Auns un āzis – Daniēla parādība
1 Ķēniņa Bēlšacara trešajā valdīšanas gadā es, Daniēls, pēc pirmās parādības redzēju nākamo. 2 Parādībā es redzēju, ka atrodos Sūsas pilī, kas Ēlāma pavalstī, un vēl parādībā es redzēju, ka esmu pie Ūlajas upes. 3 Es paskatījos, un redzi – pie upes stāvēja auns! Tam bija divi gari ragi, viens garāks par otru, un garākais bija izaudzis pēdējais. 4 Es redzēju, ka auns badās uz rietumiem, ziemeļiem un dienvidiem, bet neviens zvērs nespēja stāties tam pretī. Neviens nevarēja no viņa glābties! Viņš darīja, ko gribēja, un visu laiku auga augumā. 5 Tad es ieraudzīju, ka no rietumiem pāri visai zemei auļo āzis – zemei pat nepieskaras! Āzim starp acīm bija rags. 6 Viņš tuvojās divradzim aunam, kuru es redzēju stāvam pie upes, un skrēja tam virsū trakā niknumā. 7 Es redzēju, ka tas saniknots metas aunam virsū, sit aunu un nolauž tam abus ragus. Aunam nebija spēka turēties tam pretī, un tas viņu notrieca zemē un samīdīja. Neviens aunu nepaglāba no viņa. 8 Āzis augtin auga, taču, lai gan viņš bija stiprs, tam izlūza lielais rags, un tā vietā uz visām debess pusēm izauga četri ragi.
9 Bet no viena raga izdīga vēl viens mazs radziņš, un tas auga platumā gan uz dienvidiem, gan austrumiem, gan uz jauko zemi. 10 Tas auga augumā, līdz sasniedza debesu pulkus, – tur viņš nogrūda zemē dažus no zvaigžņu pulka un samīdīja. 11 Viņš paaugstinājās, vēlēdamies kļūt kā Pulku Pavēlnieks, viņš atcēla dienišķo dedzināmo upuri un postīja svētvietu. 12 Pulks tika nodots samaitāšanai līdz ar dienišķo dedzināmo upuri, un patiesība tika nogāzta zemē. Viss, ko viņš darīja, tam veicās! 13 Tad es dzirdēju kādu svēto runājam ar otru: “Cik ilgi tiks gānīts un grauts dienišķais dedzināmais upuris, mīdīta svētnīca un debesu pulki, kā tas redzams parādībā?” 14 Viņš man teica: “Kamēr paies divi tūkstoši trīs simti vakaru un rītu – tad svētvieta atkal tiks iesvētīta!”
Gabriels izskaidro parādību
15 Kamēr es, Daniēls, skatīju šo parādību un centos to saprast, redzi, man priekšā nostājās tāds kā cilvēks! 16 Tur pie Ūlajas upes es dzirdēju cilvēka balsi saucam: “Gabriel, izskaidro viņam šo parādību!” 17 Es stāvēju tur, un viņš nāca pie manis, bet es izbijos, kad viņš tuvojās, un kritu uz sava vaiga. Viņš man teica: “Cilvēka dēls, saproti, šī parādība ir par laika beigām!” 18 Kad viņš runāja ar mani, es kritu dziļā miegā ar seju pie zemes, bet viņš mani satvēra un nostatīja uz kājām, 19 sacīdams: “Es tev atklāju, kas notiks vēlāk, niknuma laikā – noliktā laika beigās! 20 Divradzis auns, kuru tu redzēji, ir mēdiešu un persiešu ķēniņi. 21 Stiprais āzis ir joniešu ķēniņš. Lielais rags starp viņa acīm ir pirmais ķēniņš. 22 Kad tas nolūza, tā vietā izauga četri citi – no viņa tautas celsies četras valstis, bet ne tik stipras.
23 Viņu valsts beigu laikā,
kad pilns būs noziedzību mērs,
celsies ķēniņš –
no skata bargs un prasmīgs viltībā!
24 Viņš būs varen spēcīgs,
bet ne ar savu spēku,
viņš postīs varen daudz,
un, ko tas darīs, tam izdosies.
Viņš postīs varenos un arī svēto tautu.
25 Izmanība tam veiksies un viltība izdosies,
un savā prātā tas paaugstināsies,
jo viegli tas daudzus iznīdēs,
sacelsies pret valdnieku Valdnieku!
Viņš tiks satriekts, bet ne ar cilvēku rokām!
26 Parādība par vakaru un rītu tev izstāstīta –
un tā ir patiesība!
Bet neatklāj parādību,
jo līdz tam vēl daudz dienu!”
27 Tad es, Daniēls, sirgu vairākas dienas un pēc tam cēlos darīt ķēniņa uzticēto darbu. Bet par redzēto es biju izbijies un to nesapratu.
1 Ķēniņa Belsacara trešajā valdīšanas gadā man, Daniēlam, bija parādība garā, kas atgādināja manu agrāko pirmo redzējumu.
2 Man šķita, ka es parādības laikā biju Sūsu pilī, kas atrodas Ēlāmas valstī, un es redzēju sevi šai skatījumā, ka es biju pie Ulajas upes.
3 Kad es pacēlu savas acis un apskatījos visapkārt, es redzēju vienu aunu, kas stāvēja pie upes; tam bija divi stalti ragi; abi bija visai gari, bet viens gaj-āks par otru, garākais bija izaudzis beidzamais.
4 Es redzēju tad, kā auns ar saviem ragiem badījis pret vakariem, pret ziemeļiem un pret dienvidiem; un neviens zvērs nevarēja viņa priekšā pastāvēt, un neviens nevarēja izglābties no viņa varas. Viņš darīja, ko gribēdams, un kļuva arvien stiprāks.
5 Aunu vēl uzmanīgi novērodams, es jau ievēroju no rietumiem nākam āzi un ejam pāri visai zemei, nemaz nepieskaroties ar kājām zemes virsai. Azim bija uz pieres visai stalts rags.
6 Kad tas pienāca pie auna ar tā diviem ragiem, kūpi es redzēju stāvam pie upes, tas drāzās dusmu pilns aunam virsū ar visu savu spēku.
7 Un es redzēju, kā tas pievirzījās aunam un dusmās viņam uzbruka, to badīja un tam nolauza abus tā ragus. Aunam nebija spēka tam pretoties; tāpēc āzis nogāza to pie zemes un samina ar kājām, un nebija neviena, kas izglābtu aunu no viņa varas.
8 Tad āzis kļuva pārmērīgi liels, bet kad tas bija visstiprāks savā spēkā, tam nolūza viņa lielais rags, un tā vietā uzauga citi četri visai skaisti un ievērības cienīgi ragi virzienā uz visām četrām debess pusēm.
9 No viena no tiem izcēlās mazs radziņš, bet tas kļuva pārmērīgi liels virzienā uz dienvidiem, uz rītiem un uz viskošākās zemes pusi.
10 Tas izauga pat līdz debesu kara puikam un norāva kādus no šā pulka un no zvaigznēm zemē un samina tos.
11 Tas pacēlās savā pārmērīgā pašiedomībā pat līdz šā pulka vadonim, tā ka tas pēdējam atņēma dienišķo upuri, izpostīja un lika negodā viņa svētuma mitekli.
12 Arī debesu kara pulks tika aizdots projām līdz ar dienišķo upuri apgrēcības dēļ; dienišķā upura vietā tika nests īpašs bezdievības upuris, un rags nogāza patiesību—īstā Dieva godināšanu—pie zemes, un viss, ko viņš darīja, tas tam izdevās labi.
13 Tad es dzirdēju kādu svēto runājam, un kāds cits svētais jautāja tam, kas runāja: „Cik ilgu laiku pastāvēs šī parādība, ka atcelts dienišķais upuris, ka ievesta postīgā bezdievība, ka svētnīca atdota izmīdīšanai un tās pilnīgai likšanai novārtā, tāpat kā iznīcināts debesu kara pulks?“
14 Tas atbildēja viņam: „Līdz divi tūkstoši trīs simts vakariem un rītiem, tad svētnīca tiks atkal par taisnu atzīta un atgūs atkal savas tiesības.“
15 Kad es, Daniēls, redzēju šo parādību un lūkoju to saprast, es ieraudzīju kādu savā priekšā stāvam, kuram bija vīra izskats.
16 Tad es dzirdēju pār Ulajas upes klajumu cilvēka balsi saucam: „Gabriēl, izskaidro tam šo parādību!“
17 Un viņš nāca pie manis, kur es stāvēju. Kad viņš man tuvojās, es izbijos un nokritu uz sava vaiga; tad viņš teica man: „Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība attiecas uz laiku beigām.“
18 Kad viņš runāja ar mani, es zaudēju samaņu un nokritu pie zemes uz sava vaiga. Bet viņš saņēma mani un nostatīja mani uz kājām vecajā vietā.
19 Tad viņš man sacīja: „Redzi, es tev paziņošu, kas notiks beidzamajā dusmības laikā, jo šī parādība attiecas uz Dieva paša nolikto pēdējo laiku.
20 Auns ar diviem ragiem ir mēdiešu un persiešu ķēniņi,
21 Bet sprogainais āzis ir grieķu ķēniņš. Lielais rags uz viņa pieres ir pirmais ķēniņš.
22 Kad tas nolūza, tad nāca tā vietā četri citi ragi. Tas nozīmē: četras valstis izveidosies no viņa tautas, bet ne ar tādu varu un spēku, kāds viņam bija.
23 Šo valstu pastāvēšanas pēdējā laikā, kad bezdievji un elku dievu pielūdzēji vairosies, celsies ķēniņš ar bargu skatu un viltīgs savos nolūkos un paņēmienos.
24 Viņam būs liela vara, bet ne viņa paša varas dēļ; viņš nodarīs ārkārtīgi daudz ļaunuma, un viņa pasākumi vainagosies ar sekmēm; viņš gāzīs postā un apdraudēs ar bojā eju varenos un arī svēto tautu.
25 Viņa gudrības dēļ viltība un krāpšana, kuru viņš izmanto savos paņēmienos, tam izdosies; viņš paliks augstprātīgs un pavisam negaidīti dau-dzus galīgi pazudinās. Bet kad viņš sacelsies pret Valdnieku, kas ir visu valdnieku Valdnieks, tad tas to satrieks bez cilvēku roku palīdzības.
26 Parādība par vakariem un rītiem, kas tev zināma darīta, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.“
27 Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums, un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es ari veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast.
