Izglābšana no naidniekiem
1 Vai! tev, postītāj,
kas pats neesi postīts,
un krāpniek, kas pats neesi krāpts!
Kad būsi mitējies postīt, tad izpostīs tevi!
Kad būsi stājies krāpt, tad apkrāps tevi!
2 Kungs, tu mums žēlsirdīgs, uz tevi ceram!
Lai viņa roka ik rītu
ir mūsu glābiņš posta laikā!
3 No pūļa klaigām bēga tautas,
no tavas dižošanās tautas izmētātas!
4 Jums savāks laupījumu:
kā kāpuri rij, kā siseņi skrien,
tā skraidelēs tur.
5 Augstu Kungs, jo viņš mīt augstumos, –
viņš pildīs Ciānu ar tiesu un taisnību!
6 Tu vienmēr uz viņu paļausies,
gudrībā un atziņā ir glābiņa papilnam,
Kunga bijāšana ir tev dārgums no viņa!
7 Redzi, viņu varoņi brēc ielās
un miera sūtņi rūgti raud.
8 Izdeldētas stigas,
vairs neviens neiet pa taku,
lauzta derība, atmestas pilsētas,
vairs par cilvēku nedomā!
9 Zeme sēro un nīkst,
satriekts Lebanons dēd,
Šārona ir kā kalšņa,
Bāšānā un Karmelā nobirst lapas!
10 “Tagad es celšos,” saka Kungs,
“tagad es pacelšos,
tagad es paaugstināšos!
11 Pelavas ieņēmusi, tu dzemdēsi salmus, –
jūsu dvesma būs uguns, kas aprīs jūs!
12 Tautas būs kā izdedzināti dzelkšņi,
kā izplēsti ērkšķi, kas ugunī plēn!
13 Tālie, klausieties, ko es darījis,
tuvie, zinieties manu varenību!”
14 Baidās Ciānā grēcinieki,
trīsas sakampj bezdievjus:
kurš no mums paliks dzīvs? Te rijoša uguns!
Kurš no mums paliks dzīvs? Te mūžīga kvēle! –
15 Kas staigā taisnībā un patiesi runā,
kas varmācīgu guvumu nievā,
kas savu roku krata un kukuli neņem,
kas aizbāž ausis, kad sauc uz varasdarbiem,
kas aizklāj acis, lai ļaunu neredzētu, –
16 tāds augstumos dzīvos,
klinšu cietoksnis tam būs patvērums,
tam dos viņa maizi, tam ūdens būs nodrošināts!
Varenā Ķēniņa mājvieta
17 Savām acīm tu skatīsi ķēniņa jaukumu,
zemes tāles tu lūkosi,
18 tava sirds čukstēs šausmās:
kur ir skaitītājs, kur ir svērējs,
kur ir torņu skaitītājs!
19 Šo neķītro tautu tu vairs neredzēsi –
tautu, kam tumša runa, ko nesajēgt,
kam stostīga mēle, ko nesaprast!
20 Raugies, Ciāna, mūsu svētku pilsēta,
tavas acis skatīs Jeruzālemi,
rimtu mājvietu, telti, ko neizļodzīt, –
tās mietiņus neizraus nemūžam,
tās saites nekad vairs nesaraus!
21 Jo tur mums savā godībā Kungs,
tur upes un plašas straumes,
tur netikt ar airu laivu,
neizbraukt vareniem kuģiem!
22 Kungs ir mūsu soģis,
Kungs mums likumus dod,
Kungs ir mūsu ķēniņš,
viņš izglābs mūs!
23 Vaļīgas tavas virves,
nevar noturēt mastus,
nedz nostiept buru –
kad dalīs dāsno laupījumu,
pat tizlais sev salaupīs gana!
24 Neviens, kas tur mīt, tad neteiks:
es sirgstu! –
Tautai, kas tur mīt, piedos vainu!
1 Bēdas tev, postītāj, kas pats neesi postīts! Un bēdas tev, laupītāj, kas pats neesi aplaupīts! Kad tu būsi pabeidzis savu postīšanas darbu, tad izpostīs tevi pašu; kad tu būsi ar saviem laupīšanas darbiem galā, tad aplaupīs tevi pašu!
2 Kungs, esi mums žēlīgs, mēs paļaujamies uz Tevi! Esi Tu mūsu elkonis ik rītus un mūsu palīgs bēdu laikā!
3 Tautas bēg no tavu soļu trokšņa, tās izklīst, kad Tu celies.
4 Tad jūsu laupījums un jūs paši tiksit pilnīgi pievākti, kā pievāc savu laupījumu siseņu mākonis un kā sienāži skraida, kad viņus izbiedē; tā ļaudis skraidīs, cenzdamies pievākt jo vairāk laupījuma.
5 Dižens ir tas Kungs, jo Viņš mājo augstībā. Viņš pildīs Ciānu ar tiesisku dzīvi un taisnību.
6 Un Viņš būs tavu dzīves likteņu pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots; bijība tā Kunga priekšā būs Ciānai dārga manta.
7 Lūk, viņu varoņi brēc uz ielas, miera sūtņi gauži raud!
8 Tukši ir ceļi, nav neviena ceļa gājēja; viņi lauzuši derību, postījuši pilsētas un nicinājuši cilvēkus.
9 Zeme sēro un nīkst, Libanons stāv nokaunējies un kalst nost; Saronas ieleja ir kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas.
10 „Tagad Es piecelšos“, —saka tas Kungs, —„Es izsliešos visā augumā, piecēlies stāvus!
11 Jūs staigājat grūti ar zāli un sienu, bet dzemdēsit salmus; jūsu dusmu šņākoņa ir uguns, kas aprīs jūs pašus.
12 Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn.
13 Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet manu vāru, jūs tuvie!“
14 Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā, un izbailēs dreb atkritēji: „Kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās?“
15 Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem kukuļus, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asins darbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu,
16 Tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks.
17 Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā.
18 Tava sirds atcerēsies agrākos briesmu laikus un sacīs: „Kur ir naudas skaitītājs, kur ir svērējs un kur torņu saskaitītājs?“
19 Neķītro tautu tu vairs neredzēsi, tautu ar tumšo nesaprotamo valodu; tie runādami stostās, ka neko nevar saprast.
20 Uzlūko Ciānu, mūsu svētku sanāksmju pilsētu; tad tavas acis redzēs Jeruzālemi kā drošu mitekli, kā telti, kam nav jāpārvietojas, kuras pamati nesatricināmi, kūjas vadži neizraujami un kuras saites nesaraujamas.
21 Jo tur ir tas Kungs pie mums savā godībā kā upju un plašo straumju aizstājējs: airu laivas tur nebrauc, un liellaivas tur nepeld to viļņos.
22 Jo tas Kungs ir mūsu soģis, tas Kungs ir mūsu likumu devējs, tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs izglābs.
23 Ļengani karājas tavas virves, tā ka tās masta koka virvju režģi nevar pienācīgi saturēt nedz buras turēt stingri saspriegtas kopā ar karoga kārti. Bet tad bagātīgi izdalīs laupījumu, pat tizlie iegūs lielu daudzumu salaupītā.
24 Un neviens iedzīvotājs nesacīs: „Es ciešu“. Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.
