Līgava Īzakam
1 Ābrahāms bija vecs, jau gados, un Kungs bija svētījis Ābrahāmu it visā. 2 Un Ābrahāms teica savam kalpam, kas bija vecākais viņa namā un pārvaldīja visu, kas viņam piederēja: “Liec nu savu roku zem mana gurna, 3 un es tevi nozvērinu pie Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu neņemsi manam dēlam sievu no kanaāniešu meitām, pie kuriem es mītu, 4 bet gan iesi uz manu zemi, uz vietu, kur esmu dzimis, un tur ņemsi sievu manam dēlam Īzakam!” 5 Kalps viņam teica: “Varbūt tā sieva negribēs nākt man līdzi uz šo zemi, vai tad man jāved tavs dēls uz to zemi, no kuras tu esi nācis?” 6 Bet Ābrahāms sacīja: “Sargies, ka tu nevestu manu dēlu uz turieni atpakaļ! 7 Kungs, debesu Dievs, kas ņēma mani no mana tēva nama un zemes, kur esmu dzimis, un kas runāja uz mani un zvērēja, sacīdams: “Šo zemi es došu taviem pēcnācējiem,” – viņš sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes! 8 Un, ja tā sieva negribēs iet tev līdzi, tad tu esi brīvs no šī zvēresta, – tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni!” 9 Un kalps lika roku zem sava kunga Ābrahāma gurna un zvērēja viņam par to.
10 Un kalps ņēma desmit sava kunga kamieļus un devās ceļā – tam līdzi bija visādi viņa kunga labumi, un viņš cēlās un gāja uz Aram-Naharaimu, uz Nāhora pilsētu. 11 Viņš noguldīja savus kamieļus uz ceļiem pie ūdens akas ārpus pilsētas ap vakara laiku, kad sievas nāk smelt ūdeni. 12 Un viņš teica: “Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! – lai jel šodien man tā notiek, ka tu parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam. 13 Redzi, es stāvu pie ūdens avota, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāk smelt ūdeni. 14 Lai ir tā – kurai es teikšu: pasniedz jel savu krūku, ka padzeros, – un kura teiks: dzer un arī tavus kamieļus es padzirdīšu! – to tu būsi izraudzījis savam kalpam Īzakam, un tā es zināšu, ka tu esi parādījis žēlastību manam kungam!”
Rebeka
15 Pirms viņš vēl bija beidzis runāt, redzi, nāk Rebeka ar krūku uz pleca. Viņa bija dzimusi Betuēlam, Ābrahāma brāļa Nāhora sievas Milkas dēlam. 16 Meitene bija ļoti glīta – jaunava, un vīrs vēl nebija tai bijis klāt, un viņa nokāpa pie avota, piepildīja savu krūku un kāpa augšā. 17 Kalps skrēja viņai pretī un sacīja: “Ļauj man jel mazliet veldzēties ar ūdeni no tavas krūkas!” 18 Un viņa teica: “Dzer, mans kungs!” Viņa nocēla no pleca savu krūku un deva tam dzert. 19 Kad viņa bija to padzirdījusi, tā teica: “Es smelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši!” 20 Viņa steidza, tukšoja silē savu krūku un atkal skrēja uz aku smelt, un viņa smēla visiem viņa kamieļiem. 21 Un tas vīrs vērās viņā kā mēms, nezinādams, vai Kungs licis izdoties viņa ceļam vai ne. 22 Kad kamieļi beidza dzert, tas vīrs deva viņai pusšekeļa smagu zelta gredzenu un divas rokassprādzes – desmit zelta šekeļu svarā. 23 Un viņš teica: “Kā meita tu esi? Saki jel man – vai tava tēva namā ir vieta, kur mums pārnakšņot?” 24 Un viņa tam teica: “Es esmu Betuēla, Milkas dēla, meita, kuru viņa dzemdēja Nāhoram.” 25 Un viņa tam teica: “Gan salmu, gan barības mums ir daudz, gan vietas, kur pārnakšņot!” 26 Un tas vīrs klanījās un zemojās Kungam. 27 Viņš teica: “Slavēts Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis manam kungam savu žēlastību un uzticību – Kungs mani ir vadījis ceļā uz mana kunga brāļa namu!”
28 Un meitene skrēja un to visu izstāstīja savas mātes namā. 29 Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans skrēja laukā uz avotu pie tā vīra. 30 Un, kad viņš redzēja rokassprādzes uz savas māsas rokām un gredzenu un dzirdēja savas māsas Rebekas vārdus: tā runāja ar mani tas vīrs, – tad viņš devās pie tā vīra, un, redzi, šis ar kamieļiem stāvēja pie avota. 31 Un viņš teica: “Nāc! Kunga svētība! Kāpēc tu stāvi laukā? Es esmu sagatavojis māju un vietu kamieļiem!” 32 Un tas vīrs gāja uz namu un noņēma kamieļiem nastas. Lābans deva kamieļiem barību un salmus, un ūdeni, ar ko mazgāt kājas tam vīram un tiem, kuri bija kopā ar viņu. 33 Un viņam lika priekšā ēdienu, bet viņš teica: “Es neēdīšu, kamēr nebūšu pateicis savu sakāmo!” Un tas teica: “Runā!” 34 Un viņš teica: “Es esmu Ābrahāma kalps! 35 Un Kungs ir svētījis manu kungu tik ļoti, ka viņš ir kļuvis jo varens. Viņš ir devis viņam avis un vēršus, sudrabu un zeltu, vergus un verdzenes, kamieļus un ēzeļus! 36 Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam dzemdēja dēlu, kad jau bija kļuvusi veca, un viņš tam ir devis visu, kas tam ir! 37 Un mans kungs mani nozvērināja, sacīdams: neņem manam dēlam sievu no kanaāniešiem, kuru zemē es dzīvoju, 38 bet gan ej uz mana tēva namu, pie manas dzimtas, un ņem sievu manam dēlam tur. 39 Un es teicu savam kungam: varbūt tā sieva nenāks man līdzi?! 40 Bet viņš man teica: Kungs, kura priekšā es staigāju, sūtīs savu eņģeli tev līdzi un sekmēs tavu ceļu, un tu ņemsi manam dēlam sievu no manas dzimtas un mana tēva nama! 41 Tikai tad tu būsi brīvs no zvēresta man, ja būsi nonācis pie manas dzimtas, bet, ja viņi tev to nedos, tad tu esi brīvs no zvēresta!
42 Kad es šodien nonācu pie avota, es teicu: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs! Ja tu esi gribējis, lai tiešām sokas mans ceļš, kurā esmu devies, 43 tad, redzi, es stāvu pie ūdens avota, un lai notiek tā – es teikšu tai jaunavai, kura nāks smelt: dod jel man mazliet padzerties no savas krūkas! 44 Un, ja viņa man teiks: dzer tu pats, un arī tavus kamieļus es padzirdīšu, – tad tā būs sieva, kuru Kungs izraudzījis mana kunga dēlam! 45 Pirms es vēl biju beidzis pie sevis runāt, redzi, nāca Rebeka ar krūku uz pleca, un viņa nokāpa pie avota un smēla, un es viņai teicu: dod jel man padzerties! 46 Un viņa steidza, nocēla savu krūku un teica: dzer, un tavus kamieļus es padzirdīšu! Un es dzēru, un arī kamieļus viņa padzirdīja. 47 Un es jautāju viņai: kā meita tu esi? Un viņa teica: es esmu Betuēla, Nāhora dēla, meita, kuru viņam dzemdēja Milka! – un es liku gredzenu viņas nāsī un rokassprādzes uz rokām. 48 Un es klanījos un zemojos Kungam, es slavēju Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kurš vadījis mani pa īsto ceļu, ka ņemu sava kunga brāļameitu viņa dēlam! 49 Un tagad, ja jūs gribat izrādīt laipnību un būt godīgi pret manu kungu, sakiet man jā vai nē, lai es zinu, uz kuru pusi doties!”
50 Lābans un Betuēls atbildēja: “Šī lieta ir nākusi no Kunga, mēs nevaram tev teikt ne jā, ne nē. 51 Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem un ej, un lai viņa kļūst sieva tava kunga dēlam, kā Kungs ir teicis!” 52 Kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu sacīto, viņš zemojās Kungam līdz zemei. 53 Un kalps ņēma sudraba traukus un zelta traukus, un drānas un deva Rebekai un arī bagātīgas dāvanas viņas brālim un mātei. 54 Un viņi ēda un dzēra – viņš un tie vīri, kas bija kopā ar viņu, viņi pārnakšņoja, cēlās no rīta, un viņš teica: “Atlaidiet mani pie mana kunga!” 55 Bet viņas brālis un māte teica: “Lai meitene paliek pie mums vēl kādas desmit dienas, lai viņa iet pēc tam!” 56 Bet viņš tiem teica: “Nekavējiet mani! Kungs ir sekmējis manu ceļu! Atlaidiet mani, un es iešu pie sava kunga!” 57 Bet viņi teica: “Pasauksim meiteni un pajautāsim viņai pašai!” 58 Viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: “Vai tu iesi kopā ar šo vīru?” Un viņa teica: “Es iešu!” 59 Un viņi atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas zīdītāju, un Ābrahāma kalpu ar viņa vīriem. 60 Tie svētīja Rebeku un viņai teica:
“Mūsu māsa!
Topi par daudziem tūkstošiem!
Un lai tavi pēcnācēji iemanto
savu naidnieku vārtus!”
61 Un cēlās Rebeka un viņas kalpones, viņas jāšus uz kamieļiem devās līdzi tam vīram. Un kalps ņēma Rebeku un devās ceļā. 62 Īzaks bija atnācis no Beēr-Lahaj-Roī, un viņš piemita Negebas zemē. 63 Un pret vakaru Īzaks iznāca, lai paklaiņotu laukā, un viņš pacēla savas acis, skatījās, un redzi – kamieļi nāca! 64 Un Rebeka pacēla savas acis, un viņa ieraudzīja Īzaku, un viņa lēca no kamieļa! 65 Un viņa teica kalpam: “Kas ir tas vīrs, tas tur, kas tur nāk mums pretī pa lauku?” Kalps teica: “Tas ir mans kungs.” Un viņa paņēma sejas apsegu un apklājās. 66 Un kalps pastāstīja Īzakam visu, ko viņš bija darījis. 67 Un Īzaks atveda Rebeku uz savas mātes Sāras telti, un viņš ņēma Rebeku, un viņa kļuva tam par sievu, un viņš mīlēja viņu. Tad Īzaks samierinājās ar savas mātes nāvi.
1 Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa.
2 Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: „Liec savu roku zem manas ciskas
3 Un zvēri man pie Dieva Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kūru vidū es dzīvoju,
4 Bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam īzākam.“
5 Tad kalps sacīja: „Varbūt sieva nevēlēsies nākt man iīdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu esi iznācis?“
6 Un Ābrahāms sacīja viņam: „Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp.
7 Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, un kas sacījis man, un zvērējis man, sacīdams: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, Tas sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes.
8 Bet ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ.“
9 Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un apstiprināta ar zvērestu visus šos solījumus.
10 Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas, un viņš cēlās un nonāca Mezopotamijā Nahora pilsētā.
11 Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē, pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt,
12 Un sacīja: „Dievs Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam.
13 Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni.
14 Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sācis: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuru Tu esi novēlējis savam kalpam īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.“
15 Un notika, ickāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija Betuēla meita, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks.
16 Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, kuru neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, piepildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā.
17 Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: „Lauj man drusku nodzerties no tava trauka.“
18 Tad viņa atbildēja: „Dzer, mans kungs!“ Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un padzirdīja viņu.
19 Un kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: „Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.“
20 Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem.
21 Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Dievs licis izdoties viņa ceļam, vai ne.
22 Un lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pus seķeļa svarā un divas zelta rokas sprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā
23 Un sacīja: „Kā meita tu esi? Un saki man, vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?“
24 Un tā atbildēja: „Es esmu Betuēla meita, kas ir Milkas dēls, kuru tā dzemdēja Nahoram.“
25 Un viņa sacīja tam: „Arī salmu un siena ir pie mums pietiekamā daudzumā, kā arī vietas gana pārnakšņošanai.“
26 Tad tas vīrs noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā
27 Un sacīja: „Slavēts lai Kungs Dievs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!“
28 Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis.
29 Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota.
30 Bet kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokas sprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: „Tā un tā tas vīrs uz mani runājis,“ —tad tas izgāja pie tā vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica:
31 „Nāc iekšā, tu, tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem.“
32 Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamielus un deva salmus un sienu kamieļiem, ari ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai.
33 Bet kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: „Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še.“ Tie sacīja: „Runā!“
34 Viņš sacīja: „Es esmu Ābrahāma kalps.
35 Un tas Kungs manu kungu ir ļoti bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus.
36 Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir.
37 Un mans kungs lika man zvērēt piekodinot: Tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut ari es dzīvoju viņu zemē.
38 Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu.
39 Es iebildu savam kungam: Varbūt šī sieva nesekos man?
40 Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, Viņš sūtīs savu eņģeli tev līdz un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama.
41 Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs.
42 Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies,
43 Redzi, es stāvu te pie ūdens avota; lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: Dodi, lūdzama, man nodzerties no tava trauka,
44 Lai viņa man atbildētu: Dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt, un ir tā sieva, kuru tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam.
45 Un iekāms es biju pabeidzis savā sirdī tā spriest, lūk, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: Dodi, lūdzu, ari man dzert.
46 Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: Dzer, un ari taviem kamieļiem es došu dzert. Un es padzēros un arī manus kamieļus tā padzirdīja.
47 Tad es jautāju viņai un sacīju: Kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas, un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokas sprādzes ap viņas rokām.
48 Un es noliecos un nometos ceļos tā Kunga, mana pavēlnieka Ābrahāma Kunga priekšā, un slavēju to Kungu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu.
49 Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kfeisi.“
50 Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: „No tā Kunga tas ir nācis, —mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu.
51 Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.“
52 Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, ka tas nometās zemē tā Kunga priekšā.
53 Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai un deva dārgas dāvanas ari viņas brālim un viņas mātei.
54 Un viņi ēda un dzēra—viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti, un no rīta tie piecēlās un sacīja: „Atlaidiet mūs uz mūsu mājām.“
55 Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: „Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi ict.“
56 Bet viņš sacīja tiem: „Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga.“
57 Tad tie sacīja: „Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai.“
58 Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: „Vai tu gribi sekot šim vīram?“ Un viņa atbildēja: „Es iešu.“
59 Un tie atlaida Rebeku un tās aukli un Ābrahāma kalpu un tos vīrus, kas tam bija.
60 Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: „Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošiem un simtstūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus.“
61 Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā.
62 Bet īzāks nāca no Lechaj-roi avota, jo viņš bija Negeba iemītnieks.
63 Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam.
64 Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi īzāku, nolaidās no kamieļa.
65 Un viņa sacīja kalpam: „Kas ir šis virs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?“ Un kalps atbildēja: „Tas ir mans kungs.“
66 Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās.
67 Un kalps izstāstīja īzākam visu, ko bija darījis.
68 Un īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un vinš to mīlēja. Tā īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves.
