Visam savs laiks
1 Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess:
2 laiks dzimt un laiks mirt,
laiks stādīt un laiks plūkt stādus,
3 laiks nokaut un laiks dziedināt,
laiks graut un laiks celt,
4 laiks raudāt un laiks smiet,
laiks sērot un laiks diet,
5 laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt,
laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,
6 laiks meklēt un laiks zaudēt,
laiks glabāt un laiks sviest prom,
7 laiks saplēst un laiks šūt,
laiks klusēt un laiks runāt,
8 laiks mīlēt un laiks nīst,
laiks karam un laiks mieram.

9 Kas tiek darītājam no viņa pūlēm?
Dieva dotais uzdevums un dāvana
10 Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties. 11 Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam. 12 Zinu, ka nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo. 13 Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana. 14 Zinu, ka viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžam, tam nevar ne pielikt, ne atņemt – Dievs tā ir darījis, lai tie bīstas viņa.
15 Kas ir bijis, jau atkal ir;
kas būs, jau ir bijis –
un Dievs lūko pēc pagājušā.
Tiesas spriedums un nākotne pieder Dievam
16 Un ko es vēl redzēju zem saules –
tiesas vietā tur negantība,
un taisnības vietā tur negantība!
17 Es sacīju sev:
gan taisno, gan ļaundari
tiesās Dievs,
jo tur ir savs laiks katrai lietai
un katram darbam.
18 Es sacīju sev par cilvēkbērniem: Dievs viņus ir pārbaudījis un parādījis, ka viņi ir lopi, tik tiešām! 19 Jo cilvēkbērnu liktenis un lopu liktenis viens – kā viens mirst, tā otrs, viena dvaša tiem visiem, un cilvēks nav pārāks par lopu, jo viss ir tukšība. 20 Visi iet uz to pašu vietu – visi nāk no pīšļiem un atgriežas pīšļos. 21 Kurš zina, vai cilvēkbērnu dvaša kāpj augšup, bet lopu dvaša grimst lejup zemē? 22 Es redzēju, ka cilvēkam nav nekā labāka kā līksmot par savu darbu, jo tā ir viņa daļa. Jo kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa?
1 Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda.
2 Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt; savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut,
3 Savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt, savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt;
4 Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet;
5 Savā laikā akmeņi jāmet, un savā laikā tie jāsalasa; savs laiks apkampties, un savs laiks, kad šķirties.
6 Savs laiks ir ko meklēt, un savs laiks ko pazaudēt; savs laiks ir ko glabāt, un savs laiks ko galīgi atmest.
7 Savs laiks ir ko saplēst, un savs laiks atkal to kopā sašūt; savs laiks klusēt, un savs laiks, kad runāt.
8 Savs laiks paredzēts, kad mīlēt, un savs laiks, kad nīst; savs laiks karam un savs laiks mieram.
9 Bet kāds labums tad darītājam no visām savām pūlēm?
10 Es esmu dziļāk ieskatījies ciešanu pilnā uzdevumā, ko Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar to mocītos.
11 Visu Dievs ir savā laikā jauki iekārtojis, pat arī mūžību Viņš ir licis cilvēku sirdīs; žēl tikai, ka cilvēks nevar izprast Dieva darbu—ne tā iesākumu nedz galu.
12 Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā, pievienodams tam tomēr atzinumu,
13 Ka tas tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi arī bauda.
14 Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt, un Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai Viņu bīstas.
15 Kas tagad ir, tas jau sen ir bijis, un kas vēl būs, tas arī jau ir sen bijis, jo Dievs atjauno nereti arī jau sen pagājušo.
16 Vēl es esmu novērojis zem saules tiesas vietu, —tur valdīja netaisnība, un taisnības vietu, —tur valdīja bezlikumība.
17 Tad es pie sevis savā prātā nodomāju: „Dievs tiesās tiklab taisno kā bezdievīgo, jo katram nolūkam un katrai rīcībai Viņam ir savs nolikts laiks.“
18 Tad es pats pie sevis nodomāju: „Tas ir cilvēku bērnu dēļ, ka Dievs grib viņus pārbaudīt, lai viņi redzētu, ka būtībā viņi ir līdzīgi dzīvniekiem.“
19 Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār dzīvniekiem.
20 Visi noiet vienā vietā; visi viņi ir cēlušies no pīšļiem, un visi atgriežas atpakaļ pīšļos.
21 Kas zina ko no cilvēka dzīvības dvašas, vai tā ceļas augšup gaisā un vai dzīvnieka dzīvības dvaša nolaižas lejup—zemē?
22 Tā es izveidoju uzskatu, ka nekas cilvēkam nav labāks, kā kad viņš priecājas, būdams iesaistīts savas darbības rosmē; tas jau arī ir viņa liktenis, un kas gan viņam piešķirs iespēju iegūt ieskatu par to, kas būs pēc viņa?