Jehus tiek svaidīts par ķēniņu
1 Pravietis Elīša pasauca vienu no praviešu dēliem un sacīja: “Apjoz gurnus, ņem šo eļļas trauku un ej uz Rāmot-Gileādu. 2 Tur nonācis, lūko, kur ir Jehus, Jehošāfāta dēls, Nimšī dēla dēls. Iegājis pie tā, liec tam celties no biedru vidus un ieved viņu guļamistabā, 3 ņem eļļas trauku, izlej to viņam uz galvas un saki: tā saka Kungs: es tevi svaidu par Israēla ķēniņu! Tad atver durvis un nekavējoties bēdz!” 4 Un puisis, jaunais pravietis, gāja uz Rāmot-Gileādu. 5 Viņš iegāja karaspēka virsnieku apspriedē un teica: “Man tev kas jāsaka, virsniek.” Jehus jautāja: “Kuram no mums?” Viņš atbildēja: “Tev, virsniek!” 6 Tad Jehus cēlās, iegāja namā, un tas lēja viņam uz galvas eļļu, sacīdams: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: es tevi svaidu par ķēniņu Kunga tautai Israēlam, 7 un tu apkausi sava kunga Ahāba namu, jo es atriebšu Īzebelei savu kalpu praviešu asinis un visu Kunga kalpu asinis! 8 Viss Ahāba nams ies bojā! Es iznīdēšu Ahābam visus, kas pret mūri mīž, kā brīvo, tā saistīto Israēlā! 9 Ahāba namam es darīšu tāpat kā Jārobāma, Nebāta dēla, namam un Baešas, Ahijas dēla, namam. 10 Suņi rīs Īzebeli Jizreēlas tīrumā, un neviens viņu neapbedīs!” Pēc tam viņš atvēra durvis un bēga.
11 Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tie viņam jautāja: “Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais nāca pie tevis?” Viņš tiem teica: “Jūs zināt šo vīru un viņa runu!” 12 Tie sacīja: “Nieki! Stāsti taču mums!” Jehus teica: “Viņš uz mani runāja tā un tā un teica: tā saka Kungs: es tevi svaidu par Israēla ķēniņu!” 13 Tad tie steidzās, ņēma katrs savas drēbes, izklāja zem viņa kājām uz kāpnēm, pūta ragu un sauca: “Jehus ir ķēniņš!”
Israēla ķēniņa Jorāma nāve
14 Jehus, Jehošāfāta dēls, Nimšī dēla dēls, sazvērējās pret Jorāmu. Jorāms ar visu Israēlu bija stāvējis Rāmot-Gileādā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu, 15 pēc tam ķēniņš Jorāms bija atgriezies Jizreēlā sadziedēt ievainojumus, kurus tam cirta aramieši karā pret Arāmas ķēniņu Hazaēlu. Tad Jehus sacīja: “Ja tāda ir jūsu griba, tad lai no pilsētas neizkļūst neviens bēglis, kas varētu iet un to pastāstīt Jizreēlā.” 16 Jehus kāpa ratos un brauca uz Jizreēlu, kur gulēja Jorāms. Un Jūdas ķēniņš Ahazjāhu bija ieradies apciemot Jorāmu. 17 Sargs, kas stāvēja Jizreēlas sargtornī, ieraudzīja nākam Jehus karapulku un sacīja: “Es redzu nākam karapulku.” Jorāms teica: “Ņem jātnieku un sūti pie tiem, lai jautā: kālab nākat?” 18 Jātnieks jāja tam pretī un sacīja: “Tā saka ķēniņš: kālab nākat?” Jehus atbildēja: “Kāda tev daļa, kālab, griez apkārt un seko man!” Tad sargs teica: “Vēstnesis ir nonācis līdz viņiem, bet atpakaļ nejāj.” 19 Tad sūtīja otru jātnieku, viņš nonāca pie tiem un sacīja: “Tā saka ķēniņš: kālab nākat?” Jehus sacīja: “Kāda tev daļa, kālab, griez apkārt un seko man!” 20 Un sargs teica: “Viņš ir nonācis līdz tiem, bet atpakaļ nejāj, bet tas tur brauc gluži kā Jehus, Nimšī dēls, – kā ārprātīgs.” 21 Tad Jorāms sacīja: “Jūdziet!” Tie iejūdza viņa ratus, un Jorāms, Israēla ķēniņš, un arī Ahazjāhu, Jūdas ķēniņš, izbrauca katrs savos ratos. Viņi devās pretī Jehum un sastapās ar to jizreēlieša Nābota laukā. 22 Kad Jorāms ieraudzīja Jehu, viņš jautāja: “Vai viss kārtībā, Jehu?” Viņš atbildēja: “Kas var būt kārtībā, kamēr tavas mātes Īzebeles maucība un burvestība aug augumā!” 23 Tad Jorāms grieza apkārt un bēgot sauca Ahazjāhu: “Nodevība, Ahazjāhu!” 24 Bet Jehus satvēra loku un iešāva Jorāmam starp pleciem, tā ka bulta izgāja cauri viņa sirdij un viņš nokrita savos ratos. 25 Jehus sacīja savam palīgam Bidkaram: “Ņem un nomet to jizreēlieša Nābota laukā, jo atceries, ka mēs abi braucām aiz viņa tēva Ahāba, un Kungs pavēstīja: 26 vai tad vakar es neredzēju Nābota asinis un viņa dēlu asinis? – tā vēstīja Kungs. Es tev to atdarīšu šajā laukā! – tā saka Kungs. Tādēļ ņem viņu un nomet šajā laukā, kā Kungs sacījis!”
Jūdas ķēniņa Ahazjāhu nāve
(2L 22:7–9)27 Jūdas ķēniņš Ahazjāhu to redzēja un bēga pa Bēt-Haganas ceļu, bet Jehus to vajāja un sauca: “Kaujiet arī to kararatos!” Tas bija Gūras augstienē, pie Jibleāmas – viņš bēga uz Megido un nomira tur. 28 Kalpi to aizveda uz Jeruzālemi un apbedīja kapā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
29 Ahazjāhu bija kļuvis par Jūdas ķēniņu vienpadsmitajā Jorāma, Ahāba dēla, valdīšanas gadā.
Īzebeles nāve
30 Jehus nonāca Jizreēlā. Kad Īzebele to dzirdēja, viņa uzkrāsoja melnas uzacis, skaisti sakārtoja matus un raudzījās pa logu. 31 Kad Jehus ienāca pa vārtiem, viņa sacīja: “Kā klājas, tu, Zimrī, sava kunga slepkava?” 32 Viņš pacēla skatienu uz logu un teica: “Kurš ir ar mani? Kurš?” Un divi vai trīs einuhi paskatījās pa logu uz viņu. 33 Viņš tiem sacīja: “Metiet viņu ārā!” Un tie viņu izmeta ārā. Viņas asinis apslacīja mūri un zirgus, un tie viņu samīdīja. 34 Viņš iegāja iekšā, ēda un dzēra un tad sacīja: “Lūkojiet taču pēc tās nolādētās un apbediet to, jo viņa ir ķēniņa meita.” 35 Tie gāja viņu apbedīt, bet neko neatrada kā vien galvaskausu, kāju stilbus un plaukstas. 36 Tie atgriezās pie Jehus, pastāstīja to viņam, un viņš teica: “Tas ir Kunga vārds, kuru viņš runājis caur savu kalpu, tišbieti Eliju: suņi rīs Īzebeles miesu, 37 un Īzebeles līķis būs mēsli Jizreēlas tīrumā – neviens vairs nevarēs teikt: te ir Īzebele!”
1 Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam sacīja: „Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku un ej uz Ramotu Gileādā.
2 Tur nonācis, lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls, ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus un ved viņu vistālākā istabā.
3 Tad ņem eļļas trauku izlej pār viņu un iezied viņa galvu un saki: Tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! Pēc tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!“
4 Kad nu šis jauneklis, šis nākamais pravietis, nonāca Ramotā Gileādā,
5 Tad viņam ieejot namā, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsniekiem apspriede. Un tas teica: „Man tev ir kas sakāms, virsniek!“ Kad nu Jehus jautāja: „Ar kuŗu no visa mūsu pulka?“ Viņš atbildēja: „Ar tevi, kara virsniek!“
6 Tad Jehus piecēlās un iegāja namā; un tas izlēja eļļu uz viņa galvu un tam sacīja: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār tā Kunga tautu, pār Israēlu.
7 Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie Izebeles savu kalpu, praviešu, asinis un visu tā Kunga kalpu asinis.
8 Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā, un Es izdeldēšu visus no Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, Kas stiprs un kas vājš, Israēlā.
9 Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam.
10 Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un neviena nebūs, kas to apraks!“ Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt.
11 Kad nu Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja: „Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?“ Un viņš tiem atbildēja: „Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu.“
12 Bet tie sauca: „Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!“ Tad viņš sacīja: „Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!“
13 Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca: „Jehus ir ķēniņš!“
14 Un tā Jehus, Jošafata dēls, Nimšija dēla dēls, sacēlās pret Jorāmu. Bet Jorāms pašreiz bija ar visu Israēlu Ramotā Gileādā kara nometnē pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu.
15 Tobrīd gan ķēniņš Jorāms bija atgriezies uz Jezreēlu, lai liktos dziedi-nāties no brūcēm, kuras aramieši bija viņam situši, kad viņš cīnījās ar Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet Jehus sacīja: „Ja tāds ir jūsu prāts, tad lai neviens no pilsētas neizmūk, lai ietu un nonestu vēsti uz Jezreēlu.“
16 Tad Jehus kāpa savos ratos un brauca uz Jezreēlu; Jorāms tur gulēja slims, un Ahasja, Jūdas ķēniņš, bija nācis, lai apraudzītu Jorāmu.
17 Kad nu sargs, kurš stāvēja sargu tornī Jezreēlā, ieraudzīja Jehus pulku nākam, tad viņš sauca: „Es redzu lielu kara pulku!“ Tad Jorāms pavēlēja: „Izraugi jātnieku un sūti to viņiem pretī, un lai tas jautā: „Vai miers?“
18 Un jātnieks izjāja tam pretī un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miera nolūkā?“ Un Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griez zirgu apkārt un seko man!“ Tad sargs vēstīja un sacīja: „Vēstnieks gan ir pie tiem nonācis, bet negriežas atpakaļ.“
19 Tad viņš izsūtīja otru jātnieku; un tas nonāca pie tiem un sacīja: „Ķēniņš liek jautāt: vai jūs nākat miermīlīgos nolūkos?“ Bet Jehus atbildēja: „Kāda tev daļa gar mieru? Griezies un seko man aizmugurē!“
20 Tad sargs pavēstīja, sacīdams: „Viņš pie tiem ir nonācis, bet negriežas atpakaļ. Bet braukšanas veids, kā tas brauc, līdzinās Jehus, Nimšija dēla dēla, braukšanas veidam, jo viņš skrien kā ārprātīgs.“
21 Tad Jorāms pavēlēja: „Iejūdziet!“ Tad iejūdza, un Israēla ķēniņš Jorāms un Ahasja, Jūdas ķēniņš, izbrauca, ikkatrs savos ratos; un tie devās pretī Jehum, un tie viņu sastapa pie jezreēlieša Nabota tīruma.
22 Kad nu Jorāms ieraudzīja Jehu, tad viņš jautāja: „Vai tu miera nolūkā, Jehu?“ Bet tas atbildēja: „Kas par mieru, kamēr tavas mātes Izebeles netiklība un burvestība aug augumā!“
23 Tad Jorāms ar savām rokām apgrieza zirgus apkārt, pretējā virzienā, un bēgot sauca Ahasjam: „Nodevība, Ahasja!“
24 Bet Jehus satvēra savu loku un iešāva Jorāmam starp viņa lāpstiņām tā, ka bulta izskrēia cauri viņa sirdij, un tas saļima savos ratos.
25 Tad viņš pavēlēja savam virsniekam Bidkaram; „Ņem viņu un nomet viņu jezreēlieša Nabota tīrumā! Tu taču atminies, kā mēs abi pārī jājām pa pēdām viņa tēvam Ahabam un kā Dievs, tas Kungs, pasludināja šādu spriedumu par viņu:
26 Tik tiešām, kā Es vakar esmu redzējis Nābota un viņa dēlu asinis, saka tas Kungs, Es tev to atmaksāšu tanī pašā tīrumā, saka tas Kungs. —Un tagad, ņem un nomet viņu tajā tīrumā, kā tā Kunga vārds ir sacījis!“
27 Kad Ahasja, Jūdas ķēniņš, to redzēja, tad viņš metās bēgt uz dārza nama pusi, bet Jehus to vajāja un sauca; „Kaujiet arī šo kajra ratos!“ Un tad šāva uz viņu ratos un viņu ievainoja; bet tas bija pie uzkalna, ejot uz Gūru, kas atrodas pie Ibleamas; un viņš bēga uz Megidu un tur nomira.
28 Un viņa kalpi to pārveda ratos uz Jeruzālemi, un viņu apraka tā kapu vietā pie viņa tēviem Dāvida pilsētā.
29 Ahasja kļuva ķēniņš pār Jūdu Jorāma, Ahaba dēla, vienpadsmitajā val-dīšanas gadā.
30 Bet kad Jehus bija nonācis Jezreēlā un Izebele to dzirdēja, tad viņa izkrāsoja uzacis un izrotāja savu galvu un skatīdamās izliecās pa logu.
31 Kad nu Jehus ienāca pa vārtiem, tad tā viņam uzsauca: „Vai Simrijam, sava kunga slepkavam, bija laimīgs liktenis?“
32 Tad viņš pacēla savas acis pret viņas logu un izsaucās: „Kuŗš ir manā pusē? Kuŗš?“ Kad nu kādi divi vai trīs galminieki izliecās pa logu un uz to skatījās,
33 Tad viņš tiem sauca: „Gāziet viņu zemē!“ Un tie to arī nogrūda zemē tā, ka ar viņas asinīm tika apslacīts mūris un zirgi, un tie to samina.
34 Kad nu viņš bija ienācis pilī, ēdis un dzēris, tad viņš pavēlēja: „Palūkojieties pēc šīs nolādētās sievas un aprociet viņu, jo viņa taču ir ķēniņa meita.“
35 Kad nu viņi nogāja, lai viņu apraktu, tad tie nekā no viņas neatrada kā vien galvas kausu, kāju stilbu kaulus un abu roku plaukstas.
36 Tad tie atgriezās atpakaļ un to viņam pastāstīja, un viņš teica: „Šis ir iā Kunga vārds, ko Viņš ir sacījis ar sava kalpa, tisbieša Elijas, starpniecību, sacī-dams: Jezreēlas tīrumā suņi ēdīs Izebeles miesas.
37 Un Izebeles līķis paliks kā mēsli uz ūruma Jezreēlas laukos tā, ka neviens nevarēs pateikt: tā ir Izebele!“
