Īš-Bošets tiek nogalināts
1 Kad Saula dēls uzzināja, ka Abnērs Hebronā miris, viņam nolaidās rokas, un viss Israēls iztrūkās. 2 Bet Saula dēlam bija divi pulku virsnieki, beērotieša Rimmona dēli, vienu sauca Baāna un otru – Rēhābs; tie bija no Benjāmina dēliem, jo arī Beērots tiek pieskaitīts Benjāminam. 3 Beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, tur tie dzīvo kā ienācēji līdz šai dienai.
4 Saula dēla Jonatāna dēlam bija kroplas kājas. Viņam bija pieci gadi, kad no Jizreēlas pienāca ziņa par Saulu un Jonatānu, tad aukle viņu paņēma un bēga, bet steigā viņš tai nokrita un palika klibs. Viņa vārds ir Mefībošets. 5 Beērotieša Rimmona dēli Rēhābs un Baāna devās uz Īš-Bošeta namu un nonāca tur dienas karstumā, kad viņš gulēja diendusu. 6 Viņi ienāca namā it kā saņemt kviešus un iedūra viņam vēderā – pēc tam Rēhābs un viņa brālis Baāna aizbēga. 7 Kad viņi ienāca namā, viņš bija guļamistabā atlaidies guļvietā, un, kad tie bija viņu sadūruši un nonāvējuši, tie nogrieza viņam galvu, paņēma un visu nakti bēga pa klajuma ceļu. 8 Viņi atnesa Īš-Bošeta galvu Dāvidam uz Hebronu un teica ķēniņam: “Redzi, tava ienaidnieka Saula dēla Īš-Bošeta galva – viņš tīkoja pēc tavas dzīvības. Kungs šodien ir atriebis manu kungu, ķēniņu, Saulam un viņa pēcnācējiem!”
9 Dāvids atbildēja beērotieša Rimmona dēlam Rēhābam un viņa brālim Baānam: “Dzīvs Kungs, kas mani izglābis no visām bēdām! 10 Kad man kāds sacīja: Sauls ir miris! – un viņš pats sev likās labas ziņas nesējs, es viņu Ciklagā sagrābu un nokāvu! Tā bija mana atmaksa viņam par viņa labo vēsti. 11 Vēl jo vairāk tagad, kad ļauni vīri nokāvuši taisnu vīru paša namā, viņa paša gultā, – vai lai neatprasu viņa asinis no jūsu rokām un neiznīcinu jūs no zemes?” 12 Un Dāvids deva pavēli puišiem, un tie viņus nokāva, nocirta viņiem rokas un kājas un pakāra Hebronā pie dīķa, bet Īš-Bošeta galvu apbedīja Abnēra kapā Hebronā.
1 Kad nu Saula dēls Išbošets dzirdēja, ka Abners ir Hebronā miris, tad viņam rokas kļuva slābanas, bet viss Israēls izbijās.
2 Un Saula dēlam Išbošetam bija divi vīri, sirotāju pulku vadītāji, vienam vārds bija Baāna, otram—Rechabs; tie abi bija Rimona dēli, kas bija apmeties Beērotā un bija kāds no Benjamīna cilts pēctečiem, jo arī Beērota tiek pieskaitīta Benjamīnam.
3 Un beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, un tur tie mīt kā svešinieki vēl līdz šai pašai dienai.
4 Bet Saula dēlam Jonatānam bija dēls, kas bija gaudens uz abām savām kājām. Viņš bija piecus gadus vecs, kad nāca vēsts no Jezreēlas, ka Sauls un Jonatāns miruši. Tad viņa aukle to bija pacēlusi uz savām rokām un ar to bēgusi, bet tā kā viņa lielās bailēs steigšus bija metusies bēgt visai steidzīgi, viņš bija atraisījies, kritis un tādēļ kļuvis kroplis; viņa vārds bija Mefibošets.
5 Un Rimona, beērotieša, dēli Rechabs un Baāna devās ceļā, un kad pusdienā kļuva viskarstāk, tad tie iegāja Išbošeta namā, bet viņš bija apgūlies diendusā savā gultā.
6 Un redzi, tie devās iekšā namā līdz pašam tā vidum it kā kviešus pirkt, bet nama durvju sargātāja, kviešus tīrīdama, klanījās ar galvu un bija iemigusi; tādēļ arī abi brāļi varēja netraucēti namā iezagties.
7 Tā tie nonāca Išbošeta namā, bet tas gulēja savā guļas vietā savā guļamistabā; un viņi to sita, un nogalināja, un nocirta viņam galvu. Tad tie ņēma viņa galvu un steidzīgi gāja visu nakti pa ceļu caur Jardānas līdzenumu.
8 Tad tie nonāca ar Išbošeta galvu pie Dāvida Hebronā un sacīja ķēniņam: „Redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas meklēja tavu dzīvību! Bet tas Kungs par manu kungu un ķēniņu šodien ir atriebies gan pašam Saulam, gan viņa pēcnācējiem!“
9 Bet Dāvids atbildēja Rechabam un viņa brālim Baānam, Rimona, kurš bija no Beērotas, dēliem un viņš tiem sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām,
10 Es esmu to vīru, kas man atnesa ziņu, sacīdams: Redzi, Sauls ir miris, un kas pats savās acīs šķitās labas vēsts nesējs, apcietinājis un nogalinājis Ciklagā, lai tam dotu no savas puses vēstneša algu!
11 Un vēl jo vairāk tagad, kad bezdievīgi vīri ir nokāvuši taisnu vīru viņa namā viņa guļas vietā, vai man nebūs prasīt viņa asinis no jūsu rokām, un kā lai es jūs neizdeldēju no zemes virsus?“
12 Un Dāvids pavēlēja saviem miesas sargiem, un tie tos nogalināja. Viņi nocirta viņiem rokas un kājas un pašus uzkāra pie Hebronas dīķa. Bet Išbošeta galvu viņi ņēma un apraka Abnera kapa vietā Hebronā.
