Dieva tautas iepriecinājums
(Lk 3:4–6)1 “Mieriniet, mieriniet manu tautu,”
saka jūsu Dievs.
2 Runājiet sirsnīgi uz Jeruzālemi,
sauciet uz to,
jo tās ciešanas ir piepildītas
un tās vaina piedota,
jo tā divkārt no Kunga rokas dabūjusi
par visiem saviem grēkiem!
3 Balss sauc:
“Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu,
klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!
4 Visas ielejas lai aizber,
visus kalnus un paugurus nolīdzina,
lai nelīdzens paliek līdzens
un raupjums gluds!
5 Lai Kunga godība atklājas,
lai redz visa radība,
jo Kunga mute ir runājusi!”
6 Balss saka: “Sauc!” –
Un es teicu: “Ko lai es saucu?!” –
Visa radība ir kā zāle,
viss tās jaukums kā ziedi laukā!
7 Nokalst zāle, novīst ziedi,
ja tiem uzpūš Kunga dvesma,
tiešām, ļaudis ir kā zāle!
8 Zāle nokalst, ziedi novīst,
bet mūsu Dieva Vārds paliek mūžam!
9 Kāp augstā kalnā, kāp,
vēstī Ciānai labu,
sauc no visa spēka,
vēstī Jeruzālemei labu,
sauc, nebaidies,
saki Jūdas pilsētām:
redzi, jūsu Dievs,
10 redzi, Kungs Dievs ar spēku nāk,
ar savu izstiepto elkoni valda,
redzi, viņam ir atmaksa,
viņa atdarīšana iet viņam pa priekšu!
11 Kā gans savu pulku viņš ganīs,
viņš pulcēs ar savu elkoni,
pie savām krūtīm jērus nesīs,
un avjumātes aprūpēs!
12 Kas ar sauju ūdeņus izmērījis,
kas debesis rokām aptvēris,
kas zemes pīšļus mērtraukā sabēris,
kas kalnus svaros nosvēris
un ar atsvariem pakalnus?
13 Kas Kunga Garu ir izmērījis,
kas viņam padomu dos?
14 Kam viņš padomu prasījis,
lai viņam ko paskaidrotu,
lai viņu mācītu tiesas lietās,
lai viņam mācītu zināšanu un saprašanu?
15 Redzi, tautas kā piliens kausā,
kā puteklis pie atsvara,
redzi, viņš paceļ salas kā smilšu graudu!
16 Lebanonā nepietiek malkas,
tur nepietiek zvēru sadedzināmajam upurim!
17 Visas tautas nav nekas viņa priekšā,
tās viņam nieks vien un sīkums!
18 Ar ko jūs Dievu salīdzināsiet,
ar ko viņu samērosiet?
19 Vai ar tēlu, ko izlējis amatnieks
vai ko zeltkalis ar zeltu pārklājis
un kam sudraba ķēdes nokalis?
20 Kam tāds upuris nav pa spēkam,
tas izraugās koku, kas nepūst,
to izvēlas gudrs amatnieks,
lai uzslietu elku, kas nekust!
21 Vai jūs nezināt, vai jūs nedzirdat,
vai jau no iesākuma jums nav sacīts,
vai kopš zemes radīšanas jūs nesajēdzat,
22 kas sēž pār zemes jumu –
tās mītnieki ir kā siseņi,
kas debesis izstiepj kā aizkaru,
kas tās izpleš kā telti, kur dzīvot!?
23 Viņš vareno par nieku padara,
zemes valdnieku pataisa par neko!
24 Knapi iedēstīti,
knapi iesēti,
knapi saknes laiduši,
zemē iesakņojušies –
viņš tiem uzdveš, un tie nokalst,
un vētra tos izrauj kā salmus!
25 Kam jūs mani pielīdzināsiet,
ka es tam būtu līdzīgs,
saka Svētais,
26 paceliet augšup acis,
redziet, kas radījis šos,
kas pēc skaita visiem to pulkiem liek rasties,
kas tos visus nosaucis vārdā
savā lielajā varā un spēka stiprumā,
ka tur netrūkst nenieka!
27 Jēkab, kādēļ tu saki
un tu, Israēl, runā:
manas gaitas Kungam apslēptas,
Dievam gar manu tiesu nav daļas! –
28 Vai tu nezini,
vai tu neesi dzirdējis –
mūžīgs Dievs ir Kungs,
kas radījis zemes malas,
viņš nepagurs un nepiekusīs,
neizdibināma ir viņa saprašana!
29 Viņš nogurušam dod spēku
un spēcina to, kam nav stipruma!
30 Nogurst jaunekļi,
un pagurst varoņi –
kluptin tie klūp!
31 Bet, kas cer uz Kungu,
atgūst spēku,
ceļas spārnos kā ērgļi,
skrej un nepiekūst,
iet un nepagurst!
1 „Ieprieciniet, ieprieciniet manu tautu!“ —saka jūsu Dievs.
2 „Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem.“
3 Klau! Kaut kur atskanēja sauciens: „Ierīkojiet tuksnesī tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam!
4 Visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu, un kas paugurains, lai top par klajumu,
5 Lai parādītos tā Kunga godība, un lai visa cilvēce kopā to redzētu, jo tā Kunga mute to tā ir runājusi.“
6 Klau! Balss sauc: „Sludini!“ Es sacīju: „Ko es lai sludinu?“ —Visa miesa ir zāle, un viss tās jaukums ir kā puķe laukā!
7 Zāle nokalst, puķe novīst, kad tā Kunga dvaša to skar. Tiešām, —tauta ir zāle!
8 Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi! —
9 Kāp jo augstā kalnā, Ciāna, tu labās vēsts nesēja! Pacel savu balsi ar spēku, Jeruzāleme, tu labās vēsts nesēja, un nebīsties! Pasludini Jūdas pilsētām: „Redziet, te ir jūsu Dievs!“
10 Redziet, Dievs tas Kungs nāk ar lielu spēku, un Viņa elkonis dod tam uzvaru, Viņa alga ir pie Viņa, un Viņa atmaksa ir Viņa priekšā!
11 Kā gans Viņš ganīs savu ganāmo pulku. Viņš ņems jērus savās rokās un tos nesīs savā klēpī un sargās avju mātes.
12 Kas ir izmērījis ūdeņus ar sauju un aptvēris debesis ar savām rokām? Kas saņēmis zemes pīšļus traukā un kalnus nosvēris ar svariem un pakalnus rokas svaru kausā?
13 Kas ir tā Kunga Garam noteicis tā apjomu, un kas bijis Viņa padoma devējs?
14 Pie kā Viņš meklējis padomu, ka tas Viņam būtu mācījis gudrību un Viņam rādījis pareizo ceļu, Viņam devis atziņu un Viņu vadījis patiesības ceļā?
15 Redzi, tautas ir kā piliens pie spaiņa, tās Viņam ir kā puteklītis svaru kausā I Salas Viņam ir kā smilšu grauds, ko Viņš paceļ!
16 Libanonā nepietiek malkas, un tajā esošā kopējā mežu zvēru daudzuma ir par maz dedzināmam upurim tam Kungam.
17 Visas tautas ir it kā nekas Viņa priekšā, un kā tādu neko Viņš tās arī neatzīst un neievēro.
18 Ar ko jūs salīdzināsit Dievu, un kur jūs atradīsit Viņam ko līdzīgu?
19 Taču ne kādu elku tēlu? To amatnieks darinājis, un zeltkalis to pārklājis ar zeltu un tam piestiprinājis sudraba važiņas.
20 Kam tāds upuris nav pa spēkam, tas izvēl koku, kas nesatrūd, un meklē veiklu meistaru, lai tas viņam darina tēlu, kas nešķobītos.
21 Vai tad jūs to nezināt? Vai tad jūs to neesat dzirdējuši? Vai tad jums jau no paša sākuma tas nav pasludināts? Vai tad jūs vēl neesat sapratuši, ko zemes pamati māca?
22 Viņš ir tas, kas sēž augstībā pāri par zemi, un tas iedzīvotāji ir niecīgi kā siseņi. Viņš ir tas, kas izklāj debesis kā segu un tās izpleš kā dzīvojamu telti.
23 Viņš pazemo dižciltīgos un zemes valdniekiem liek nokļūt nožēlojamā stāvoklī.
24 Tikko iedēstīti, tie vēl centās zemē tikko iesakņoties, kā tos jau skar Viņa dvaša un tie nokalst, viesulis tos izputina kā pelus.
25 „Kam jūs Mani pielīdzināsit, ka Es tam būtu līdzīgs?“ —jautā Svētais.
26 Paceliet savas acis uz debesīm un raugait: Kas to visu radījis? Viņš ir tas, kas izved visu viņu pulku pēc skaita un visus sauc vārdā pēc sava lielā spēka un varas, un tur netrūkst neviena.
27 Kāpēc tu, Jēkab, saki, un tu, Israēl, domā: „Mans ceļš ir tam Kungam apslēpts, manu likteni Dievs neievēro?“
28 Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir tas Kungs, kas radīiis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama.
29 Viņš nogurušajiem dod spēku un spirgtumu, nesamaņā kritušajiem atjauno apziņu visā pilnībā.
30 Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, —
31 Bet kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.
