi!
24 Redzi, jūs neesat nekas,
jūsu darbi ir tukšība,
pretīgs ir tas, kas jūs izvēlas!
25 Es ziemeļos urdīju kādu,
un tas nāca no saullēktiem,
piesaukdams manu vārdu,
viņš nāk pār valdniekiem kā pār glūdu,
kā podnieks, mīcīdams mālus!
26 Kas to būtu jau iesākumā teicis,
ka mēs zinātu jau iepriekš,
ka mēs varētu sacīt:
viņam taisnība! –
Taču nav teikts un nav sacīts,
nav neviens dzirdējis jūs runājam!
27 Vispirms Ciānai:
redzi, redzi, tie! –
un Jeruzālemei:
es sūtu prieka vēstnesi! –
28 Es skatos, un tur nav neviena,
starp tiem nav neviena,
kas dotu padomu,
un, kad jautāju,
neviens man neatbild.
29 Redzi, tie visi ir niecība,
tukšība ir viņu darbi,
viņu elki vien tukšs vējš!
1 Klusēdamas uzklausiet Mani, jūs jūpas zemes un salas, un tautas lai ņemas jaunu spēku, lai tās nāk un runā, tad iesim kopā tiesāties!
2 Kas ir no austrumiem to vīru saucis, kam taisnība un uzvara seko, kur vien viņš staigā? Kas nodevis tautas viņa varā, ka viņš valda pār ķēniņiem; tie padoti viņa zobenam kā pīšļi un viņa stopam kā izpurinātas pelavas?
3 Ka viņš tos vajā, vajā pats neskarts un neaiztikts, nepieskardamies savai tekai ar savām kājām.
4 Kas to ir darījis un to veicis? Es esmu tas, kas cilvēku ciltis aicināja esamībā no iesākuma, Es esmu tas Kungs, kas esmu pirmais bijis un arī ar pēdējiem esmu vēl joprojām tas pats. —
5 Jūras salas to redzēja un izbijās, zemes gali drebēja. Tie nāca un tuvojās.
6 Cits citam palīdzēja, un ikviens sacīja savam brālim: „Esi stiprs!“
7 Kalējs drošināja sudrabkali, un, kas ar kaukli (āmuru) strādā, teica smagā vesera cilātājam: „Metinājums būs labs!“ —Tad viņš to pienagloja, lai tas nekustas.
8 Bet tu, Israēl, mans kalps, tu Jēkab, ko Es izredzēju, mana mīļā Ābrahāma dzimums un atvase,
9 Ko Es vadīju no zemes galiem un aicināju no tālajām zemes robežām un malām un teicu: „Tu esi mans kalps, Es tevi izredzēju un neesmu atmetis.“
10 Nebīsties, jo Es esmu ar Eslst Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievevil tevi stiprinu, Es tev ari palidzu, Es tevi uzturu ar savas taisnības labo roku!
11 Redzi, kaunā paliks un par apsmieklu kļūs visi, kas pret tevi iedegas naidā un dusmās; iznīks un ies bojā visi, kas meklē nesaskaņas ar tevi.
12 Tu tos meklēsi, bet vairs neatradīsi, kas ar tevi bija ienaidā; tie visi iznīks, kas karoja ar tevi.
13 Jo Es tas Kungs, tavs Dievs, daru stipru tavu labo roku, Es, kas tev saku: „Nebīsties, Es tev palīdzu!“
14 Nebīsties, tu tārpiņ Jēkab, Israēla pulciņ! —Es tev palīdzu, —saka tas Kungs. Tavs Pestītājs ir Israēla Svētais.
15 Redzi, Es tevi daru par jauniem asiem kuļamiem ratiem ar asām naglām; tu sakulsi un satrieksi kalnus un samaisi pakalnus par pelavām.
16 Tu tos vētīsi, ka vējš tos aiznes un viesulis tos izkaisa. Bet tu priecāsies ar to Kungu un leposies ar Israēla Svēto!
17 Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.
18 Es likšu upēm iztecēt no kailiem kalniem un atvēršu strautus klajumos; Es darīšu tuksnesi par ūdens ezeru un sausu zemi par ūdens avotiem.
19 Es likšu augt tuksnesī ciedru kokiem, akacijām, mirtēm un eļļas kokiem. Un Es stādīšu sausā klajumā cipreses, gobas un pīnijas kopā,
20 Lai visi šie koki redz un atzīst, lai tie apdomā un saprot visi kopā, ka tā Kunga roka to ir darījusi un ka Israēla Svētais to ir lēmis.
21 Iesniedziet savu tiesas lietu! —saka tas Kungs, —pierādiet savu tais-nību! —nosaka Jēkaba ķēniņš.
22 Lai viņi nāk un mums rāda, kam jānotiek. Ziņojiet mums par notikušo, lai mēs to savā sirdī apdomājam un saprotam, jeb vai stāstiet mums par nākošo, kas sagaidāms.
23 Rādiet mums, kas notiks nākotnē, lai redzam, ka jūs esat dievi! Dariet labu vai ļaunu, lai mēs izbrīnā uz to raugāmies!
24 Lūk, jūs neesat nekas, un viss jūsu darbs ir niecība! Jums pieslieties ir neprāts!
25 Bet Es aicināju šurp kādu vīru no ziemeļiem, un viņš ir atnācis, viņš piesauc manu vārdu; viņš samin valdniekus, kā podnieks samin un samīca mālus.
26 Kas to sludinājis no iesākuma, lai mēs to zinātu un lai mēs to zinātu jau labi vien iepriekš, tā ka mēs varētu teikt: „Vai viņam tiešām taisnība?“ Taču nav bijis neviena, kas to būtu teicis, neviena, kas to būtu sludinājis, nav neviena starp jums, kas būtu kādu vārdu dzirdējis.
27 Es kā pirmais saku Ciānai: „Redzi, te viņi ir!“ Un Es sūtu Jeruzālemei prieka vēstnesi.
28 Ja raugos, tad tur tomēr nav neviena, kas varētu dot atbildi, viņu starpā nav neviena, kam Es varētu jautāt, un kas Man atbildētu.
29 Redzi, tie visi ir niecīgi, —un vinu darbs ir niecība, viņu elku tēli tukšs vējš!
