Sieva no Tekoas
1 Joābs, Cerūjas dēls, manīja, ka ķēniņš domās kavējas pie Abšāloma. 2 Joābs sūtīja uz Tekou un atveda no turienes kādu gudru sievu. Viņš tai teica: “Jel izliecies par sērotāju – velc sēru drānas, ar eļļu neiesvaidies un izturies, it kā tu jau ilgu laiku sērotu par mirušo. 3 Tad ej pie ķēniņa un runā ar viņu tā…” – un Joābs viņai pateica, kas jāsaka. 4 Runādama ar ķēniņu, tekoiešu sieva krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un sauca: “Palīdzi, ak, ķēniņ!”
5 Ķēniņš tai jautāja: “Kas tev?” – un viņa sacīja: “Patiesi, esmu atraitne, mans vīrs ir miris, 6 un tavai kalponei bija divi dēli, tie abi sakāvās laukā, neviens tos neizšķīra, un viens kāva otru un nonāvēja. 7 Un, redzi, visa dzimta cēlās pret tavu kalponi, sacīdami: izdod brāļa slepkavu! Mēs to nonāvēsim par brāļa dzīvību, ko tas laupījis, – arī šo mantinieku mēs tev iznīcināsim! – Viņi izdzēsīs oglīti, kas man vēl atlikusi, ka ne vārds, ne pēcnācējs no mana vīra nepaliek uz zemes.”
8 Ķēniņš teica tai sievai: “Ej mājās, es došu par tevi pavēli.” 9 Bet tekoiešu sieva teica ķēniņam: “Lai vaina nāk pār mani, mans kungs, ķēniņ, un pār mana tēva namu, bet ķēniņš un viņa tronis lai šķīsts!”
10 Ķēniņš teica: “Kas pret tevi ko runā, to ved pie manis, un viņš tevi vairs neaizskars.” 11 Viņa sacīja: “Ķēniņ, jel piemini Kungu, savu Dievu, – ka asinsatriebējs nevairo postu, ka viņi neiznīcina manu dēlu!” Viņš atbildēja: “Dzīvs Kungs! – ne mats nenokritīs tavam dēlam.” 12 Tā sieva teica: “Vai tava kalpone drīkst sacīt kādu vārdu savam kungam, ķēniņam?” Viņš atbildēja: “Runā!”
13 Tā sieva teica: “Kāpēc tev tāds nodoms pret Dieva tautu – tā runādams, ķēniņš uzņemas vainu, jo ķēniņš neaicina atpakaļ paša atstumto! 14 Gan mēs visi mirtin mirsim, kā ūdens, kas iztek zemē un nav vairs sasmeļams, bet Dievs neatņem dzīvību un meklē iespēju, lai atstumtais nepaliek atstumts no viņa! 15 Te nu es esmu atnākusi runāt par šo lietu ar savu kungu, ķēniņu, – ļaudis ir mani sabiedējuši. Tava kalpone domāja: runāšu taču ar ķēniņu, varbūt viņš darīs, ko lūdz viņa kalpone! 16 Ja ķēniņš uzklausīs un paglābs savu kalponi no tā vīra nagiem, kas mani un manu dēlu grib iznīcināt no Dieva mantojuma, 17 tā domā tava kalpone, tad lai mana kunga, ķēniņa, vārds ir man mierinājums! Jo mans kungs, ķēniņš, ir kā Dieva eņģelis – viņš izšķir labu un ļaunu, un Kungs, tavs Dievs, būs ar tevi!”
18 Tad ķēniņš teica tai sievai: “Jel neslēp no manis neko, par ko jautāšu.” Un šī sieva sacīja: “Jel runā, mans kungs, ķēniņ!” 19 Un ķēniņš vaicāja: “Vai tas viss nav ar Joāba ziņu?” Sieva atbildēja: “Dzīvs tu! – neviens nenosvērsies ne pa labi, ne pa kreisi no visa, ko runājis mans kungs, ķēniņš, jo tavs kalps Joābs – viņš man pavēlēja, viņš tavai kalponei pasacīja visu, kas sakāms šajā lietā. 20 Tavs kalps Joābs to darīja, lai izlabotu šo lietu; mans kungs ir gudrs – kā Dieva eņģelim viņa gudrība, viņš zina visu, kas šajā zemē!”
21 Ķēniņš teica Joābam: “Nu, redzi, es darīšu tā – ej, ved atpakaļ to puisi Abšālomu!” 22 Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, zemojās un slavēja ķēniņu. Joābs sacīja: “Tagad tavs kalps zina, ka esmu guvis tavu vēlību, mans kungs, ķēniņ, jo ķēniņš ir izpildījis sava kalpa lūgumu.” 23 Tad Joābs cēlās un gāja uz Gešūru un pārveda Abšālomu Jeruzālemē. 24 Bet ķēniņš teica: “Viņam jāatgriežas savā namā, mani viņš nesastaps.” Un Abšāloms atgriezās savā namā, ķēniņu nesastapis.
Dāvids piedod Abšālomam
25 Visā Israēlā nebija vīra, kas būtu tā izslavēts ar savu skaistumu kā Abšāloms. No kāju pēdām līdz matu galiem viņam nebija nekādas vainas. 26 Un, apgriežot matus – viņš tos apgrieza gadu no gada, kad tie viņam kļuva pārāk smagi, – nogrieztie mati svēra divi simti šekeļu pēc ķēniņa mēra. 27 Abšālomam piedzima trīs dēli un viena meita. Meitu sauca Tamāra, viņa bija skaista no skata.
28 Un Abšāloms nodzīvoja Jeruzālemē divus gadus, ķēniņu nesastapdams. 29 Tad Abšāloms lika saukt Joābu, lai sūtītu viņu pie ķēniņa, bet tas atteicās nākt. Viņš sauca otrreiz, bet tas atkal atteicās nākt. 30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Skatieties, Joāba lauks ir līdzās manējam, un viņam tur ir mieži. Ejiet – es gribu, lai to nodedzina ar uguni!” Un Abšāloma kalpi nodedzināja to lauku ar uguni.
31 Tad Joābs cēlās, nāca pie Abšāloma uz mājām un vaicāja: “Kādēļ tavi kalpi nodedzināja manu lauku?” 32 Abšāloms teica Joābam: “Redzi, es sūtīju pie tevis, sacīdams: nāc šurp, un es sūtīšu tevi pie ķēniņa vaicāt, kāpēc gan es esmu pārnācis no Gešūras? Man būtu labāk, ja es būtu palicis tur, – tagad es gribu sastapt ķēniņu, ja esmu vainīgs, lai viņš mani nogalina!” 33 Tad Joābs gāja pie ķēniņa un pastāstīja to viņam. Tas atsauca Abšālomu, un Abšāloms nāca pie ķēniņa un noliecās ķēniņa priekšā ar seju līdz zemei. Un ķēniņš skūpstīja Abšālomu.
1 Kad nu Joābs, Cerujas dēls, sāka nomanīt, ka ķēniņa sirds ilgojas pēc Absaloma,
2 Tad Joābs sūtīja ziņu uz Tekoju, lika no turienes atvest kādu gudru sievu un sacīja tai: „Sēro tu, lūdzu, un apvelc sēru drēbes un nesvaidi sevi ar eļļu, bet uzvedies kā sieva, kas ilgu laiku sērojusi pēc mirušā,
3 Un tad ej pie ķēniņa un saki viņam šādus un vēl citus vārdus.“ Un Joābs pateica viņai tieši tos vārdus, ko viņai vajadzēja sacīt.
4 Un šī sieva no Tekojas gāja pie ķēniņa, krita viņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un, locīdamās līdz zemei, apliecināja viņam savu goddevību un tad izsaucās: „Palīdzi man, ak ķēniņ!“
5 Kad nu ķēniņš viņai jautāja, ko viņa vēlas, tad viņa atbildēja: „Ak vai, es jau esmu atraitne, jo mans vīrs ir miris!
6 Un tad vēl, —tavai kalponei bija divi dēli, un tie abi saķildojās tīrumā, un tā kā tur neviena nebija, kas tos izšķirtu, tad tie viens otru sita, un tā viens dabūja galu.
7 Un redzi, tad visa cilts sacēlās pret tavu kalponi un sacīja: Izdod šurp brāļa slepkavu, lai mēs viņu nogalinām par viņa brāļa dzīvību, kupu viņš ir nogalinājis, un mēs gribam arī šo manti-nieku iznīcināt! Un tā tie grib līdz ar to izdzēst pēdējo ogli, kas man vēl ir atlikusies, lai neviens vairs nevarētu celt manam vīram vārdu un lai no viņa virs zemes nekas vairs pāri nepaliktu!“
8 Tad ķēniņš sacīja tai sievai: „Ej uz savām mājām, es tevis labā došu rīko-jumu!“
9 Bet sieva no Tekojas ķēniņam atbildēja: „Ak, mans kungs un ķēniņ, lai nu vaina paliek uz manis un uz manas dzimtas! Bet ķēniņš pats un viņa tronis ir nevainojami!“
10 Tad ķēniņš sacīja: „Ja kas kādu prasību pret tevi ceļ, tad atved to šurp pie manis: tas turpmāk tad tevi vairs neskumdinās!“
11 Bet viņa sacīja: „Ak, ķēniņ, piemini jel to Kungu, savu Dievu, un asins atriebēji lai nepavairo slepkavošanu un lai tie nenomaitā manu dēlu!“ Tad viņš sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs ir dzīvs, no tava dēla galvas nenokritīs ne mats!“
12 Tad šī sieva sacīja: „Vai tava kalpone drīkst runāt vēl vienu vārdu ar savu kungu un ķēniņu?“ Un viņš sacīja: „Runā!“
13 Un tad sieva sacīja: „Kādēļ tad tev tāda nostāja pret Dieva tautu? Jo no tā brīža, kopš ķēniņš tā ir lēmis, tas reizē ir itin kā vainīgs kļuvis, ka pats savam atmestam dēlam neliek atgriezties mājās.
14 Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kufu nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt, un Viņš pārliek pārdomādams, lai atmestais netiktu arī Viņa atmests.
15 Un tagad, lūk, tas ir tas iemesls, kādēļ es esmu nākusi runāt ar savu kungu un ķēniņu šos vārdus, jo šie ļaudis ir mani sabaidījuši. Un tava kalpone domāja: Es runāšu ar ķēniņu, varbūt, ka ķēniņš izpildīs savas kalpones lūgumu.
16 Jo gan jau ķēniņš uzklausīs, lai izglābtu savu kalponi no tā cilvēka rokas, kas apņēmies mani līdz ar manu dēlu kopā izdeldēt no Dieva mantinieku vidus.
17 Tāpēc tava kalpone domāja: Lai mana kunga un ķēniņa vārds man ir mierinājums, jo tāds pats kā Dieva eņģelis ir mans kungs un ķēniņš, kas uzklausa ir labu, ir ļaunu; un tas Kungs, tavs Dievs, lai ir ar tevi!“
18 Tad ķēniņš atbildēja un sacīja sievai: „Neslēp man nekā, ko es tev jautāšu!“ Un sieva atbildēja: „Lūdzu, runā, mans kungs un ķēniņ!“
19 Un ķēniņš jautāja: „Vai Joāba roka nav darbojusies līdz visā šinī lietā?“ Tad sieva atbildēja un sacīja: „Tik tiešām, ka mana dvēsele ir dzīva, ak, mans kungs un ķēniņ! Neviens nevar novērsties nedz pa labi, nedz pa kreisi no visa tā, ko mans kungs un ķēniņš ir runājis! Jā, tiešām, tavs kalps Joābs ir tas, kas mani norīkoja un ielika tavas kalpones mutē visus šos vārdus.
20 Lai lietai piešķirtu citādu izskatu, tavs kalps Joābs to tā ir uzsācis, bet mans kungs ir ar tādu gudrību apveltīts, kāda ir Dieva eņģeļiem, un tas zina itin visu, kas virs zemes notiek.“
21 Tad ķēniņš sacīja Joābam: „Redzi, es gribu tavu lūgumu izpildīt! Ej, atved atpakaļ to jaunekli Absalomu!“
22 Un Joābs krita uz sava vaiga pie zemes, un viņš noliecās ar savu seju līdz zemei un vēlēja ķēniņam laimes; un tad Joābs izsaucās: „Šodien tavs kalps ir izjutis, ka tiešām es esmu tavās acis žēlastību atradis, mans kungs un ķēniņ, jo ķēniņš ir paklausījis sava kalpa vēlēšanos!“
23 Un Joābs cēlās, un gāja uz Gešūru, un atveda Absalomu uz Jeruzālemi.
24 Un ķēniņš sacīja: „Lai viņš iet savā namā, bet nenāk manu acu priekšā!“ Un Absaloms, palika atsevišķi dzīvot savā namā, un ķēniņa vaigu tas neredzēja.
25 Bet visā Israēlā nebija neviena skaistāka vīra, kuru būtu vairāk daudzi-nājuši nekā Absalomu; no viņa kāju pēdas līdz pat viņa matu celiņam viņam nebija itin nekādas vainas.
26 Un kad viņš savu galvu apcirpa, —un to viņš darīja katra gada beigās, jo tie pārāk smagi gulēja uz viņa galvas, —tad viņa galvas mati svēra divi simti seķeļu pēc ķēniņa atsvaru akmeņiem.
27 Un Absalomam pavisam piedzima trīs dēli un viena meita, vārdā Tamāra, un viņa bija loti skaista izskata sieviete.
28 Un Absaloms nodzīvoja Jeruzā-lemē divus gadus, bet ķēniņa vaigu viņš neredzēja.
29 Tāpēc Absaloms sūtīja pēc Joāba, lai to sūtītu pie ķēniņa, bet tas nevēlējās nākt pie viņa; tad viņš sūtīja vēl otrreiz, un tas arī otrreiz liedzās nākt.
30 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: „Redziet, Joāba tīruma piegriezums ir līdzās manējiem, un viņam tur ir mieži; ejiet un aizdedziniet to ar uguni!“ Tad Absaloma kalpi pielaida tīrumam uguni.
31 Tad Joābs cēlās un nāca Absaloma namā un tam sacīja: „Kāpēc tavi kalpi ir ar uguni sadedzinājuši manu tīrumu?“
32 Un Absaloms atbildēja Joābam: „Redzi, es esmu pie tevis sūtījis, sacīdams: Atnāc šurp pie manis, jo es gribu tevi sūtīt pie ķēniņa un likt pateikt viņam: Kāpēc man bija jānāk šurp no Gešūras? Man būtu pašam labāk, ja es vēl tur atrastos! Bet tagad, vai nu man redzēt ķēniņa vaigu, vai, ja man ir vēl kāds noziegums, tad lai viņš mani nonāvē!“
33 Kad Joābs gāja pie ķēniņa un viņam to pateica, tad viņš aicināja Absalomu. Kad viņš pie ķēniņa ienāca, tad viņš nometās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā, to godinādams, un ķēniņš skūpstīja Absalomu.
