Cilvēks atkrīt no Dieva
(Rm 5:12–21)1 Bet čūska bija vismanīgākā no visiem lauka zvēriem, kurus Kungs Dievs bija taisījis, un viņa teica sievai: “Vai tiešām Dievs sacīja: no visiem dārza kokiem jūs nevarat ēst?” 2 Sieva teica čūskai: “Mēs varam ēst no visiem dārza augļiem, 3 bet par tā koka augļiem, kas dārza vidū, Dievs sacīja: neēdiet no tā un neaiztieciet to, citādi mirsiet!” 4 Bet čūska teica sievai: “Mirt jūs nemirsiet, 5 jo Dievs zina, ka tai dienā, kad jūs no tā ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā Dievs, zināsiet, kas labs un kas ļauns!” 6 Un sieva redzēja, ka tas koks ir labs, lai ēstu, ka tīkams acīm un kārojams prātam, un viņa ņēma tā augli un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija kopā ar viņu, un viņš ēda. 7 Un abiem atdarījās acis, un nu viņi zināja, ka ir kaili, un viņi sašuva vīģu lapas un uztaisīja sev gurnautus. 8 Un dienas vēsumā viņi dzirdēja, ka dārzā skan Kunga Dieva balss. Un cilvēks un sieva paslēpās no Kunga Dieva dārzā starp kokiem. 9 Un Kungs Dievs sauca cilvēkam un teica viņam: “Kur tu esi?” 10 Un tas teica: “Es dzirdēju dārzā tavu balsi un nobijos, jo esmu kails, un es paslēpos.” 11 Un viņš teica: “Kas tev pastāstīja, ka tu esi kails? Vai tu ēdi no tā koka, par ko es tev pavēlēju – neēd no tā?!” 12 Un cilvēks teica: “Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!” 13 Un Kungs Dievs teica sievai: “Ko tu esi izdarījusi!” Un sieva teica: “Čūska mani pievīla, un es ēdu!” 14 Un Kungs Dievs teica čūskai:
“Tāpēc ka tu to darīji,
tu esi nolādēta starp visiem lopiem
un starp visiem lauka zvēriem!
Uz vēdera tu līdīsi
un rīsi pīšļus visas dienas,
kamēr dzīvosi!
15 Un es celšu ienaidu
starp tevi un sievu,
starp tavu pēcnācēju un viņas pēcnācēju! –
viņš tev sadragās galvu,
bet tu viņam sadzelsi papēdi!”
16 Un sievai viņš teica:
“Vairot es vairošu tev grūtumu,
kad tu būsi grūta,
mokās tu radīsi dēlus,
savu vīru tu kārosi,
bet viņš valdīs pār tevi!”
17 Un cilvēkam viņš teica: “Tāpēc ka tu paklausīji savas sievas balsij un ēdi no koka, par ko es tev pavēlēju: neēd no tā! –
nolādēta lai tevis dēļ zeme,
mokās tu no tās ēdīsi
visas dienas, kamēr dzīvosi!
18 Tev sadīgs no tās ērkšķi un dadži,
un tu ēdīsi lauka stādus!
19 Sava vaiga sviedros tu ēdīsi maizi,
līdz tu atgriezīsies zemē,
no kuras tu esi ņemts,
jo pīslis tu esi,
un pīšļos tu atgriezīsies!”
20 Un cilvēks savu sievu nosauca vārdā Ieva , jo viņa bija visu dzīvo māte. 21 Un Kungs Dievs darināja cilvēkam un viņa sievai ādas ģērbu un ietērpa viņus.
22 Un Kungs Dievs teica: “Redzi, cilvēks ir kļuvis kā viens no mums, zina, kas labs un kas ļauns! Un tagad, ka viņš vēl neizstiepj roku, lai ņemtu arī no dzīvības koka un ēstu un dzīvotu mūžam!” – 23 un Kungs Dievs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai apstrādā zemi, no kuras viņš ņemts! 24 Un viņš padzina cilvēku un uz austrumiem no Ēdenes dārza iemitināja ķerubus ar atvāztiem liesmojošiem zobeniem, lai sargā ceļu uz dzīvības koku.
1 Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?“
2 Sieva teica čūskai: „Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem,
3 Bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.“
4 Tad čūska teica sievai: „Jūs nemirsit vis,
5 Bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.“
6 Un sieva vēroja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas acīm jo tīkams un iekārojams, to uzskatot. Un viņa ņēma no koka, un ēda, un deva ari savam vīram, kas bija pie viņas, un tas arī ēda.
7 Tad viņu abu acis tika atvērtas, un viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.
8 Kad viņi sadzirdēja Dieva tā Kunga balsi, kad Viņš dienas vēsumā staigāja pa dārzu, tad cilvēks un viņa sieva paslēpās dārza kokos Dieva tā Kunga priekšā.
9 Un Dievs tas Kungs sauca Ādamu, sacīdams: „Kur tu esi?“
10 Tas atbildēja: „Es dzirdēju Tavu balsi dārzā, un mani pārņēma bailes, jo es esmu kails, un es paslēpos.“
11 Bet Viņš sacīja: „Kas tev ir sacījis, ka tu esi kails? Tu taču nebūsi ēdis no koka, no kura Es tev aizliedzu ēst?“
12 Un cilvēks sacīja: „Sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu.“
13 Un Dievs tas Kungs sacīja sievai: „Ko tu esi darījusi?“ Un sieva sacīja: „Čūska mani pievīla, un es ēdu.“
14 Un Dievs tas Kungs sacīja čūskai: „Tādēļ, ka tu to esi darījusi, tu esi nolādētākā visu dzīvnieku un lauku zvēru vidū! Uz sava vēdera tev būs līst un pīšļus rit visu tavu mūža dienu.
15 Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.“
16 Sievai Viņš sacīja: „Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi.“
17 Un Ādamam Viņš sacīja: „Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu.
18 Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, no lauka augiem tev būs pārtikt.
19 Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.“
20 Un cilvēks nosauca savas sievas vārdu Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte.
21 Un Dievs tas Kungs darīja vīram un sievai drānas no ādām un lika tiem tās apģērbt.
22 Un Dievs tas Kungs sacīja: „Lūk, cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams, kas labs un ļauns! Bet ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!“
23 Tā Dievs tas Kungs izraidīja viņu no Ēdenes dārza, lai tas apstrādātu zemi, no kuras tas pats bija ņemts.
24 Un Viņš tam lika būt par svešinieku, un ķerubiem ar atvēzta zobena liesmu lika apmesties austrumos no Ēdenes dārza, lai tie apsargātu ceļu uz dzīvības koku.
