Pāvils ceļā uz Romu
1 Kad bija nolemts, ka mums jādodas uz Itāliju, Pāvilu un dažus citus cietumniekus nodeva kādam Augusta kohortas centurionam, vārdā Jūlijs. 2 Uzkāpuši uz Adramītēnas kuģa, kas devās uz dažām vietām Āzijas piekrastē, mēs aizkuģojām; ar mums bija Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes. 3 Nākamajā dienā mēs sasniedzām Sidonu. Jūlijs laipni atļāva Pāvilam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu aprūpēt. 4 No turienes mēs devāmies tālāk, pretvēja dēļ kuģojot gar Kipru aizvējā. 5 No Kilikijas un Pamfīlijas krastiem pārcēlušies pāri atklātai jūrai, mēs nonācām Mirā, kas atrodas Likijā. 6 Tur centurions atrada kādu Aleksandrijas kuģi, kas bija ceļā uz Itāliju, un lika mums pāriet uz to. 7 Daudzas dienas lēni virzījāmies uz priekšu un ar lielām grūtībām nonācām Knidā. Pretvēja kavēti, mēs kuģojām Krētas aizvējā un nonācām iepretim Salmonei. 8 Braukdami gar krastu, mēs ar grūtībām nonācām kādā vietā, ko sauc par Labo ostu, kuras tuvumā bija Lasejas pilsēta. 9 Tā kā bija pagājis ilgs laiks un kuģošana bija kļuvusi bīstama – arī gavēņa laiks jau bija garām –, Pāvils brīdināja: 10 “Vīri, es redzu, ka, turpinot ceļu, posts un briesmas draud ne tikai kuģim un kravai, bet arī mūsu dzīvībām.” 11 Bet centurions vairāk uzticējās kuģa stūrmaņa un īpašnieka vārdiem, nevis Pāvila brīdinājumam. 12 Tā kā osta nebija ziemošanai piemērota, vairākums nolēma no šejienes doties tālāk, lai, ja iespējams, paspētu nokļūt un varētu pārziemot Foinīkā, Krētas ostā, kas pavērsta pret dienvidrietumu vēju libu un ziemeļrietumu vēju horu.
Vētra uz jūras
13 Kamēr pūta dienvidu vējš, šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkuru, viņi pabrauca tuvu garām Krētai. 14 Bet aiz tās no salas puses tūlīt atbrāzās viesuļvētra – ziemeļaustrumu vējš, ko sauc par eirakilonu. 15 Kuģi sagrāba viesulis, un, nespēdami turēties tam pretī, mēs padevāmies un tikām nesti. 16 Mūs aizrāva garām mazai salai Kaudai, un mēs tik tikko spējām noturēt glābšanas laivu. 17 Vīri to uzvilka uz klāja un ar tauvām apjoza kuģi, tad, baidīdamies, ka kuģis varētu iekļūt sirtē , tie nolaida peldošo enkuru un ļāvās, lai to nes. 18 Nākamajā dienā, kad vētra mūs pamatīgi mētāja, vīri sāka sviest ārā kravu, 19 un trešajā dienā paši ar savām rokām viņi izmeta kuģa piederumus. 20 Saule un zvaigznes nebija redzamas vairākas dienas, vētra nežēlīgi plosījās, un galu galā mums zuda jebkādas cerības izglābties. 21 Kad ļaudis jau ilgu laiku bija pavadījuši bez ēšanas, Pāvils viņiem sacīja: “Jums, vīri, vajadzēja mani klausīt un no Krētas tālāk nekuģot, lai tagad nepiedzīvotu tādu postu un sodību. 22 Un tagad es jūs mudinu nezaudēt dūšu, jo neviens no jums neies bojā, vienīgi kuģis. 23 Šonakt Dievs, kam es kalpoju, atsūtīja pie manis savu eņģeli, un tas man sacīja: 24 nebīsties, Pāvil, tev būs jāstājas cēzara priekšā, un, redzi, Dievs savā labvēlībā tev ir devis visus, kas ir kopā ar tevi uz kuģa. 25 Tādēļ, vīri, esiet drosmīgi, jo es ticu Dievam, ka tā arī būs, kā viņš man to sacīja. 26 Mēs tiksim izmesti pie kādas salas.” 27 Kad jau četrpadsmito dienu mūsu kuģi nesa pa Adrijas jūru, ap pusnakti jūrniekiem šķita, ka tuvumā ir sauszeme. 28 Iegremdējuši loti, viņi izmērīja dziļumu – tas bija divdesmit asis; nedaudz tālāk iegremdējuši, viņi atkal izmērīja – dziļums bija piecpadsmit asis. 29 Baidīdamies uztriekties klinšu radzēm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienas iestāšanos. 30 Daži jūrnieki, izlikdamies, ka grib izmest enkuru no kuģa priekšgala, nolaida jūrā laivu un gribēja bēgt no kuģa. 31 Pāvils sacīja centurionam un kareivjiem: “Ja šie nepaliks kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.” 32 Tad kareivji pārcirta virves, kas turēja laivu, un ļāva tai nokrist. 33 Dienai austot, Pāvils visus mudināja kaut ko ieēst, teikdams: “Jūs jau četrpadsmito dienu, nez ko gaidīdami, vadāt laiku neēduši un neko neesat baudījuši. 34 Tādēļ es aicinu jūs ieēst; tas jādara jūsu pašu glābšanas labā, jo jums nevienam ne mats no galvas nenokritīs.” 35 To sacījis, viņš ņēma maizi un, visu priekšā pateicies Dievam, pārlauza un sāka ēst. 36 Visi pārējie sadūšojušies arī sāka ēst. 37 Uz kuģa mēs bijām pavisam divsimt septiņdesmit seši. 38 Paēduši viņi izmeta labību jūrā, lai atvieglotu kuģi.
Kuģis uztriecas klintīm
39 Kad iestājās diena, viņi pamanīja kādu līci ar smilšainu krastu un nolēma, ja izdotos, tur uzdzīt kuģi; šo zemi gan viņi nepazina. 40 Pārcirtuši tauvas, viņi pameta enkurus jūrā un, vienlaikus atraisīdami stūres airu siksnas un pagriežot priekšburu pa vējam, virzījās uz krastu. 41 Taču kuģis uzskrēja uz klints, kurai abās pusēs bija dziļa jūra, un tur uzsēdās; kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu spēcīgie viļņi sadragāja. 42 Tad kareivji nolēma visus apcietinātos nogalināt, lai tikai kāds peldus neaizbēgtu. 43 Bet centurions, gribēdams glābt Pāvilu, viņu nodomu izjauca. Viņš lika tiem, kas varēja papeldēt, pirmajiem mesties jūrā un izkļūt krastā, 44 bet pārējiem – peldus uz dēļiem vai uz kuģa atlūzām. Tā visi izglābās krastā.
1 Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijam.
2 Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarchs, maķedonietis no Tesalonikas, bija ar mums.
3 Nākošajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt.
4 No turienes aizbraukuši, mēs braucām Ķipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī.
5 Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfiliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā.
6 Tur virsnieks atrada aleksandriešu kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt.
7 Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni.
8 Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta.
9 Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja,
10 Sacīdams: „Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud nevien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām.“
11 Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem.
12 Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinikā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem.
13 Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu.
14 Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu Ziemeļrīteni.
15 Tā kā kuģi aizrāva līdz, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs pade-vāmies un tikām nesti.
16 Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu.
17 To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem.
18 Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākošajā dienā viņi izmeta daļu kravas.
19 Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus.
20 Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes, un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties.
21 Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: „Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām.
22 Tagad es jums saku: Nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis.
23 Jo šinī nakti man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju,
24 Sacīdams: Nebīsties, Pāvil! tev jāstājas ķeizara priekšā, un, redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.“
25 Tāpēc nezaudējiet drosmi, viri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts.
26 Mūs izmetīs kādā salā.“
27 Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei.
28 Izmetuši lodi, viņi izmērīja div-desmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis.
29 Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam.
30 Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus,
31 Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: „Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti.“
32 Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist.
33 Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: „Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši.
34 Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs.“
35 To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.
36 Visi, iedrošināti, ari sāka ēst.
37 Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles.
38 Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā.
39 Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi.
40 Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši aiļru saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu.
41 Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.
42 Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu.
43 Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi,
44 Bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.
