Mozus dziesma
1 “Klausieties, debesis, un es runāšu!
Sadzirdi, zeme, ko es teikšu!
2 Lai pil kā lietus mana pamācība,
lai lās kā rasa mana runa –
kā lietus pār mauru,
kā lītavas pār zāli,
3 jo Kunga vārdu es piesaucu!
Slavējiet mūsu Dieva lielumu!
4 Viņa darbs – vienlaidus klints!
Visi viņa ceļi ir patiesi!
Patiesības Dievs, kam nav vainas,
taisns un taisnīgs viņš ir!
5 Viņa priekšā tie apgānījušies, ne viņa dēli –
nešķīsti tie, šķība un greiza paaudze!
6 Vai to jūs nodarāt Kungam?!
Tauta dumjā un neldzīgā!
Vai ne viņš ir tavs tēvs, kas izpircis tevi?
Viņš tevi radīja un audzināja!
7 Atceries vissenās dienas,
apjēdz audžaudžu gadus,
jautā savam tēvam, un viņš tev teiks,
saviem vecajiem, un tie tev pastāstīs!
8 Kad Visuaugstais deva tautām mantojumu,
kad viņš nošķīra cilvēka dēlus,
viņš nolika robežas tautām
pēc Israēla dēlu skaita!
9 Kunga daļa ir viņa tauta,
Jēkabs – viņa mantojuma tiesa!
10 Viņš to atrada tuksneša zemē,
tukšumā, svelmē, kailatnē,
par viņu gādāja, to aprūpēja,
sargāja kā savu acuraugu!
11 Kā ērglis nomodā par savu ligzdu,
pār saviem ērglēniem plīv,
izpleš spārnus, tos segdams,
gulda tos savās dūnās, –
12 tā Kungs viens veda viņus,
kopā ar viņu nebija cita dieva!
13 Kā seglos viņš nolika tos savas zemes augstienēs,
lauka labumiem ēdināja,
viņš zīdīja tos ar medu no klints
un ar eļļu no krama,
14 ar govju sviestu un kazu pienu,
ar jēru treknumu,
ar Bāšānas auniem un kazām,
ar visleknākajiem kviešiem, –
un tu dzēri sarkanās vīnogu asinis!
15 Mans mīlulis aptaukojās un sāka spārdīties –
tu aptaukojies, apvēlies, pietūki! –
un atmeta Dievu, kas viņu radījis,
noniecināja savas pestīšanas klinti!
16 Darīja viņu greizsirdīgu ar svešiem dieviem,
ar preteklībām viņu kaitināja!
17 Kāva upurus dievekļiem, kas pat nav dievi,
pie tādiem dieviem, ko nepazina,
pie jauniem un tāliem gāja,
par tiem tavi tēvi pat nenojauta!
18 Klinti, kas tevi dzemdināja, pret citiem tu iemainīji,
tu aizmirsi Dievu, kas tevi dzemdēja sāpēs!
19 To redzēja Kungs un nicināja,
noskaitās uz saviem dēliem un meitām,
20 viņš teica: es paslēpšu savu vaigu no tiem,
es viņu galu vēl ieraudzīšu,
jo visa to paaudze sagānījusies,
tie ir dēli, kam ticības nav!
21 Tie darīja mani greizsirdīgu ar tiem, kas pat nav dievi,
ar saviem elkiem mani kaitināja!
Es greizsirdībā tiem uzsūtīšu tādus, kas pat nav tauta,
ar nelgu tautu tos kaitināšu!
22 Manās dusmās iedegsies uguns,
tā degs līdz šeola dzīlēm,
aprīs zemi un tās augļus
un aizdegs kalnu pamatus!
23 Es tiem ļaunumu nesīšu,
savas bultas pret viņiem sūtīšu!
24 Bads tos vārdzinās,
karsonis aprīs un rūgtais mēris!
Un zvēru zobus tiem uzsūtīšu
un odzes, kas pīšļos rāpo!
25 No ārpuses kaus zobens
un no iekšpuses šaušalas –
gan jaunekli, gan jaunavu,
gan zīdaini, gan sirmgalvi!
26 Tad es teiktu: es tos izkaisīšu,
cilvēkos viņu piemiņu izdeldēšu, –
27 ja vien no ienaidnieku dusmības es nevairītos,
ka viņa ienaidnieki lepni neiedomājas,
ka nesaka: mēs esam stiprāki,
ne Kungs to visu darīja!
28 Jo tie ir ļaudis, kam padoms zudis
un kam nav saprašanas!
29 Kaut tie taptu gudrāki un reiz saprastu,
nojēgtu savu galu!
30 Kā lai viens vajā tūkstoti
un divi liek ļaunumam bēgt?! –
ja Klints tos viņiem nebūtu nodevusi,
ja Kungs tos tiem nebūtu atdevis!
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu Klints!
Mūsu ienaidnieki paši sev tiesu sprieduši!
32 Jo no Sodomas vīnakokiem ir viņu vīnogas
un no Gomoras laukiem!
Viņu vīnogas ir indes vīnogas,
un tām rūgti ķekari!
33 Viņu vīns – nezvēru inde
un drausms odžu nāveklis!
34 Vai tas pie manis nav noglabāts?
Vai nav manās krātuvēs aizzīmogots?
35 Es atriebšu un atdarīšu,
kad tiem paslīdēs kāja,
tuvu ir viņu posta diena,
jau steidz tas, kas tiem nospriests!
36 Kungs tiesās savu tautu,
bet savus kalpus viņš žēlos,
kad redzēs, ka tiem nolaižas rokas
un ka tiem gals klāt!
37 Viņš teiks: kur viņu dievi,
klintis, aiz kurām tie slēpās,
38 kas viņu upuru taukus rija
un lejamo upuru vīnu tempa?!
Lai tie nāk un jums palīdz!
Lai tie jums ir patvērums!
39 Tagad jūs redzat, ka es – tas!
Nav cita dieva, vien es!
Es nāvēju, un es daru dzīvu!
Es ievainoju, un es sadziedēju!
Neviens nevar glābt no manas rokas!
40 Līdz debesīm es savu roku pacēlu,
teicu: es dzīvs uz mūžiem!
41 Ja es notrīšu sava zobena asmeni
un mana roka sāks tiesāt,
tad es atriebšu saviem ienaidniekiem,
tiem, kas nīst mani, es atmaksāšu!
42 Savas bultas es dzirdīšu asinīm,
un mans zobens rīs miesu –
nokauto asinis un gūstekņus
un ienaidnieka matainās galvas!
43 Līksmojiet, tautas, par viņa tautu,
jo viņš atriebj savu kalpu asinis,
atmaksā saviem ienaidniekiem,
šķīsta savu zemi un tautu!”
44 Mozus nāca un sacīja visus šīs dziesmas vārdus kopā ar Jozuu, Nūna dēlu, lai dzird visa tauta. 45 Kad Mozus bija beidzis runāt uz Israēlu, 46 viņš tiem sacīja: “Ņemiet šos vārdus, ko es jums šodien pavēlēju, pie sirds, lai jūs tos varētu mācīt saviem dēliem, ka tie ievēro un pilda visus šīs bauslības vārdus, 47 jo tā jums nav nekāda nieka lieta, bet gan jūsu dzīvība – tā jūs sev paildzināsiet dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs dodaties pāri Jardānai.”
Mozum jāmirst Nebo kalnā
48 Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: 49 “Kāp Abārīma kalnos, Nebo kalnā, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko es dodu Israēla dēliem par īpašumu! 50 Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – 51 tādēļ ka tu mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Merības ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! 52 Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko es dodu Israēla dēliem!”
1 „Uzklausiet, debesis, jo es gribu runāt, un lai dzird zeme manas mutes vārdus!
2 Līsti lejup kā lietus, mana mācība, un pili kā rasa, mana valoda, kā lietutiņš uz jaunu zaļumu un kā lāses uz zāli!
3 Jo es slavēšu tā Kunga vārdu: Dodiet godu mūsu Dievam!
4 Viņš ir klintskalns, pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir pareizi un patiesi; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess.
5 Pret Viņu ir apgrēkojušies; tie nav Viņa bērni, bet, sevim par kaunu, nikna un netikla cilts.
6 Vai jūs tam Kungam tā atmaksājat, tu neprātīgā un negudrā tauta? Vai Viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, vai Viņš nav radījis tevi un izveidojis?
7 Piemini senās dienas, ņem vērā gadus no paaudzes uz paaudzi! Vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, prasi saviem vecajiem, tie tev to teiks:
8 Tanī laikā, kad Visuaugstais tautām dalīja viņu daļas un kad Viņš šķīra cilvēku bērnus citu no cita, tad Viņš noteica tautām robežas pēc Israēla bērnu skaita.
9 Jo tā Kunga daļa ir Viņa tauta, Jēkabs ir Viņa nospraustais īpašums.
10 Viņš to atrada tuksnešainā zemē, klajumā, plēsīgu zvēru briesmīgu kaucienu vidū; Viņš to apkampa pasargādams, Viņš to pieņēma pie sevis, Viņš to sargāja kā acu raugu.
11 Kā ērglis, kas savu perējumu vedina un lidinās pār saviem bērniem, kas izpleš sargādams savus spārnus pār viņiem, ņem viņus pie sevis un nes uz saviem spārniem,
12 Tā tas Kungs viens pats ir viņus vadījis, un sveša dieva nebija ar Viņu.
13 Un Viņš tiem lika celties pāri pār zemes augstumiem, un Viņš tos ēdināja ar lauku augļiem; Viņš tos mieloja ar medu no klints un ar eļļu no viscietākā klints ieža;
14 Tev bija krējums no govīm un piens no avīm līdz ar jēru taukiem, un Basanas auni un āži ar taukām nierēm un turklāt tīrākie kvieši, un vīnogu sula, vīna ogu asinis, tu dzēri ugunīgāko vīnu.
15 Kad nu Ješurūns aptaukojās, tad viņš mķojās, —tu paliki trekns, tukls un izlaidīgs, —tad viņš atstāja Dievu, kas bija viņu radījis, un nicināja savas pestīšanas klinti.
16 Tie Viņu kaitināja ar svešiem dieviem, ar negantībām tie Viņu sarūg-tināja.
17 Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, dieviem, kas tiem agrāk bija nepazīstami, un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18 Savas dzimšanas klinti tu mitējies atzīt un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19 Un kad tas Kungs to ieraudzīja, tad Viņš īgnumā atmeta savus dēlus un savas meitas,
20 Un Viņš teica: „Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, Es gribu noskatīties, kā viņiem pēcgalā klāsies, jo tā ir netikla tauta, bērni bez uzticības.
21 Tie Manī ir modinājuši greizsirdību ar saviem nedieviem, Mani sarūgtinājuši ar saviem beznozīmīgiem dieviem. Es gribu modināt viņos greizsirdību un skaudību ar kādiem ļaudīm, kas pat par tautu nav saucami, Es gribu, lai viņus sakaitina un sanikno kāda nesaprātīga ļaužu cilts.
22 Jo uguns ir iedegusies no manām dusmām, un liesmas ir izplatījušās līdz pašiem apakšzemes dziļumiem un aprīs zemi ar tās augļiem un aizdedzinās kalnu pamatus.
23 Es sakrāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu savas bultas pret viņiem.
24 Badā būs tiem izģinst, sērgās būs tiem izdēdēt un no slimībām tiem būs iztvīkt, tad Es vēl pret tiem vērsīšu zvēru zobus kopā ar pīšļos līdēju čūsku indi.
25 Arā tos postīs zobens, bet iekšā izbailes, kā jaunekli, tā jaunavu un tā arī zīdaini kopā ar sirmgalvi.“
26 Es varētu teikt: „Es viņus izputināšu, Es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem!“
27 Ja Es nebaidītos, ka viņu ienaidnieki Mani varētu sakaitināt, ka manu patiesību varētu nomelnot viņu vajātāji, gūdami pamatu sacīt: „Mūsu roka bija tā varenā, un nebūt ne jau tas Kungs visu ir darījis!“
28 Jo tā ir tauta ar bojātu padomu, un tiem nav saprašanas.
29 Ja viņi būtu tik gudri un to samanītu, tad viņi noģistu, kāds gals tos sagaida.
30 Kā viens vienīgs var vajāt tūkstošus, un kā divi vien var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi un tas Kungs tos ir nodevis?
31 Jo viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir skaidrībā.
32 Tāpēc, ka no Sodomas vīna koka ir viņu vīna koks, un tāpēc, ka no Gomoras apdēstītiem laukiem; tādēļ viņu vīna ķekari ir ar indi, un tiem žults rūgtumā ogas.
33 Viņu vīns ir pūķu siekalas un indigāko odžu žults.
34 Vai tas nav Manī ieslēgts un apzīmogots manā padomā?
35 Man pieder atriebība un atmaksa laikā, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt pienākusi ir viņu posta diena, un viņu likteņa bridis steigšus tuvojas.
36 Jo tas Kungs tiesās savu tautu, bet pret saviem kalpiem Viņš būs žēlsirdīgs, kad Viņš redzēs, ka katrs atbalsts viņiem zudis, un ka tiklab stiprais kā ari vājais ir nieks.
37 Un tad Viņš sacīs: „Kur ir viņu dievi, klints, uz ko tie cerēja?
38 Kur ir tie, kas apēda jūsu upuru taukus un dzēra jūsu dzeramo upuru vīnu? Lai nu viņi ceļas un jums palīdz, ka jums būtu patvērums!
39 Tagad redziet, ka Es, vienīgi Es tas esmu, un ka nav neviena dieva kā vien Es! Es nonāvēju, un Es daru dzīvu, Es ievainoju, bet Es dziedinu, un nav glābēja no manas rokas!
40 Jo Es paceļu savu roku pret debesīm un saku: „Tik tiešām, ka Es mūžīgi dzīvoju:
41 Kad Es trīšu savu zibinošo zobenu un mana roka atvēzēsies, lai tiesātu, tad Es no jaunu atriebšos saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst!
42 Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, un mans zobens rīs miesas ar nokauto un gūstā aizvesto asinīm, ar asinīm no ienaidnieku vareno galvām!“
43 Gavilējiet, pagānu tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par savu zemi un par saviem ļaudīm. —
44 Un Mozus nāca un teica visus šīs dziesmas vārdus, visai tautai to dzirdot, viņš, un Jozua, Nūna dēls.
45 Kad nu Mozus bija pabeidzis runāt visus šos vārdus uz visu Israēlu,
46 Tad viņš tiem sacīja: „Ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien svinīgi pasludinu un piekodinu. Tie jums ir rūpīgi jāiemāca jūsu bērniem, lai viņi sarga un pilda visus šīs bauslības noteikumus!
47 Jo tas jums nav tukšs vārds, bet gan ir jūsu dzīvība, un ar šo vārdu jūs ilgi dzīvosit tanī zemē, uz kujru jūs, celdamies pāri Jardānai, ejat, lai to iemantotu.“
48 Un tas Kungs runāja uz Mozu tanī pašā dienā, teikdams:
49 „Kāp Abarima kalnājā Nebo kalna virsotnē, kas atrodas Moāba zemē pretī Jērikai, un skati Kānaāna zemi, ko Es došu Israēlam par dzimts īpašumu.
50 Un tad tev būs jāmirst tanī kalnā, kurā tu tagad kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai gluži tāpat, kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai,
51 Tādēļ ka jūs Man turējāties pretim Israēla bērnu vidū pie nesaskaņu ūdeņiem Kadešā, Cina tuksnesī un tāpēc, ka jūs Mani neatzināt par svētu Israēla bērnu starpā.
52 Tā nu tu gan savā priekšā redzēsi to zemi, ko Es došu Israēla bērniem, bet pašā šai zemē nenonāksi!“
