Israēla atjaunošana
1 Jo Kungs apžēlos Jēkabu un atkal izvēlēsies Israēlu, ļaus tam apmesties paša zemē, un svešinieki mitīs līdzās un piebiedrosies Jēkaba namam. 2 Un tautas ņems viņus un aizvedīs pie sevis, bet Israēla nams tos iemantos sev par vergiem un verdzenēm Kunga zemē – tad gūstekņi gūstīs savus gūstītājus, viņi valdīs pār tiem, kas iepriekš tos apspieda.
Bābeles ķēniņa krišana
3 Un tajā dienā Kungs tev dos atelpu no sāpēm un trīsām, un smagās verdzības, ar ko tevi verdzināja, 4 tad tu sacīsi šo līdzību par Bābeles ķēniņu:
“Redzi, kā mitējās apspiedējs,
beigušies spaidi!
5 Kungs satrieca ļaundaru spieķi,
valdnieku zizli!
6 Niknumā sasita svešās tautas –
kuļ un neatlaižas,
valda dusmās pār citām tautām,
vajā un netaupa!
7 Veldzējas, atgūstas visa zeme,
visur skan gaviles!
8 Pat cipreses līksmo par tevi
un Lebanona ciedri:
kopš tu sakauts,
vairs nenāks cirtējs pie mums!
9 Šeols apakšā trīc tevis dēļ,
jau gaida, kad nāksi,
kust tev pretī mirušo gari,
pat visi zemes dižmaņi, visi zemes ķēniņi
ceļas no saviem troņiem!
10 Tie visi bilst un saka par tevi:
arī tu vājš kā mēs,
nu tu mums līdzīgs!
11 Šeolā nobraukusi tava lepnība
un tavu liru čalas –
tavs pēlis ir kāpuri,
un tavs apsegs ir tārpi!
12 Kā gan no debesīm nokriti,
mirdzošais rītausmas dēls!
Pats esi notriekts pie zemes,
tu, tautu gāzēj!
13 Tu domāji savā sirdī:
es debesīs uzkāpšu,
augstāk par Dieva zvaigznēm
uzcelšu savu troni,
sēdēšu sapulces kalnā
pašos ziemeļos!
14 Virs mākoņu virsotnēm uzkāpšu,
šķitīšos kā pats Visuaugstais! –
15 taču šeolā nobrauci!
Pašā bedrē!
16 Tie, kas redz tevi, nu lūr,
prāto par tevi:
vai šis ir tas vīrs,
kas tricināja zemi
un drebināja ķēniņvalstis,
17 kas visu pasauli par tuksnesi pataisīja,
pilsētas noplēsa
un nelaida mājās gūstekņus?!
18 Pārējie tautu ķēniņi
visi ir godam nogūluši
ikviens savā namā,
19 bet tevi no kapa izmeta
kā pretīgu kropli,
tevi klās līķi, zobena caurdurtie,
kas nomesti bedres akmeņos
kā maitas par kāju pameslu!
20 Tu nepiebiedrosies viņiem pat kapā,
jo savu zemi tu izdeldēji,
savu tautu tu nokāvi –
lai vairs nemūžam
nepiemin ļaundaru sēklu!
21 Sataisiet kautuvi viņu dēliem
par viņu tēvu vainu!
Ka tie neceļas un nemanto zemi,
un nepieceļ pasauli pilnu ar pilsētām!”
22 “Un es celšos pret viņiem,”
saka Pulku Kungs,
“iznīdēšu Bābeles vārdu un atlikušos,
gan atvases, gan pēcnācējus!
23 Atdošu dzeloņcūkām, lai tiek tām,
par purvu pataisīšu,
prom aizmetīšu nīcībā,”
saka Pulku Kungs.
Vēstījums par Asīriju
24 Pulku Kungs ir zvērējis:
“Vai tad nav tā –
kā es nodomāju, tā ir,
un, kā es nospriežu, tā notiek!
25 Patriecu Ašūru no savas zemes,
manos kalnos to nīdēju,
lai noņemtu viņa jūgu
un viņa nasta būtu nost no pleciem!”
26 Tas ir lēmums, kas visai zemei lemts,
un šī ir roka, kas izstiepta pār visām tautām.
27 To Pulku Kungs ir nodomājis – kas stāsies pretī,
un viņa roka ir izstiepta – kas pavērsīs atpakaļ?!
Vēstījums par filistiešu zemi
28 Ķēniņa Āhāza nāves gadā nāca šis vēstījums:
29 “Nepriecājies, tu, Filistija,
ka salauzta nūja, kas tevi sita!
Jo no čūskas saknes nāks odze,
un tās auglis – lidojošs pūķis!
30 Tad nabagu pirmdzimtie pieguļā dzīs
un tukšinieki droši ganīs,
bet tavu sakni es nonāvēšu badā,
un tavi palicēji tiks nokauti!
31 Gaudojiet, vārti, brēc, pilsēta,
līgojies, Filistija!
Jo no ziemeļiem tie kā dūmi nāk –
neviens viņu pulkā nav noklīdis!”
32 Ko atbildēt cittautu vēstnešiem?! –
Sakiet, ka Kungs ir Ciānu dibinājis,
tur patversies viņa tautas apspiestie!
1 Jo tas Kungs apžēlosies par Jēkabu un atkal izredzēs Israēlu un to pārvedīs dzimtenē. Arī svešinieki viņiem piebiedrosies, un tie pievienosies Jēkaba namam.
2 Un tautas viņi ņems un aizvedīs savās dzīves vietās. Israēla nams tās izmantos tā Kunga zemē par kalpiem un kalponēm un tādā kārtā turēs apcietinājumā tos, kas viņus bija apcietinājuši, un valdīs pār saviem bijušiem kakla kungiem.
3 Un notiks tanī dienā, kad tas Kungs tev dos mieru no tavām sāpēm, no ciešanām un no tās grūtās kalpības, kādā tie tevi turēja,
4 Tad tu dziedāsi izsmieklam šādu dziesmu par Bābeles ķēniņu un sacīsi: „Cik rāms tagad palicis kakla kungs, kā spaidi beigušies!
5 Tas Kungs salauzis bezdievju vēzdu un varmāku rīksti,
6 Kas tautas dusmās pēra bez mitēšanās, samina tās un nospieda savā bezgalīgajā bardzībā ļaudis nežēlīgā kalpībā.
7 Nu ir miers visā zemē, visi atpūšas, visur skan gaviles!
8 Pat cipreses priecājas par tevi un Libanona ciedru koki saka: „Kamēr tu kritis, neviens nenāk mūs nocirst!“
9 Bet mirušo valsts pazemē tevis dēl bezgalīgi satraukta, gaidīdama tevi ierodamies, tā saceļ kājās visus, kas bijuši vadoņi virs zemes, tā liek piecelties no saviem krēsliem visiem tautu ķēniņiem.
10 Tie visi runā un sauc tev pretī: Arī tu esi palicis nevarīgs kā mēs visi, tu esi mums līdzīgs!
11 Nogrimusi ellē tava godība un tavu kokļu skaņa! Cirmeņi ir tavs guļamais paklājs, un tārpi tava sega!
12 Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu nogāzts pie zemes, kas tu tautas locīji!
13 Tu gan domāji savā prātā: Es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos!
14 Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visaugstākais!
15 Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!
16 Kas tevi redzējuši, tie tevi uzlūkos un domās sevī: Vai tad šis ir tas vīrs, kura priekšā trīcēja zeme un drebēja ķēniņu valstis?
17 Kas pasauli padarīja par tuksnesi un tās pilsētas izpostīja, kas savus gūstekņus nekad neatlaida mājās?
18 Visi tautu ķēniņi dus mierā ar godu ikviens savā namā,
19 Bet tu esi aizmests tālu no savas dusas vietas kā nonievāts zars, kas pārklāts ar nokautiem un zobena nodurtiem, kūpi nomesti pie akmeņiem bedrē kā atstāta maita.
20 Tu nebūsi ar viņiem kopā kapā, jo tu izpostīji savu zemi un noslepkavoji savu tautu; ļaundapa dzimumu vairs nepieminēs ne mūžam.
21 Nododiet nāvei viņu bērnus viņu tēvu grēku dēļ, lai tie no jauna atkal neceļas, neieņem zemi un to nepiepilda ar drupām!“
22 „Es nostāšos pret tiem,“ —saka tas Kungs Cebaots, —„un izdeldēšu Bābeles vārdu uz bērnu bērniem,“ —atskan tā Kunga izsauciens.
23 „Es to atdošu par īpašumu ežiem un padarīšu par purvu, un Es to noslaucīšu ar iznīcibas slotu!“ —saka tas Kungs Cebaots.
24 Tas Kungs Cebaots ir zvērējis, sacīdams: „Tiešām, kā Es esmu nodo-mājis, tā tas notiks, un kā Es esmu nolēmis, tā tas piepildīsies.
25 Es satriekšu Asuru savā zemē, Es to samīšu savos kalnos, lai tie top atsvabināti no viņa jūga un viņa nasta top noņemta no viņu kamiešiem.“
26 Šis lēmums ir pieņemts par visu zemi, tas ir tā roka, kas izstiepta pār visām tautām.
27 Jo, kad tas Kungs Cebaots ko nolēmis, kas to var grozīt? Un kad Viņa roka izstiepta, —kas to var pavērst citā-dāki?
28 Ķēniņa Ahasa nāves gadā notika tā Kunga vārds:
29 „Nepriecājies, visa filistiešu zeme, ka rīkste salauzta, kas tevi sita! Jo no čūskas saknes nāks indīga odze, un tās auglis būs spārnains pūķis.
30 Visnabadzīgākie tad būs pārtikuši, un trūkuma cietēji dusēs nodrošināti. Bet tavai saknei Es likšu nomirt badā, un kas no tevis būs vēl pāri palicis, to aizraus nāvē bads.
31 Kauciet, vārti! Kliedz, pilsēta! Drebi bailēs, visa filistiešu zeme! Jo no ziemeļiem nāk briesmas, un neviens karavīrs no uzbrucēju pulkiem neatšķeļas.“
32 Un kādu atbildi varēs dot pagānu tauta vēstnešiem? —„Ka tas Kungs stipru uzcēlis Ciānu, un ka nelaimīgie no Viņa tautas tur atrod patvērumu.“
