1 Kad Rāhēle redzēja, ka viņa nevar Jēkabam dzemdēt, Rāhēle apskauda savu māsu un teica Jēkabam: “Gādā man dēlus, un, ja ne, tad es miršu!” 2 Bet Jēkabs iesvilās dusmās pret Rāhēli un teica: “Vai es Dieva vietā, kas tavam klēpim liedzis augli?” 3 Un viņa teica: “Re, mana kalpone Bilha, ej pie viņas, lai viņa dzemdē man uz ceļgaliem, un man būs dēls, kaut caur viņu!” 4 Viņa deva tam savu kalponi Bilhu par sievu, un Jēkabs gāja pie tās. 5 Un Bilha kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu. 6 Rāhēle teica: “Dievs mani gan ir notiesājis, bet ir arī mani sadzirdējis un devis man dēlu!” – tādēļ viņa to nosauca vārdā Dāns . 7 Un Bilha, Rāhēles kalpone, atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu. 8 Rāhēle teica: “Dieva cīkstiņu izcīkstēju un taču uzvarēju!” Un viņa to nosauca vārdā Naftālī . 9 Kad Lea redzēja, ka pati nedzemdēs, viņa ņēma savu kalponi Zilpu un deva to Jēkabam par sievu. 10 Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam dēlu. 11 Lea teica: “Paveicās!” – un nosauca viņu vārdā Gāds . 12 Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam otru dēlu. 13 Un Lea teica: “Mana laime, nu sievas teiks, ka es laimīga!” – un viņa nosauca viņu vārdā Ašērs . 14 Kādā kviešu pļaujas dienā Rūbens atrada laukā mīlas ābolus un atnesa tos savai mātei Leai. Un Rāhēle teica Leai: “Dod jel man kādu no tava dēla mīlas āboliem!” 15 Bet viņa tai teica: “Vai tev vēl maz, ka tu paņēmi manu vīru, ka tu vēl ņemsi mana dēla mīlas ābolus?” Un Rāhēle teica: “Lai tad viņš šonakt guļ ar tevi par tava dēla mīlas āboliem!” 16 Vakarā Jēkabs pārnāca no lauka, un Lea iznāca viņam pretī un teica: “Nāc pie manis, jo es tevi nolīgu par mana dēla mīlas āboliem!” Un tonakt viņš gulēja ar viņu. 17 Un Dievs uzklausīja Leu, un viņa kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu. 18 Un Lea teica: “Dievs deva man algu, jo es savam vīram devu savu kalponi!” Un viņa nosauca to vārdā Jisašhars . 19 Un Lea atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu. 20 Un Lea teica: “Dievs man devis labu dāvanu – tagad mans vīrs godās mani, jo es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus!” Un viņa nosauca to vārdā Zebulūns . 21 Pēc tam viņa dzemdēja meitu un nosauca to vārdā Dīna. 22 Un Dievs atcerējās Rāhēli, un Dievs viņu uzklausīja un atvēra viņas klēpi. 23 Viņa kļuva grūta, dzemdēja dēlu un teica: “Dievs noņēmis manu apsmieklu!” 24 Un viņa nosauca to vārdā Jāzeps , sacīdama: “Lai Kungs pieliek man vēl vienu dēlu!”
Jēkabs vairo savu bagātību
25 Kad Rāhēle bija dzemdējusi Jāzepu, Jēkabs teica Lābanam: “Atlaid mani, un es došos uz savām vietām, uz savu zemi! 26 Dod manas sievas un manus bērnus, par kuriem es tev esmu kalpojis, un es iešu, jo tu zini, cik daudz es tev esmu kalpojis!” 27 Un Lābans viņam teica: “Esi taču man vēlīgs! Es esmu pareģojis, ka Kungs mani ir svētījis tevis dēļ!” 28 Un tas teica: “Nosauc man savu algu, un es tev to došu!” 29 Jēkabs tam teica: “Tu zini, cik es tev esmu kalpojis un kādi manā laikā ir tapuši tavi lopi! 30 Jo pirms manis tev bija maz, bet tagad tev ir jo daudz, un, kam vien es ķēros klāt, tur Kungs tevi svētīja! Un nu – pa kuru laiku lai es uzceļu savu namu?” 31 Bet tas teica: “Ko lai es tev dodu?” Jēkabs teica: “Nedod man neko, tikai izdari man šādu lietu – un es atkal ganīšu un sargāšu tavas avis: 32 šodien es iziešu cauri visiem taviem lopiem un nošķiršu no tiem visus lāsainos un plankumainos, ikvienu melno no jēriem un ikvienu plankumaino un lāsaino no kazām – tā būs mana alga. 33 Un mana taisnība taps redzama nākamajās dienās, kad tu nāksi manas algas dēļ, kas man no tevis pienākas, – ikviena kaza, kas nebūs lāsaina vai plankumaina, un ikviens jērs, kas nebūs melns, – tie būs zagti!” 34 Un Lābans teica: “Nu labi! Lai būtu, kā tu teici!” 35 Un todien viņš nošķīra strīpainos un plankumainos āžus un visas lāsainās un plankumainās kazas, visas, kurām bija kāds baltums, un visus melnos jērus un atdeva saviem dēliem. 36 Un starp sevi un Jēkabu viņš nolika trīs dienu gājumu, un Jēkabs ganīja pārējās Lābana avis.
37 Jēkabs ņēma baltapses, mandeļu un platānas zarus un nomizoja tiem mizas, atplēsdams līdz baltumam. 38 Zarus, kurus bija nomizojis, viņš lika priekšā avīm kublos un ūdens silēs, kurp avis nāca dzert, un tās pārojās tur, kur nāca dzert. 39 Un avis pārojās pie zariem, un avīm dzima strīpaini, lāsaini un plankumaini jēri. 40 Jērus Jēkabs nošķīra un avju purnus grieza pret strīpainajiem un pret melnajiem Lābana ganāmpulkā, – tā viņš uztaisīja ganāmpulku sev pašam un nošķīra to no Lābana avīm. 41 Un ik reizi, kad pārojās brangākās avis, Jēkabs lika kublos zarus avju priekšā, lai tās pārotos pie zariem, 42 bet, kad vājākās avis, tad nelika neko, un Lābanam palika vājākās, bet Jēkabam brangākās. 43 Un tam vīram viss ienācās brangi, un viņam bija daudz avju un kalpoņu, un kalpu, un kamieļu, un ēzeļu!
1 Kad Rāhele redzēja, ka viņa Jēkabam nedeva bērnus, tā sāka apskaust savu māsu un teica Jēkabam: „Gādā man bērnus, ja ne, es miršu.“
2 Bet Jēkaba dusmas iekvēlojās pret Rāheli, un viņš sacīja: „Vai tad es esmu Dieva vietā, kas liedzis bērnus tavam klēpim?“
3 Tad tā teica viņam: „Lūk, man ir kalpone Bilha, ej pie tās, lai tā dzemdē uz maniem ceļiem, lai man rastos caur viņu dzimums.“
4 Un viņa tam deva Bilhu, savu kalponi, par sievu, un Jēkabs gāja pie tās.
5 Un Bilha tapa grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu.
6 Un Rāhele sacīja: „Dievs man piešķīris tiesu un ir paklausījis mani un devis man dēlu,“ Un viņa nosauca tādēļ tā vārdu Dans.
7 Un Bilha tapa atkal grūta un dzemdēja kā Rāheles kalpone otru dēlu Jēkabam.
8 Un Rāhele sacija: „Es esmu izcīnījusi Dieva cīņu ar savu māsu un esmu uzvarējusi“; un viņa nosauca tā vārdu Naftalis.
9 Kad Lea vēroja, ka viņa bija beigusi dzemdēt, tā paņēma savu kalponi Zilfu, un deva to Jēkabam par sievu.
10 Un Zilfa, Leas kalpone, dzemdēja tam dēlu.
11 Un Lea teica: „Laime nāk,“ un nosauca tā vārdu Gads.
12 Un Leas kalpone Zilfa dzemdēja otru dēlu Jēkabam.
13 Un Lea teica: „Es laimīgā, jo mani teiks laimīgu visas sievietes“. Un tā nosauca viņa vārdu Ašers.
14 Un Rūbens reiz nāca ap kviešu pļaujamo laiku kādu dienu un atrada tīrumā mīlestības ābolus, un viņš tos atnesa savai mātei Leai. Tad Rāhele sacīja Leai: „Dod man kādu no tava dēla mīlestības āboliem.“
15 Tā teica: „Vai tad nav vēl diezgan, ka tu man esi atņēmusi manu vīru, tagad tu gribi paņemt arī mana dēla mīlestības ābolus?“ Tad Rāhele sacīja: „Lai tad arī viņš guļ pie tevis šo nakti tava dēla mīlestības ābolu dēļ.“
16 Un Jēkabs nāca vakarā no tīruma; tad Lea gāja tam pretī un sacīja viņam: „Tev jānāk pie manis, jo es tevi par sava dēla mīlestības āboliem pirktin esmu nopirkusi, un tev jāguļ šonakt ar mani.“
17 Un Dievs paklausīja Leu, un tā tapa grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu.
18 Un Lea sacīja: „Dievs man ir atmaksājis to, ka es esmu savam virām savu kalponi devusi.“ Un viņa nosauca tā vārdu Isašars.
19 Un Lea tapa atkal grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu.
20 Un Lea sacija: „Dievs mani pieminējis ar labu piemiņu, dodams dāvanu; nu reiz mans vīrs mājos pie manis, jo es tam esmu dzemdējusi sešus dēlus.“ Un viņa nosauca tā vārdu Zebulons.
21 Un pēc tā viņa dzemdēja meitu un nosauca viņu vārdā Dina.
22 Tad Dievs atcerējās Rāheli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi.
23 Un viņa tapa grūta, un dzemdēja dēlu, un sacīja: „Dievs man ir atņēmis manu kaunu.“
24 Un viņa nosauca viņu vārdā Jāzeps, sacīdama: „Lai tas Kungs dod man vēl vienu dēlu.“
25 Un notika pēc tam, kad Rāhele bija dzemdējusi Jāzepu, ka Jēkabs sacija Lābanam: „Atlaid mani! Es gribu iet uz dzimteni, uz savu zemi.
26 Dod man manas sievas un manus bērnus, jo es tev par viņām esmu kalpojis, un es gribu doties ceļā; tu jau pats zini manu algu, par kādu es tev esmu bijis par kalpu.“
27 Un Lābans atbildēja: „Kaut es būtu atradis žēlastību tavās acīs; no zīmēm esmu nopratis, ka tas Kungs mani ir svētījis tevis dēļ.“
28 Un viņš sacīja: „Prasi tikai savu algu, es tev to došu.“
29 Un tas sacīja: „Tu zini to algu, par kādu es tev esmu kalpojis, kā es tev esmu kalpojis un kā tavs īpašums pieaudzis manā laikā.
30 Jo maz tev bija, pirms es atnācu, bet tas pieauga vairumā, un tas Kungs svētīja manus soļus. Bet tagad, kad lai es sāku gādāt arī par savu namu?“
31 Un tas sacīja: „Ko lai es tev dodu?“ Un Jēkabs sacīja: „Tev nekas nav jādod. Ja tu darīsi vienu lietu, ko es tev sacīšu, es būšu atkal par ganu un sargāšu tavus sīklopus.
32 Es šodien apstaigāšu visus tavus sīklopus. Atšķir no tiem visas avis, kas ir raibas vai lāsainas, un visus melnos starp jēriem un lāsainās un raibās kazu starpā. Tā lai ir mana alga.
33 Un mana taisnība lai dod liecību par mani nākamā laikā. Kad tu nāksi apskatīt manu algu, tad, kas nav raiba vai lāsaina starp kazām vai melns starp jēriem, to uzskati par manis zagtu.“
34 Un Lābans sacīja: „Labi, lai notiek, kā tu esi teicis.“
35 Un viņš atšķīra tanī dienā visus raibos un lāsainos āžus un visas raibās un lāsainas kazas, visus dzīvniekus, kam bija kāds baltums, un ikvienu melno starp jēriem un deva tos savu dēlu rokās.
36 Un viņš lika atstarpi triju dienu gājumā starp Jēkabu un sevi, un Jēkabs ganīja pārējos Lābana sīklopus.
37 Un Jēkabs ņēma svaigus dzinumus no apsēm un mandeļu kokiem un platānu kļavām un izdrāza baltas svītras, atsegdams baltumu, kāds bija rīkstēm.
38 Un šīs rīkstes, kuras viņš bija nomizojis, viņš lika lopu priekšā ūdens kubulos un dzirdāmās silēs, pie kurām avis nāca dzert, lai apietos dzerdamas.
39 Un sīklopi apgājās pār šiem kokiem, un tiem atnesās raibi, svītraini un lāsaini jēri un kazlēni.
40 Bet šos jērus Jēkabs atdalīja nost un vērsa visus sīklopu purnus uz strīpainajiem un melnajiem starp Lābana sīklopiem. Un tā viņš sagādāja ganāmpulkus pats sev un nepievienoja tos Lābana sīklopu pulkiem.
41 Un tiklīdz spēcīgākie sīklopi apgājās, Jēkabs lika minētos kociņus sīklopu acu priekšā ūdens tvertnēs, lai tie pār šīm klūdziņām apietos.
42 Bet vājākiem sīklopiem apejoties, viņš nelika neko; un tā vājākie sīklopi palika Lābanam, bet stiprākie Jēkabam.
43 Tā šis vīrs pieauga varā, jo tam bija daudz sīklopu, kalpoņu, kalpu, kamieļu un ēzeļu.
