Astotā mocība: siseņi
(Jl 1:2–4)1 Kungs teica Mozum: “Ej pie faraona, jo es esmu nocietinājis viņa un viņa kalpu sirdis, lai darītu pie tiem savas zīmes, 2 lai tu varētu stāstīt savam dēlam un dēla dēlam, ko esmu darījis Ēģiptei, par manām zīmēm, ko es pie tiem esmu darījis, – lai jūs zinātu, ka es esmu Kungs!” 3 Mozus un Ārons gāja pie faraona, un viņi tam teica: “Tā saka Kungs, ebreju Dievs: cik ilgi tu liegsies man atbildēt?! Atlaid manu tautu, lai tā man kalpo! 4 Ja tu liegsies laist manu tautu, tad, redzi, rīt tavām robežām es uzsūtīšu siseņus! 5 Tie apklās zemes plakstus, ka nevarēs redzēt, tie rīs visu, kas jums pēc krusas vēl palicis, un aprīs visus kokus, kas jums aug uz lauka. 6 Tie piepildīs tavu namu, visu tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus – neko tādu nav redzējuši ne jūsu tēvi, ne jūsu tēvutēvi, kopš dienas, kad tie radās virs zemes, līdz šai dienai!” Un viņš pagriezās un aizgāja no faraona. 7 Un faraona kalpi tam teica: “Cik ilgi šis vīrs būs mums par nelaimi?! Laid tos ļaudis, lai viņi kalpo Kungam, savam Dievam! Vai tu gribi sagaidīt, ka Ēģipte aiziet bojā?” 8 Tad Mozu un Āronu atkal aicināja pie faraona, un viņš tiem teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, savam Dievam! Kuri tad būs tie gājēji?” 9 Mozus teica: “Mēs iesim kopā ar mūsu zēniem un mūsu vecajiem, mēs iesim kopā ar dēliem, meitām, mēs iesim kopā ar mūsu avīm un vēršiem, jo mums ir svētki Kungam!” 10 Un viņš tiem teica: “Lai Kungs ar jums! Nelaidīšu jūs un jūsu mazos! Pieraugiet! Ļaunu jūs esat sadomājuši! 11 Tā ne! Lai iet tikai vīri un kalpo Kungam, jo to jūs gribējāt!” Un viņš aizdzina tos projām.
12 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār Ēģiptes zemi, lai pār Ēģiptes zemi nāk siseņi un aprij ik lauka zāli – visu, kas palicis pāri pēc krusas!” 13 Mozus izstiepa savu spieķi pār Ēģiptes zemi – tad Kungs dzina pār zemi austrumu vēju visu dienu un visu nakti. Pienāca rīts, un austrumu vējš atnesa siseņus. 14 Siseņi nāca pār visu Ēģiptes zemi un apsēda pilnīgi visas Ēģiptes robežas – pirms tiem vēl nebija bijis tādu siseņu kā šie, un arī pēc tiem tādu vairs nebija. 15 Tie apklāja zemes virsu, zeme satumsa, un tie aprija ik lauka zāli un visus koku augļus, kas bija atlikuši pēc krusas. Visā Ēģiptes zemē nepalika ne zaļuma kokā, ne zāles uz lauka. 16 Tad faraons steidza saukt Mozu un Āronu un sacīja: “Es esmu grēkojis pret Kungu, jūsu Dievu, un pret jums! 17 Un nu – vēl tikai šoreiz piedodiet manu grēku, izlūdzieties Kungam, jūsu Dievam, lai noņem no manis šo nāvi!” 18 Un viņš aizgāja no faraona un pielūdza Kungu. 19 Tad Kungs iegrieza jo stipru jūras vēju, un tas pacēla siseņus un ietrieca tos Niedru jūrā. Visās Ēģiptes robežās nepalika neviena siseņa. 20 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla dēlus.
Devītā mocība: tumsa
21 Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku uz debesīm, lai nāk pār Ēģiptes zemi tumsa, tāda tumsa, ka var sataustīt!” 22 Mozus izstiepa savu roku uz debesīm, un melna tumsa bija visā Ēģiptes zemē trīs dienas. 23 Tad viens otru nevarēja redzēt, trīs dienas neviens nekustēja no vietas, bet tur, kur dzīvoja Israēla dēli, bija gaisma. 24 Tad faraons sauca Mozu un teica: “Ejiet, kalpojiet Kungam, tikai jūsu avis un vērši lai paliek, – arī jūsu mazie var iet kopā ar jums!” 25 Bet Mozus teica: “Tu dosi mums arī lopus upuriem un sadedzināmajiem upuriem, ko mums upurēt Kungam, savam Dievam. 26 Arī mūsu ganāmpulki ies kopā ar mums, nepaliks ne naga, jo no tiem mēs ņemsim, lai kalpotu Kungam, mūsu Dievam, jo mēs nezinām, kā mums Kungam būs jākalpo, iekams būsim tur nonākuši!” 27 Bet Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos laist. 28 Un faraons viņam teica: “Ej prom no manis! Piesargies, lai es tevi vairs neredzētu, jo tajā dienā, kad tu mani redzēsi, tu mirsi!” 29 Un Mozus teica: “Kā tu saki – man tevi vairs nebūs jāredz!”
1 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona, jo Es esmu apcietinājis viņa sirdi un viņa kalpu sirdis, lai parādītu šīs savas zīmes viņu vidū
2 Un lai jūs, jūsu bērniem un bērnu bērniem dzirdot, stāstītu, kādus varenus darbus Es Ēģiptē esmu darījis un kādas zīmes Es tur esmu cēlis viņu vidū, lai viņi zinātu, ka Es esmu tas Kungs.“
3 Un Mozus ar Aronu gāja pie faraona un sacīja viņam: „Tā saka tas Kungs, ebrēju Dievs: „Cik ilgi tu liegsies Man paklausīt un atlaist manu tautu, lai tā Man kalpotu?
4 Jo, ja tu liedzies atlaist, redzi, tad Es rīt tavās robežās atvedīšu siseņus.
5 Un tie apklās zemes virsu tā, ka nebūs iespējams zemi saredzēt, un tie aprīs visu atlikumu, kas pāri palicis pēc krusas, un noēdīs visus kokus, kas jums zaļo laukā.
6 Un tie piepildīs tavus namus un tavu kalpu namus un visas Ēģiptes namus, kā to nedz tavi tēvi, nedz tavu tēvu tēvi, kamēr tie dzīvo virs zemes, nav redzējuši līdz pat šai dienai.“ Un viņš novērsās un aizgāja no faraona.
7 Tad faraona kalpi sacīja viņam: „Cik ilgi šis vīrs būs mums par slazda valgu? Atlaid šos ļaudis, lai tic kalpo tam Kungam, savam Dievam. Vai vēl tu neredzi, ka Ēģipte iet bojā?“
8 Un Mozus un Arons tika atvesti pie faraona, un viņš sacīja tiem: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam, savam Dievam! Cik tad ir to gājēju?
9 Tad Mozus sacīja: „Mēs gribam iet ar saviem jauniešiem un ar saviem sirmgalvjiem, ar saviem dēliem un ar savām meitām, ar saviem sīklopiem un liellopiem, jo mums svētki jāsvētī tam Kungam.“
10 Tad viņš sacīja: „Kungs pasarg! Lai es jūs atlaistu ar jūsu bērniem! Redziet, ka ļaunums ir jūsu prātā.
11 Nē, bet ejiet taču jūs vīri un kalpojiet savam Kungam, kā jūs to vēlaties.“ Un viņus padzina no faraona nama.
12 Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret Ēģiptes zemi siseņu dēļ, lai tie nāk pār Ēģiptes zemi, lai nograuž visu zemes zaļumu, visu, ko atlicinājusi krusa.“
13 Un Mozus izstiepa savu zizli pār Ēģiptes zemi; tad tas Kungs lika pūst austrumu vējam visu to dienu un visu nakti. Un no rīta austrumu vējš atveda siseņus.
14 Un siseņi nācapār visu Ēģiptes zemi un nolaidās visas Ēģiptes zemes robežās ļoti lielos pulkos. Tādu siseņu baru vēl nekad nebija bijis un arī nekad nebūs.
15 Un viss zemes virsus bija apklāts tā, ka zeme vairs nebija saredzama, un tie noēda visu zemes zaļumu un visus augļu kokus, kādus krusa bija atlicinājusi, un neatstāja pāri nekā—nedz kokus, nedz lauku augus visā Ēģiptes zemē.
16 Un faraons steidzīgi aicināja Mozu un Aronu un sacīja: „Es esmu apgrēkojies pret to Kungu, jūsu Dievu, un jums.
17 Bet piedod man manus grēkus kaut vēl šo reizi un aizlūdz pie tā Kunga, jūsu Dieva, ka tas no manis atņemtu kaut šo nāvi.“
18 Mozus aizgāja no faraona un pielūdza to Kungu.
19 Un tas Kungs sūtīja ļoti stipru rietumu vēju, un tas sacēla siseņus un iedzina Niedjru jūrā, tā ka no siseņiem visas Ēģiptes robežās nepalika pāri neviens.
20 Bet tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un tas neatlaida Israēla bērnus.
21 Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku pret debesīm, un būs tumsa pār Ēģiptes zemi, tāda tumsa, ka to ar rokām var grābt.“
22 Un Mozus izstiepa savu roku pret debesīm; tad radās jo bieza tumsa visā Ēģiptes zemē trīs dienas.
23 Cits cita nevarēja redzēt, un arī neviens trijās dienās nepacēlās no savas vietas. Bet ikvienam israēlietim bija aizvien gaisma savā dzīvoklī.
24 Un faraons ataicināja Mozu un sacīja: „Ejiet, kalpojiet tam Kungam; tikai savus sīklopus un savus liellopus atstājiet; bet jūsu mazie bērni lai iet jums līdz.“
25 Un Mozus sacīja: „Tev jādod mūsu rokās kaujamie un dedzināmie upuflopi, ka mēs tos varam upurēt tam Kungam, mūsu Dievam.
26 Tāpēc arī mūsu ganāmpulkiem ir jāiet ar mums kopā; neviens nags lai nepaliek, jo mēs no tiem ņemsim, lai kalpotu tam Kungam, savam Dievam. Mēs arī nezinām, kādiem jābūt mūsu upuriem, kalpojot tam Kungam, kamēr mēs turp nenonāksim.“
27 Un tas Kungs apcietināja faraona sirdi, un viņš negribēja tos atlaist.
28 Un faraons sacīja yiņam: „Ej prom no manis; sargies, ka tu neparādies mana vaiga priekšā, jo tanī dienā, kad es tavu vaigu ieraudzīšu, tu mirsi!“
29 Tad Mozus sacīja: „Lai notiek tā! Es turpmāk vairs nerādīšos tava vaiga priekšā.“
