Amoniešu un sīriešu sakāve
(1L 19:1–19)1 Pēc kāda laika nomira amoniešu ķēniņš, un pēc tam sāka valdīt viņa dēls Hānūns. 2 Dāvids domāja: “Izrādīšu laipnību Nāhāša dēlam Hānūnam, jo viņa tēvs bija vēlīgs man.” Un Dāvids sūtīja savus kalpus izteikt viņam līdzjūtību par tēvu. Kad Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē, 3 amoniešu augstmaņi teica savam kungam Hānūnam: “Vai tu domā, ka Dāvids sūtījis pie tevis mierinātājus aiz cieņas pret tavu tēvu? Vai tik viņš nav sūtījis pie tevis savus kalpus, lai izpētītu, izlūkotu un izspiegotu pilsētu?!” 4 Tad Hānūns saņēma Dāvida kalpus, noskuva tiem pusi bārdas, nogrieza apģērbu līdz gurniem un aizraidīja viņus prom. 5 To pastāstīja Dāvidam, un viņš sūtīja tiem pretī, jo šie vīri bija ļoti pazemoti. Ķēniņš sacīja: “Palieciet Jērikā, līdz jums ataug bārda, tad varat nākt atpakaļ.” 6 Kad amonieši redzēja, ka Dāvids viņus uzskata par smerdeļiem, tie sūtīja nolīgt Bēt-Rehobas un Cobas aramiešus – divdesmit tūkstošus kājnieku, kā arī Maahas ķēniņu ar tūkstoš vīriem un Tobas vīrus – divpadsmit tūkstošus. 7 Kad Dāvids to uzzināja, viņš sūtīja Joābu un visu spēkavīru pulku. 8 Amonieši iznāca pie pilsētas vārtiem un izvietojās kaujai, bet Cobas un Rehobas aramieši, kā arī Tobas un Maahas vīri stāvēja nomaļus. 9 Kad Joābs redzēja, ka pret viņu ir nostājušies kaujai gan no priekšpuses, gan aizmugures, viņš izvēlējās labākos Israēla vīrus un izvietoja pret Arāmu. 10 Pārējos ļaudis viņš nodeva savam brālim Abīšajam, un viņš tos izvietoja pret amoniešiem. 11 Joābs sacīja: “Ja aramieši būs stiprāki par mani, tad tu nāc man palīgā, bet, ja amonieši būs stiprāki par tevi, es iešu palīgā tev! 12 Esi stiprs, un būsim stipri savu ļaužu un mūsu Dieva pilsētu dēļ! Kungs darīs, kā viņam šķiet labi!” 13 Joābs ar saviem ļaudīm devās uzbrukumā aramiešiem, un tie bēga no viņa. 14 Kad amonieši ieraudzīja, ka aramieši bēg, tad arī viņi metās bēgt no Abīšaja un iebēga pilsētā. Tad Joābs pārtrauca kauju ar amoniešiem un devās uz Jeruzālemi. 15 Aramieši, redzēdami, ka Israēls viņus sakāvis, sapulcējās vienuviet. 16 Hadadezers sūtīja ataicināt tos aramiešus, kas viņpus upei, un tie atnāca uz Hēlāmu ar Hadadezera karaspēka virspavēlnieku Šobahu priekšgalā.
17 To pastāstīja Dāvidam. Viņš sapulcināja visu Israēlu, pārgāja Jardānai un nonāca Hēlāmā. Aramieši izvietojās pretī Dāvidam un cīnījās ar viņu. 18 Aramieši bēga no Israēla, un Dāvids nokāva aramiešiem septiņus simtus kararatu braucēju un četrdesmit tūkstošus jātnieku. Viņš notrieca Šobahu, viņu karaspēka virspavēlnieku, un tas turpat nomira. 19 Kad visi ķēniņi, Hadadezera kalpi, redzēja, ka Israēls tos sakāvis, tie slēdza mieru ar Israēlu un kalpoja tam. Turpmāk aramieši baidījās palīdzēt amoniešiem.
1 Un pēc tam notika, ka nomira amoniešu ķēniņš (Nahašs), un viņa dēls Hanūns kļuva ķēniņš viņa vietā.
2 Tad Dāvids domāja: „Es būšu laipns pret Hanūnu, Nahaša dēlu, tāpat kā viņa tēvs bija laipns pret mani.“ Un Dāvids lika saviem kalpiem izteikt viņam līdzjūtību viņa tēva nāves gadījumā, un tā Dāvida kalpi nonāca amoniešu zemē.
3 Tad amoniešu virsaiši sacīja savam kungam Hanūnam: „Vai tu tam tici, ka Dāvids tādēļ ir sūtījis šos līdzjūtības izteicējus sūtņus, lai tavam tēvam parādītu godu? Vai drīzāk gan Dāvids nav atsūtījis savus kalpus pie tevis tādēļ, lai viņi šo pilsētu izpētītu, to izspiegotu un pēdīgi pilnīgi sagrautu?“
4 Tad Hanūns lika Dāvida kalpus saņemt cieti, nodzina tiem pusi bārdas un nogrieza viņu sēru tērpiem apakšējo daļu līdz jostas vietai un tad tos atlaida.
5 Kad nu tas tika Dāvidam pateikts, tad viņš tiem sūtīja pretī, jo šie vīri bija ļoti apsmieti. Bet ķēniņš lika viņiem sacīt: „Palieciet Jērikā, tiekāms jūsu bārdas būs ataugušas, tad atgriezieties atpakaļ mājā!“
6 Kad nu amonieši redzēja, ka viņi bija kļuvuši Dāvidam nicināmi, tad Amona dēli nosūtīja vēstnešus, un tie sev salīga par naudu siriešus—ir no Bet-Rehobas, ir siriešus no Cobas, —divdesmit tūkstoš kājniekus, un tāpat no Moāba ķēniņa—tūkstoš vīrus, un no Tobas ļaudīm divpadsmit tūkstoš vīrus.
7 Un tikko kā Dāvids to dzirdēja, viņš sūtīja Joābu un visu varoņu kara pulku.
8 Arī amonieši izgāja un nostājās kaujas kārtībā un sagatavojās uzbruku-mam pilsētas vārtu priekšā, bet sirieši no Cobas un no Rehobas un karavīru vienības no Tobas un Maāchas bija atstātas savvaļā klajā laukā.
9 Kad nu Joābs redzēja, ka viņam nāksies karot ir tieši no priekšas, ir no aizmugures puses, tad viņš izraudzīja no visiem izlasītiem Israēla vīriem diženākos un novietoja tos sīriešiem pretim.
10 Bet atlikušos karavīrus viņš deva sava brāļa Abišaja rokā, un tas nostājās kaujas kārtībā pret amoniešiem.
11 Tad viņš sacīja: „Ja sīrieši būs par mani stiprāki, tad nāc man palīgā, bet ja izrādītos, ka amonieši būs stiprāki par tevi, tad es iešu tev palīgā.
12 Esi drosmīgs! Un turēsimies varonīgi mūsu karotāju priekšā par mūsu Dieva pilsētām! Bet tas Kungs lai dara, kā Viņam labāk patīk!“
13 Tad Joābs izgāja ar tiem kara-vīriem, kuri bija zem viņa pavēles, un devās uzbrukumā pret siriešiem, un tie bēga viņa priekšā.
14 Bet kad amonieši redzēja, ka sirieši bēg, tad arī tie Abišaja priekšā metās bēgt un iegāja atpakaļ pilsētā; bet Joābs atgriezās no cīņas pret amoniešiem un gāja atpakaļ uz Jeruzālemi.
15 Kad nu sirieši redzēja, ka viņi bija Israēla sakauti, tad tie atkal pilnā skaitā sapulcējās vienkopus.
16 Un Hadadēzers nosūtīja ziņu un lika doties cīņā tiem siriešiem, kas bija viņpus upes, un tie nonāca Helamā, un Šobachs, Hadadēzera kara pulku virspavēlnieks, gāja to priekšgalā.
17 Kad Dāvidam tas tika paziņots, tad viņš sapulcināja visu Israēlu karam, gāja pāri Jardānai un nonāca Helamā, kur sirieši nostājās kaujas kārtībā Dāvidam pretī, un tie izcīnīja kauju ar viņu.
18 Bet sirieši tā tika Israēla sasisti, ka tie bēga viņa priekšā, un Dāvids iznīcināja septiņi simt ratus un četrdesmit tūkstoš jātniekus; un viņš ievainoja viņu kara pulku virspavēlnieku Šobachu, tā ka tas tur nomira.
19 Kad nu visi ķēniņi, kas bija pakļauti Hadadēzera kara klaušām, redzēja, ka tie bija Israēla sakauti, tad tie salīga mieru ar Israēlu, un apņemas tam kalpot, bet sirieši bijās, lai vēl kādu reizi nenāktos iet amoniešiem palīgā.
