Nikanora nāve
1 Kad Nikanors uzzināja, ka Jūda kopā ar savējiem atrodas Samarijas zemē, viņš nolēma, ka atdusas dienā droši varēs viņiem uzbrukt. 2 Tie jūdi, kas piespiedu kārtā sekoja viņam, teica: “Nenogalini viņus tik mežonīgi un barbariski, bet izrādi cieņu dienai, kuru par svētu izraudzījies tas, kurš visu redz.” 3 Bet trīskārt noziedzīgais pajautāja: “Vai tad patiešām debesīs ir Valdnieks, kas noteicis, ka jāsvin sabata diena?” 4 Kad tie atbildēja: “Ir debesīs dzīvais Kungs, Valdnieks, kas pavēlējis turēt godā septīto dienu,” 5 viņš savukārt teica: “Bet es esmu noteicējs uz zemes, es pavēlu ņemt ieročus un izpildīt ķēniņa rīkojumu.” Tomēr viņš nespēja sasniegt to, ko savā pārdrošībā gribēja.
6 Nikanors lielīgā uzpūtībā bija nolēmis uzvarēt visus, kas bija kopā ar Jūdu, un uzlikt vienu kopīgu uzvaras zīmi. 7 Bet Makabejs, nezaudējot cerību, paļāvās, ka saņems atbalstu no Kunga. 8 Viņš mudināja savējos nenobīties no cittautiešu uzbrukuma, bet paturēt prātā palīdzību, ko viņi jau iepriekš bija saņēmuši no debesīm, un arī tagad cerēt, ka uzvaru viņi gūs ar Visuvarenā palīdzību. 9 Makabejs mierināja viņus, atsaucoties uz bauslību un praviešiem, un atgādināja cīņas, kuras viņi paši bija izcīnījuši. Tā viņš padarīja tos drošsirdīgākus. 10 Uzmundrinājis tos garā, viņš norādīja arī, ka cittautieši atkāpušies no vienošanās un pārkāpuši zvērestus. 11 Ikvienu viņš apbruņoja nevis ar vairogu un šķēpu, bet ar drošu paļāvību, ko dod uzmundrinājums ar krietniem vārdiem. Vēl viņš visus iepriecināja, izstāstīdams sapni, kas bija tik ticams, it kā nomodā piedzīvots. 12 Bet viņa sapnis bija tāds: viņš redzēja bijušo virspriesteri Oniju, krietnu un godīgu vīru, godbijīgu attieksmē pret citiem, laipnu pēc sava rakstura un patīkamu pēc runas veida, kurš no bērnu dienām bija tiecies iemantot visus krietnos tikumus. Onija esot izstiepis rokas un lūdzis par visu jūdu tautu. 13 Tad parādījies vīrs, kas bijis pavisam sirms un cienījama izskata; to apņēmis kāds apbrīnojami spožs diženums. 14 Onija par viņu teicis: “Šis ir Dieva pravietis Jeremija, kas mīlestībā pret brāļiem ir daudz lūdzis par tautu un svēto pilsētu.” 15 Tad Jeremija esot izstiepis labo roku un iedevis Jūdam zelta zobenu, teikdams: 16 “Ņem šo svēto zobenu, tā ir dāvana no Dieva, ar to tu satrieksi pretiniekus.”
17 Brīnišķīgie Jūdas vārdi iedrošināja, to spēks mudināja uz drosmi un deva jaunekļiem vīrišķīgu garu. Viņi nolēma neapmesties nometnē, bet taisnā ceļā drosmīgi doties uzbrukumā un, vīrišķīgi cīnoties, izšķirt kauju, jo pilsēta, svētumi un templis bija briesmās. 18 Mazāk viņi baidījās par sievām, bērniem, brāļiem un tuviniekiem, vislielākās bailes viņiem bija galvenokārt par svēto templi. 19 Nopietns uztraukums bija pārņēmis arī tos, kas bija palikuši pilsētā, jo viņi bažījās par cīņu, kurai vajadzēja notikt kaujas laukā. 20 Kad visi gaidīja, ka nupat notiks izšķirošā cīņa – ienaidnieki jau bija tuvu klāt un karaspēks izkārtojies kaujai, ziloņi nostādīti visizdevīgākajā vietā un jātnieki izvietoti abos flangos –, 21 tad Makabejs, ieraudzījis pretinieku milzīgo pūli, kas nāca virsū, un viņu daudzveidīgos ieročus un mežonīgos zvērus, pacēla rokas pret debesīm un piesauca Kungu, kas spēj darīt brīnumus, jo viņš zināja, ka ne ar ieročiem tiek panākta uzvara, bet to piešķir Kungs pats pēc sava lēmuma tiem, kas to pelnījuši. 22 Piesaukdams Kungu, viņš teica: “Tu, Kungs, sūtīji savu eņģeli jūdu ķēniņa Hizkijas laikā, un viņš no Sanherība karaspēka nogalināja simt astoņdesmit piecus tūkstošus. 23 Arī tagad, debesu Valdniek, sūti mums labo eņģeli par bailēm un drebēšanu ienaidniekiem. 24 Ar tavas rokas spēku lai tiek satriekti tie, kas šeit ieradušies zaimot tavu svēto tautu.” Ar šiem vārdiem viņš beidza. 25 Tie, kas bija kopā ar Nikanoru, nāca virsū taurēdami un skandēdami kaujas saucienus, 26 bet tie, kas bija ar Jūdu, ar Kunga piesaukšanu un lūgšanām metās cīņā pret ienaidniekiem. 27 Cīnīdamies ar rokām, bet sirdīs pielūgdami Dievu, viņi nokāva ne mazāk kā trīsdesmit piecus tūkstošus un priecājās, ka Dievs viņiem bija parādījies. 28 Pabeiguši cīņu un priecīgi dodoties atpakaļ, viņi uzzināja, ka Nikanors ar visām savām bruņām kritis kaujā. 29 Viņi sāka skaļi kliegt un trokšņot un slavēja Kungu savā tēvu valodā. 30 Tad Jūda, kas ar miesu un dvēseli bija pirmais cīnītājs par saviem līdzpilsoņiem un visu mūžu saglabājis labvēlību pret saviem cilts brāļiem, lika Nikanoram nocirst galvu un roku līdz plecam un nogādāt Jeruzālemē. 31 Kad viņš pats tur ieradās, viņš sasauca savus cilts brāļus, priesteriem lika nostāties altāra priekšā un paaicināja arī tos, kas atradās pilsētas nocietinājumā. 32 Parādījis nešķīstā Nikanora galvu un roku, kuru viņš zaimojot bija izstiepis pret Visuvarenā svēto mājokli un dižojies, 33 viņš pavēlēja šim bezdievim izgriezt mēli, sakapāt to gabalos un nomest plēsīgiem putniem, bet roku, ko bija vadījis neprāts, pakārt tempļa priekšā. 34 Tad visi, pavērsuši skatienu pret debesīm, pateicībā slavēja Kungu: “Lai slavēts tas, kurš savu vietu nosargājis no apgānīšanas!” 35 Nikanora galvu Jūda pakāra pie pilsētas nocietinājuma visiem redzamā vietā kā skaidru zīmi par Kunga palīdzību. 36 Tad visi kopīgi pieņēma lēmumu nekad nepieļaut, ka šī diena netiek atzīmēta, un vienmēr atzīmēt kā svētkus trīspadsmito dienu divpadsmitajā mēnesī, ko sīriešu valodā sauc adārs. Tā ir diena pirms Mordohaja svētkiem.
Stāstījuma beigas
37 Tā beidzās notikumi, kas saistīti ar Nikanoru. Tā kā kopš tā laika pilsēta nonāca ebreju rokās, es savu stāstījumu šeit beigšu. 38 Ja mana stāstījuma izkārtojums izdevies labs, tad tieši to es biju gribējis, bet, ja paviršs un viduvējs, tad ir iznācis tāds, kāds man ir bijis pa spēkam. 39 Gluži tāpat kā nav patīkami dzert tikai vīnu un tad atkal tikai ūdeni, bet ar ūdeni sajaukts vīns ir salds un rada tīkamu baudu, tāpat arī stāstījuma izklāsts ir patīkams klausītāja ausīm, ja tajā ir samērīgs izkārtojums. Šeit lai ir stāsta beigas.
