Jēkabs iegūst Īzaka svētību
1 Kad Īzaks bija palicis vecs un viņa acis duļķainas, un viņš vairs neredzēja, viņš pasauca savu vecāko dēlu Ēsavu un viņam teica: “Mans dēls!” Tas atbildēja: “Es te!” 2 Un viņš teica: “Redzi, es esmu vecs un nezinu, kad miršu. 3 Tad nu ņem savus ieročus, bultu maku un loku, ej uz lauka, nomedī man medījumu 4 un pagatavo man gardumu, kāds man tīk, atnes man, un es ēdīšu, lai varu tevi svētīt, pirms mirstu!” 5 Un Rebeka klausījās, ko Īzaks runāja ar savu dēlu Ēsavu, bet Ēsavs aizgāja uz lauku, lai medītu un pārnestu medījumu. 6 Un Rebeka teica savam dēlam Jēkabam: “Klau, es dzirdēju tavu tēvu runājam ar tavu brāli, viņš sacīja: 7 atnes man medījumu un pagatavo man gardumu, un es ēdīšu un tevi svētīšu Kunga priekšā, pirms es mirstu! 8 Tad nu, mans dēls, klausi, ko saku, ko es tev pavēlu: 9 ej nu pie ganāmpulka, paņem divus labus kazlēnus, un es sagatavošu tos par gardumu tēvam, kā viņam tīk. 10 Aiznes tos savam tēvam, lai viņš ēd un svētī tevi pirms nāves!” 11 Bet Jēkabs teica savai mātei Rebekai: “Re, mans brālis Ēsavs ir spalvains, bet es esmu gluds! 12 Ka mans tēvs neaptausta mani un nenodomā, ka es ņirgājos – tā es sev tik lāstu uzkraušu, nevis svētību!” 13 Bet viņa māte teica: “Lai pār mani nāk tavs lāsts, mans dēls! Klausi taču, ej un atnes man!” 14 Un viņš gāja, ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte pagatavoja tādu gardumu, kāds viņa tēvam tīk. 15 Tad Rebeka paņēma sava vecākā dēla Ēsava labākās drānas, kādas viņai mājā bija, un viņa saģērba savu jaunāko dēlu Jēkabu. 16 Viņa rokām un gludajam kaklam viņa aplika kazlēnu ādas. 17 Un viņa iedeva savam dēlam Jēkabam gardumus, ko bija sagatavojusi, un maizi.
18 Viņš gāja pie sava tēva un teica: “Mans tēvs,” un viņš atbildēja: “Es te, kurš no maniem dēliem tu esi?” 19 Un Jēkabs teica savam tēvam: “Es esmu Ēsavs, tavs pirmdzimtais, es izdarīju, ko tu man teici! Celies, sēdi un ēd manu medījumu, lai tu vari mani svētīt!” 20 Un Īzaks teica savam dēlam: “Kā tu tik ātri dabūji, mans dēls?” Un viņš teica: “Man panācās pretī Kungs, tavs Dievs!” 21 Un Īzaks teica Jēkabam: “Panāc nu šurp, mans dēls, lai es varu tevi aptaustīt, vai tu esi mans dēls Ēsavs vai ne!” 22 Jēkabs panācās tuvāk savam tēvam Īzakam, viņš aptaustīja viņu un teica: “Balss – Jēkaba balss, bet rokas – Ēsava rokas!” 23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas kā viņa brālim Ēsavam, un viņš to svētīja. 24 Viņš pārvaicāja: “Tas esi tu – mans dēls Ēsavs?” Un tas teica: “Es!” 25 Un viņš teica: “Padod man šurp, un es ēdīšu sava dēla medījumu, lai es pats tevi svētītu!” – un tas viņam deva, un viņš ēda, un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. 26 Un viņa tēvs Īzaks tam teica: “Panāc jel šurp un noskūpsti mani, mans dēls!” 27 Tas pienāca tuvāk, un viņš to noskūpstīja un saoda tā drēbju smaržu, un viņš svētīja to:
“Skat, mana dēla smarža
kā lauka smarža, ko svētījis Kungs!
28 Lai Dievs tev dod no debesu rasas
un zemes leknuma
un daudz maizes un vīna!
29 Tev vergos tautas,
un tev klanīsies ciltis!
Tu būsi valdnieks saviem brāļiem,
un tev klanīsies tavas mātes dēli!
Kas tevi nolād – tas nolādēts,
kas tevi svētī – tas svētīts!”
Zaudētā svētība
(Ebr 12:17)30 Kad Īzaks bija svētījis Jēkabu un Jēkabs jau bija aizgājis no sava tēva, no medībām pārnāca viņa brālis Ēsavs. 31 Un arī viņš pagatavoja gardumu, atnesa savam tēvam un teica: “Lai mans tēvs ceļas un ēd sava dēla medījumu, lai tu vari mani svētīt!” 32 Un viņa tēvs Īzaks viņam jautāja: “Kas tu esi?!” Viņš teica: “Es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ēsavs!” 33 Un Īzaks trīcēja drebēdams un teica: “Kurš bija tas, kas nomedīja medījumu un atnesa man, un es apēdu to visu, pirms tu atnāci, un es viņu svētīju, un viņš arī paliks svētīts!?” 34 Kad Ēsavs dzirdēja sava tēva vārdus, viņš brēca jo rūgti un teica savam tēvam: “Svētī arī mani, mans tēvs!” 35 Bet viņš teica: “Tavs brālis atnāca ar viltu un paņēma tavu svētību!” 36 Un tas sacīja: “Vai ne tāpēc viņu sauc par Jēkabu, ka abas šīs reizes viņš ir piekrāpis mani – viņš paņēma manu pirmdzimtību, un, re, tagad viņš paņēma arī manu svētību!” Viņš teica: “Vai tev nav palikusi man kāda svētība?” 37 Īzaks atbildēja Ēsavam: “Redzi, es viņu esmu licis tev par valdnieku un visus viņa brāļus esmu viņam atdevis par vergiem, un ar maizi un vīnu esmu viņu nodrošinājis! Un ko lai es dodu tev, mans dēls?” 38 Ēsavs teica savam tēvam: “Vai tev ir viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs!” 39 Un viņa tēvs Īzaks atbildēja tam:
“Bez zemes leknuma būs tavs miteklis
un bez debesu rasas no augšienes!
40 No sava zobena tu dzīvosi,
un savam brālim tu kalposi,
bet, kad tu sadumposies,
tu norausi viņa jūgu no sava kakla!”
Jēkabs bēg no Ēsava dusmām
41 Un Ēsavs ienīda Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis. Ēsavs teica savā sirdī: “Tuvojas mana tēva sēru dienas, tad es nokaušu savu brāli Jēkabu.” 42 Kad Rebekai pastāstīja, ko teicis viņas vecākais dēls, viņa sūtīja pasaukt savu jaunāko dēlu Jēkabu un viņam teica: “Redzi, tavs brālis Ēsavs tev atriebsies un nokaus tevi! 43 Tagad, mans dēls, klausi mani, celies un bēdz uz Hārānu pie mana brāļa Lābana. 44 Paliec pie viņa kādas dienas, līdz tava brāļa dusmas pāriet, 45 līdz no tevis novēršas tava brāļa niknums un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, – tad es sūtīšu tevi atvest no turienes! Kādēļ man vienā dienā jāpaliek bez jums abiem?”
46 Un Rebeka teica Īzakam: “Man riebj dzīvot Hēta meitu dēļ – ja Jēkabs ņems sievu no Hēta meitām, no šīs zemes meitām, tad kādēļ man dzīvot?”
1 Un notika, kad īzāks bija jau nosirmojis un vecs tapis un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka tas vairs nevarēja redzēt, tad tas ataicināja savu vecāko dēlu Ezavu un sacīja tam: „Mans dēls.“ Un tas viņam atbildēja: „Te es esmu!“
2 Bet viņš sacīja: „Redzi, es esmu vecs tapis, un es nezinu, kad miršu.
3 Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu.
4 Sagatavo man azaidu tā, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.“
5 Bet Rebeka dzirdēja īzāku ar Ēzavu, savu dēlu, tā runājam; un Ezavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu.
6 Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: „Redzi,“ viņa teica, „es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēzavu, tavu brāli, sacīdams:
7 Atnes man medījumu un sagatavo man maltīti, ka es varu ēst un tevi svētīt tā Kunga priekšā, iekāms es mirstu.
8 Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu:
9 Ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus diženus āzīšus. Es tos sagatavošu azaidam tavam tēvam tā, kā viņš to mīl,
10 Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.“
11 Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: „Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds.
12 Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.“
13 Tad viņa māte atbildēja: „Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi man un ej un dabū man.“
14 Un viņš aizgāja, paņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja azaidu, kā tas viņa tēvam patika.
15 Un Rebeka paņēma Ēzava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam.
16 Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu.
17 Un viņa sava dēla rokās ielika viņas gatavoto azaidu un maizi.
18 Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: „Mans tēvs.“ Un tas atbildēja: „Te es esmu, kas tu esi, mans dēls?“
19 Un Jēkabs sacīja savam tēvam: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs. Es esmu darījis, kā tu sacīji, celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.“
20 Un īzāks sacīja savam dēlam: „Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?“ Un viņš atbildēja: „Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt.“
21 Tad īzāks sacīja Jēkabam: „Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēzavs, vai ne.“
22 Un Jēkabs tuvojās savam tēvam īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: „Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēzava rokas.“
23 Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēzava rokas. Un viņš to svētīja.
24 Un viņš sacīja: „Vai tu tiešām esi mans dēls Ēzavs?“ Un viņš sacīja: „Es tas esmu.“
25 Tad viņš sacīja: „Nāc man tuvāk klāt, lai es varētu ēst no medījuma, mans dēls, lai es tevi svētu.“ Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra.
26 Un viņa tēvs īzāks sacīja viņam: „Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.“
27 Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un viņš to svētīja, sacīdams: „Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Dievs ir svētījis.
28 Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas, un no zemes treknuma, un daudz labības, un svaiga vīna.
29 Un tautas lai tev kalpo, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks taviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai ir tas, kas tevi lād, un svētīts lai ir, kas tevi svētī.“
30 Un tikko īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva īzāka, tā Ezavs, viņa brālis, nāca no savām medībām.
31 Un ari tas sagatavoja azaidu, ienesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: „Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt.“
32 Tad viņa tēvs īzāks tam sacīja: „Kas tu esi?“ Un viņš sacīja: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs.“
33 Tad īzāks izbijās bez mēra un sacīja: „Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu, svētījis, un tas ari paliks svētīts.“
34 Kad Ēzavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas dziļā sarūgtinājumā stiprā balsī sāka kliegt un sacīja savam tēvam: „Svētī arī mani, mans tēvs.“
35 Un viņš sacīja: „Tavs brālis ir ar viltu nācis un paņēmis tavu svētību.“
36 Tad Ēzavs sacīja: „Pēc tiesas viņu sauc Jēkabu, jo viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.“ Un tas teica: „Vai tev vairs nav atlikusies nekāda svētība?“
37 Un īzāks atbildēja un sacīja Ēzavam: „Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem taviem brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un svaigu vīnu es viņam esmu piešķīris, —bet tev? —Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?“
38 Un Ēzavs sacīja savam tēvam: „Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs.“ Un viņš pacēla savu balsi un raudāja.
39 Tad viņa tēvs īzāks atbildēja un sacīja viņam: „Lūk, bez zemes treknuma būs zeme un bez debess rasas no augšienes.
40 No sava zobena tev būs dzīvot, un taviem brāļiem tev būs kalpot, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla.“
41 Un Ēzavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: „Gan manam tēvam drīzi nāks bēdu laiki, jo es gribu nokaut savu brāli Jēkabu.“
42 Bet Rebekai atstāstīja Ēzava, viņas vecākā dēla, vārdus, un viņa aizsūtīja kādu un pasauca savu jaunāko dēlu Jēkabu un sacīja tam: „Redzi, tavs brālis Ēzavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut.
43 Tagad, mans dēls, klausi man, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Chāranu.
44 Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norims.
45 Lai tava brāļa dusmas no tevis novirzās, un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?“
46 Un Rebeka sacīja īzākam: „Hetietes man dara dzīvi apnicīgu viņu tuvumā. Ja Jēkabs ari ņemtu Heta meitu par sievu, tādu, kādas tās ir šinī zemē, kam tad vairs man dzīvot?“
