Israēla nemitīga atkrišana
(Sal. 1Moz 25–32)1 Efraims man apkārt ar meliem
un ar viltu Israēla nams,
tik Jūda vēl staigā ar Dievu
un uzticas svētīgajiem.
2 Efraims ir vēju gans,
diendienā dzenā austrumvēju,
tik melo un nīdē –
ar Asīriju derību noslēguši
un eļļu Ēģiptei gādā!
3 Strīds Kungam ar Jūdu –
piemeklēs Jēkabu par viņa gaitām,
par viņa darbiem viņam tad atmaksās!
4 Jau klēpī viņš kampa pēc sava brāļa,
tik stiprs, ka ar Dievu cīkstējās!
5 Viņš cīkstējās ar eņģeli un to uzveica –
tas raudāja un lūdzās viņam žēlsirdību,
tad viņš to atrada Bētelē,
tur viņš ar mums runāja!
6 Kungs ir Pulku Dievs,
kā Kungs viņš pieminams!
7 Tu vēl atgriezīsies pie sava Dieva,
turēsi žēlastību un tiesu,
cerēsi uz savu Dievu vienmēr!
8 Tirgonim rokā krāpšanas svari –
kā tam tīk žmiegt!
9 Un Efraims saka:
taču bagāts esmu,
pats sev turību sarūpēju,
nekur, ko es darījis,
man neatrast vainu,
kas skaitītos grēks!
10 Es – Kungs, tavs Dievs,
jau kopš Ēģiptes zemes,
gan vēl likšu tev dzīvot teltīs
kā svētku dienās!
11 Es esmu uz praviešiem runājis,
papilnam tiem devis redzējumus,
ar praviešu roku līdzības rādījis!
12 Gileāds ir nekrietns,
ak, nonīks tie –
Gilgālā tie upurēja vēršus!
Un viņu altāri
paliks kā čupas lauku vagās!
13 Un Jēkabs bēga uz Arāma laukiem,
un Israēls vergoja, lai dabūtu sievu,
un par otru sievu viņš sargāja ganāmpulku.
14 Bet ar pravieti Kungs izveda Israēlu no Ēģiptes,
un ar pravieti tas tika nosargāts!
15 Efraims aizdeva sūras dusmas,
gan viņa izlietās asinis nāks pār viņu,
Kungs atdos viņam paša paļas!
1 Efraims no visām pusēm Mani ielenc ar meliem, un Israēla namā Mani maldina neīsta, viltus pilna dievkalpošana. Bet arī Jūda neturas stingri pie Dieva—svētā un viņam uzticīgā.
2 Efraims lokās katrai spēcīgākai vēsmai līdz un skrien pakaļ austrumu vējam. Ar katru dienu viņš vairāk ieslīgst elku kalpībā un vairo sev pašam nodarāmo ļaunumu; ar Asuru viņi slēdz savienību, un eļļu viņi izved uz Ēģipti.
3 Bet ar Jūdu tas Kungs ies tiesā un piemeklēs Jēkabu saskaņā ar viņa dziļāko būtību, un atma ksās viņam pēc nopelna.
4 Jau mātes miesās viņš satvēra brāli aiz viņa papēža un savā vāra spēka pilnībā viņš cīnījās ar Dievu.
5 Viņš cīnijās ar eņģeli un to uzvarēja, jo viņš raudāja un lūdzās žēlastību. Bētelē viņu tad sastapa Dievs pats, un ar viņu turpat runāja,
6 Dievs, tas Kungs, debesu kara pulku Dievs, Kungs Cebaots ir Viņa vārds.
7 „Tādeļ atgriezies pie sava Dieva, glabā savu žēlsirdību un taisnību, cerē un paļaujies vienmēr uz savu Dievu!“
8 Bet Kānaānam ir rokā nepareizi svari, un viņš labprāt mīl krāpt.
9 Un Efraims saka: „Es esmu bagāts, esmu sev ieguvis pietiekoši daudz mantas; visā manā darbā un sasniegumos nav nekāda ļaunuma nedz pārkāpuma, ko varētu saukt par grēku!“
10 Bet Es, tas Kungs, Es esmu tavs Dievs kopš Ēģiptes laikiem un likšu tev atkal dzīvot vieglās pagaidu celtnēs, kā tas parasts svētku laikā,
11 Un Es runāju uz praviešiem, Es dodu par nākotni tikdaudz priekšnorādījumu, un Es izpaužos ar praviešu muti runātajās līdzībās.
12 Gileādā valda elku kalpība, tādēļ viņi arī iznīks; Gilgalā viņi ziedo vēršus, bet tādēļ arī viņu ziedokļi kļūs kā akmeņu kaudzes tīrumu vagu galā! —
13 Jēkabam bija jābēg uz Siriju, Israēlam bija jāpaliek par kalpu sievas dēļ, un otras sievas dēļ viņš ganīja lopus.
14 Bet pēc tam tas Kungs lika pravietim izvest Israēlu no Ēģiptes un lika pravietim viņu pasargāt.
15 Bet tagad Efraims Viņu stipri sarūgtina ar saviem elkiem; tāpēc viņu asinis nāks pār viņiem, un tas Kungs viņiem atmaksās par to pazemojumu, ko viņi Viņam nodara!
