Redzējums par augļu grozu – Israēla gals
1 To man parādīja Kungs Dievs, redzi: grozs ar gataviem augļiem! 2 Un viņš teica: “Ko tu redzi, Amoss?” Es teicu: “Grozu ar gataviem augļiem.” Tad Kungs man teica:
“Gatava mana tauta Israēls,
es vairs nebūšu pie tiem!
3 Tempļa dziesmas todien kļūs par gaudām,
saka Kungs Dievs,
daudz līķu visās vietās,
tos izmēzīs klusu!”
4 Klausieties nu, nabagu apspiedēji,
kas no zemes trūcīgos deldējat,
5 kas sakāt:
“Kad paies mēnesis, mēs pārdosim labību,
un pēc sabata mēs tirgosim kviešus,
mēru samazināsim, bet atsvariem pieliksim,
tik krāpsimies ar greiziem svariem!
6 Pirksim par sudrabu nabagus
un trūcīgos par sandaļu pāri,
pārdosim pelavas kā kviešus!”
7 Kungs ir zvērējis pie Jēkaba lepnuma:
“Nemūžam es neaizmirsīšu, ko tie darījuši!”
8 Vai netrīcēs zeme tā dēļ un nesēros visi, kas tur mīt?
Nu celsies kā Nīla viss – mutuļos, applūdīs kā Nīla Ēģiptē!
9 “Un tajā dienā,”
saka Kungs Dievs,
“es likšu, lai saule pusdienā noriet,
aptumšošu zemi dienā, kad gaišs!
10 Es jūsu svētumu par sērām pārvērtīšu
un visas jūsu dziesmas par vaimanām,
es pats visiem uz gurniem maisu uzvilkšu
un ik galvai pliku pauri noskūšu,
es darīšu, ka tie sēros kā par vienīgo dēlu,
beigas būs kā rūgta diena!
11 Redzi, nāk dienas, saka Kungs Dievs,
kad es zemei uzsūtīšu badu,
ne badu pēc maizes, ne slāpes pēc ūdens,
bet gan izdzirdēt Kunga vārdus!
12 Tie klīdīs no jūras līdz jūrai,
no ziemeļiem līdz austrumiem klaiņos,
meklēdami Kunga vārdus, –
bet neatradīs!
13 Tajā dienā skaistās jaunavas un jaunekļi
sagums slāpēs!
14 Tie, kas zvērēja pie Samarijas Ašimas,
kas teica: lai dzīvo tavs Dievs, Dān,
lai dzīvo Bēršebas ceļš! –
tie kritīs un necelsies!”
1 Dievs tas Kungs lika man skatīt šādu parādību. Un redzi, tur bija grozs, un tajā bija ienākušies augļi.
2 Un Viņš man jautāja: „Ko tu redzi, Amos?“ —Es atbildēju: „Grozu un tajā ienākušos augļus.“ Tad tas Kungs man teica: „Manai Israēla tautai ir pienācis gals, Es turpmāk vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to.
3 Tanī dienā dziesmas pilīs pārvērtīsies par kaukšanu; visās vietās gulēs daudz miroņu, kurus klusībā tur nometīs.“ —Tā teica tas Kungs.
4 Uzklausiet šo vēsti, jūs, kas nomācat mazturīgo un esat apņēmušies izdeldēt zemes mazos cilvēkus.
5 Jūs, kas sakāt: „Kad tad nu jaunais mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis sabats, ka varam atvērt labības klētis, samazinot mēru, paaugstinot cenu un viltojot svaru,
6 Un lai beidzot mēs varētu iegūt sev par vergiem nabagos par naudu un trūcīgos par pāri kurpju un pelavas pārdot par graudiem?“
7 Pret šādu Jēkaba augstprātību tas Kungs ir izteicies, zvērēdams: „Tiešām, visus šādus viņu darbus Es nekad neaizmirsīšu!“
8 Vai šā iemesla dēļ nebūtu jānodreb zemei, un visiem tās iedzīvotājiem jāizsamist? Tiešām, zemei tad būtu jāviļņojas kā ūdens plūdu pārklātai un jāizskatās pārplūdušai un izskalotai kā zemei Ēģiptē, kad to pārpludina Nīla!
9 „Un notiks tanī dienā,“ —saka Dievs tas Kungs, —„Es likšu saulei norietēt jau pusdienas laikā un likšu tumsai nākt pār zemi visgaišākā dienas stundā.
10 Es visas jūsu svētku dienas pārvērtīšu sēru dienās un visas jūsu dziesmas raudu dziesmās; Es ietērpšu visu jūsu gurnus maisu drānās, Es likšu mesties jūsu galvām plikām; Es likšu jums visiem pārdzīvot sēras, kādas izjūt cilvēks sava vienīgā dēla nāves dēļ. Un visu šo lietu gals būs rūgta nelaimes diena!“
11 „Redzi, nāks dienas,“ —salta tas Kungs, Visuvarenais Dievs, —„Es sūtīšu zemē badu, ne maizes badu nedz arī slāpes pēc ūdens, bet slāpes uzklausīt tā Kunga vārdus.
12 Lai viņi skraidītu grīļodamies no vienas jūras līdz otrai, no pusnakts pret rītiem un meklētu pēc tā Kunga vārda, un tomēr to neatrastu.
13 Tai pašā dienā slāpju mocītas saļims skaistās jaunavas un brašie jaunekļi,
14 Kas tagad zvēr pie Samarijas lāsta un saka: Tik tiešām, ka tavs Dievs dzīvo, Dan! Tik tiešām, ka gudrā pareģe dzīvo Bēršebā! Jo tie kritīs un nekad vairs nepiecelsies.“
