Pāvila ceļojums uz Maķedoniju un Grieķiju
1 Kad trokšņošana bija norimusi, Pāvils saaicināja mācekļus un, tos iedrošinājis, atvadījās un aizgāja, lai dotos uz Maķedoniju. 2 Pārstaigājis šos apvidus un, daudz runādams un uzmundrinādams tos, viņš nonāca Grieķijā, 3 kur pavadīja trīs mēnešus; kad viņš jau gatavojās doties tālāk uz Sīriju, jūdi pret viņu sazvērējās, un viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju. 4 Ceļā viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pirra dēls, no tesalonīkiešiem – Aristarhs un Sekunds, derbietis Gājs un Timotejs, no Āzijas provinces – Tihiks un Trofims. 5 Aizsteigušies mums priekšā, viņi gaidīja mūs Troādā. 6 Pēc Neraudzētās maizes dienām mēs devāmies prom no Filipiem un piecās dienās nonācām pie viņiem Troādā, kur uzkavējāmies septiņas dienas.
Pāvila atvadu runa Troādā
7 Nedēļas pirmajā dienā, kad bijām sapulcējušies maizi lauzt, Pāvils runāja ar ļaudīm; gatavodamies jau rītausmā doties ceļā, viņš runāja līdz pat pusnaktij. 8 Augštelpā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz lāpu. 9 Kāds jauneklis, vārdā Eutihs, kurš sēdēja uz palodzes, Pāvila runai ieilgstot, iegrima dziļā miegā; miega pārņemts, viņš nokrita no trešā stāva zemē, un viņu pacēla mirušu. 10 Nokāpis lejā, Pāvils metās viņam klāt un, to apkampis, sacīja: “Neuztraucieties, viņa dvēsele ir viņā.” 11 Uzkāpis atkal augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl ilgi līdz rīta gaismai viņš runāja un tad devās prom. 12 Bet ļaudis zēnu pārveda mājās dzīvu un bija ļoti iepriecināti.
Ceļojums no Troādas uz Milētu
13 Mēs ar kuģi devāmies ceļā pirmie un nonācām Āsā, kur bijām nodomājuši uzņemt Pāvilu, jo tā viņš bija pavēlējis, pats gribēdams iet kājām. 14 Āsā satikušies, mēs viņu uzņēmām un devāmies uz Mitilēni. 15 No turienes aizbraukuši, nākamajā dienā nonācām iepretim Hijai, tad nobraucām gar Samu un nākamajā dienā nonācām Milētā. 16 Pāvils bija nolēmis braukt ar kuģi Efesai garām, lai viņam neiznāktu aizkavēšanās Āzijā, jo viņš steidzās, lai paspētu, ja vien būtu iespējams, Vasarsvētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
Pāvils uzrunā Efesas presbiterus
17 Būdams Milētā, viņš ataicināja draudzes presbiterus no Efesas. 18 Kad tie atnāca, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, ka jau no pirmās dienas, kopš ierados Āzijā, visu laiku esmu bijis kopā ar jums, 19 kalpodams Kungam visā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, kas cēlušies jūdu sazvērestību dēļ. 20 Neko noderīgu neesmu jums noklusējis, kas jums netiktu darīts zināms vai izskaidrots visiem kopā un atsevišķi pa mājām. 21 Gan jūdiem, gan grieķiem esmu liecinājis atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu. 22 Un, redzi, tagad, garā saistīts, es dodos uz Jeruzālemi un nezinu, kas mani tur gaida; 23 vienīgi Svētais Gars man ik pilsētā pasludina, ka mani gaida važas un ciešanas. 24 Bet savu dzīvību es nekādi neuzskatu par vērtīgu. Kaut tik es varētu pabeigt savu gājumu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju. 25 Un, redzi, tagad es zinu, ka jūs visi, pie kuriem esmu nācis, sludinādams Valstību, vairs nekad manu vaigu neredzēsiet. 26 Tādēļ es jums šodien liecinu, ka esmu tīrs no visu asinīm, 27 jo neesmu vairījies pavēstīt jums Dieva nodomu. 28 Sargiet sevi un visu ganāmpulku, kurā Svētais Gars jūs licis par bīskapiem, lai jūs ganītu Dieva draudzi, ko viņš ir iemantojis ar savām asinīm. 29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas jūsu vidū nāks plēsīgi vilki, kas ganāmpulku nesaudzēs, 30 un arī no jūsu vidus celsies vīri, kas runās aplam, cenzdamies aizraut sev līdzi mācekļus. 31 Tādēļ esiet nomodā, atcerēdamies, ka es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar asarām ikvienu no jums pamācīt. 32 Un tagad es jūs uzticu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs uzcelt kā namu un dot mantojumu līdz ar visiem svētītajiem. 33 Zeltu, sudrabu vai apģērbu ne no viena neesmu iekārojis. 34 Jūs zināt, ka šīs manas rokas ir kalpojušas manām un to vajadzībām, kas bijuši kopā ar mani. 35 Visās lietās es esmu rādījis jums priekšzīmi, ka, šādi nopūloties, vajag palīdzēt vājajiem, atceroties Kunga Jēzus vārdus, ko viņš sacījis: svētīgāk ir dot nekā ņemt.” 36 To sacījis, viņš nokrita ceļos un kopā ar visiem lūdza Dievu. 37 Visi sāka skaļi raudāt, krita Pāvilam ap kaklu un viņu skūpstīja. 38 Visvairāk tos sāpināja viņa teiktie vārdi, ka tie vairs nekad neredzēs viņa vaigu. Tad tie pavadīja viņu uz kuģi.
1 Vēlāk, kad nemiers bija norimis, Pāvils, saaicinājis mācekļus un tos drošinājis, atvadījas un devās ceļā uz Maķedoniju.
2 Pārstaigājis šos apvidus un daudz pamācīga tiem runājis, viņš nonāca Grieķija.
3 Tur palicis trīs mēnešus, viņš gribēja pārcelties uz Siriju, bet, tā kā jūdi viņam uzglūnēja, viņš nolēma griezties atpakaļ caur Maķedoniju.
4 Viņu pavadīja berojietis Sopatrs, Pira dēls, bet no tesaloniķiešiem Aristarchs un Sekunds, derbietis Gajs un Timotejs un no Āzijas Tichiks un Trofims.
5 Tie, papriekšu izgājuši, gaidīja mūs Troadā.
6 Mēs aizbraucām pēc Neraudzētās maizes dienām no Filipiem un nonācām piecās dienās pie viņiem Troadā, kur mēs palikām septiņas dienas.
7 Pirmajā nedēļas dienā, kad mēs bijām sanākuši maizi lauzt, Pāvils, gribēdams nākošajā dienā doties ceļā, runāja uz tiem, un viņa runa ieilga līdz pusnaktij.
8 Augšistabā, kur mēs bijām sapulcējušies, bija daudz eļļas luktujn.
9 Bet kāds jauneklis, vārdā Eutichs, sēdēja uz palodzes un bija iegrimis dziļā miegā, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un, miega pārvarēts, viņš nokrita no trešā stāva un tika pacelts nedzīvs.
10 Pāvils nokāpa zemē, nometās pār viņu un, to apkampis, sacīja: „Neuztraucieties, viņa dvēsele vēl ir viņā.“
11 Uzkāpis augšā, viņš lauza maizi un baudīja. Vēl labu laiku, līdz rīta ausmai runājis, viņš aizgāja.
12 Bet viņi zēnu atveda dzīvu un ļoti priecājās.
13 Mēs, iekāpuši kuģī, braucām uz Asu, gribēdami tur uzņemt Pāvilu; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats iet kājām.
14 Kad viņš Asā ar mums satikās, mēs, viņu uzņēmuši, devāmies uz Mitilēnu.
15 No turienes aizbraukuši, mēs nākošajā dienā nonācām pret Chiju, otrā dienā pārcēlāmies uz Samu, bet nākošajā dienā nonācām Mīlētā.
16 Jo Pāvils bija nolēmis braukt Efezai garām, lai nebūtu jāuzkavējas Āzijā; viņš steidzās, lai viņam būtu iespējams Vasaras svētku dienā nokļūt Jeruzālemē.
17 No Milētas viņš sūtija uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.
18 Kad tie ieradās pie viņa, viņš tiem sacija: „Jūs zināt, ka no pirmās dienas, kopš es esmu atnācis Āzijā, es visu laiku esmu bijis pie jums,
19 Kalpodams tam Kungam dziļā pazemībā, asarās un pārbaudījumos, ko man sagādājušas jūdu ļaunprātības.
20 Neko, kas jums noderīgs, neesmu noklusējis, bet jums to sludinājis un mācījis ļaužu priekšā un pa mājām,
21 Apliecinādams jūdiem un grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum.
22 Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks,
23 Tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas.
24 Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.
25 Tagad es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsit, jūs visi, kupu vidū es esmu staigājis, sludinādams Dieva valstību.
26 Tāpēc es jums apliecinu, ka neesmu vainīgs nevienas dvēseles pazušanā.
27 Jo es neesmu kavējies jums sludināt Dieva prātu pilnībā.
28 Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko viņš pats ar savām asinīm ieguvis par īpašumu.
29 Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku.
30 No jūsu pašu vidus celsies viri, ačgārnības runādami, lai aizrautu māce-kļus sev līdz.
31 Tāpēc esiet nomodā, pieminēdami, ka es trīs gadus nakti un dienu neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
32 Un tagad es jūs uzticu tam Kun-gam un viņa žēlastības vārdam, kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem.
33 Sudrabu, zeltu vai drēbes ne no viena neesmu kārojis.
34 Jūs paši zināt, ka šis manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.
35 Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem, pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo viņš pats sacījis: „Svētīgāki ir dot nekā ņemt.“
36 Un, to sacījis, viņš, ceļos nometies, līdz ar viņiem visiem lūdza Dievu.
37 Bet visi gauži raudāja, metās Pāvilam ap kaklu un to skūpstīja,
38 Visvairāk noskumuši par vārdiem, ko viņš bija sacījis, ka tie vairs neredzēšot viņa vaigu. Tie viņu pavadīja uz kuģi.
