Jehorāms valda pār Israēlu
1 Jehorāms, Ahāba dēls, Samarijā sāka valdīt pār Israēlu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta astoņpadsmitajā valdīšanas gadā un valdīja divpadsmit gadus. 2 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, taču ne tik ļoti kā viņa tēvs un māte. Viņš aizvāca Baala elku stabu, kuru bija darinājis viņa tēvs. 3 Taču viņš pieķērās Jārobāma, Nebāta dēla, grēkiem, ar ko tas bija licis grēkot Israēlam, un neatstājās no tiem.
Karš ar Moābu
4 Moābas ķēniņš Mēša bija aitkopis un sūtīja nodevās Israēla ķēniņam simts tūkstošus jēru un simts tūkstošus aunu vilnu. 5 Kad Ahābs nomira, Moābas ķēniņš sacēlās pret Israēla ķēniņu. 6 Tajā pašā dienā ķēniņš Jehorāms iznāca no Samarijas un sapulcināja visu Israēlu. 7 Viņš devās ceļā un sūtīja Jūdas ķēniņam Jehošāfātam ziņu: “Moābas ķēniņš ir sacēlies pret mani. Vai tu nāksi kopā ar mani karot pret Moābu?” Tas atbildēja: “Es nākšu – man būs kā tev, manai tautai kā tavējai, maniem zirgiem kā tavējiem!” 8 Tad viņš vaicāja: “Pa kuru ceļu mēs dosimies?” Tas atbildēja: “Pa Edomas tuksneša ceļu.” 9 Tā Israēla ķēniņš, Jūdas ķēniņš un Edomas ķēniņš gāja, un, kad tie bija ceļā jau septiņas dienas, tiem aptrūkās ūdens – gan nometnei, gan lopiem, kas tiem bija līdzi. 10 Un Israēla ķēniņš sacīja: “Ak vai! Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai nodotu Moāba rokā!” 11 Bet Jehošāfāts sacīja: “Vai šeit nav kāds Kunga pravietis, lai mēs varētu iztaujāt Kungu?” Kāds Israēla ķēniņa kalps atbildēja: “Šeit ir Elīša, Šāfāta dēls, kurš lēja ūdeni uz Elijas rokām.” 12 Jehošāfāts sacīja: “Kunga vārds ir ar viņu!” Un Israēla ķēniņš, Jehošāfāts un Edomas ķēniņš devās pie viņa. 13 Elīša sacīja Israēla ķēniņam: “Kas man ar tevi? Ej pie sava tēva un mātes praviešiem!” Bet Israēla ķēniņš sacīja: “Nē! Kungs taču nav aicinājis šos trīs ķēniņus, lai nodotu Moāba rokā!” 14 Elīša sacīja: “Dzīvs Pulku Kungs, kura priekšā es stāvu! Ja šeit nebūtu Jūdas ķēniņa Jehošāfāta, kuru es cienu, es uz tevi nedz skatītos, nedz tevi pamanītu! 15 Un tagad atvediet man koklētāju!” Koklētājam koklējot, pār Elīšu bija Kunga roka, 16 un viņš sacīja: “Tā saka Kungs: rociet šajā ielejā grāvi pie grāvja, 17 jo tā saka Kungs: jūs neredzēsiet ne vēju, ne lietu, bet šī ieleja piepildīsies ar ūdeni, un dzersiet jūs un jūsu vērši un lopi! 18 Bet tas Kungam vēl ir nieks, jo viņš nodos moābiešus jūsu rokā! 19 Jūs satrieksiet visas nocietinātās pilsētas un visas bagātās pilsētas, jūs nocirtīsiet visus labākos kokus, jūs aizbērsiet visus ūdens avotus un sabojāsiet ar akmeņiem visus labos zemes gabalus!” 20 Pienāca rīts, tuvojās upura stunda, un, redzi, ūdens nāca no Edomas puses, un zeme piepildījās ar ūdeni!
21 Kad moābieši dzirdēja, ka ķēniņi nāk ar tiem karot, tie sasauca visus, kas vien spēja jozties karam, un arī visus citus un nostājās uz robežām. 22 Tie cēlās agri no rīta, un pār ūdeņiem spīdēja lecoša saule. Moābieši redzēja priekšā ūdeni, sarkanu kā asinis. 23 Un tie sacīja: “Tās ir asinis! Ķēniņi ir cirtušies zobeniem un viens otru apkāvuši! Nu, Moāb, pie laupījuma!” 24 Kad tie tuvojās Israēla nometnei, israēlieši cēlās, kāva moābiešus, un tie bēga. Viņi metās moābiešiem pakaļ un kāva tos. 25 Tie nopostīja pilsētas, un katrā labākā zemes gabalā ikviens iemeta pa akmenim, ka tie bija akmeņu pilni, visus ūdens avotus viņi aizbēra un nocirta visus labos kokus. Palika tikai Kīr-Haresetas akmens mūri. Lingotāji tos aplenca un apmētāja. 26 Kad Moābas ķēniņš redzēja, ka cīņa kļuvusi par grūtu, viņš ņēma līdzi septiņus simtus vīru ar zobeniem, lai izlauztos pie Edomas ķēniņa, bet nespēja. 27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāvalda pēc viņa, un upurēja to uz mūra kā sadedzināmo upuri. Israēlu pārņēma lielas dusmas, viņi atstājās no tiem un atgriezās savā zemē.
1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja kā ķēniņš divpadsmit gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs, bet ne tā, ķā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baāla stabu, kufu viņa tēvs bija darinājis.
3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās.
4 Moāba ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ikgadus simts tūkstoš jērus un vilnu no simt tūkstoš auniem.
5 Bet kad Ahabs bija miris, tad Moāba ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu.
7 Un viņš devās ceļā un tanī pašā laikā sūtīja ziņu Jūdas ķēniņam Jošafatam, un lika viņam sacīt: „Moāba ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs, vai tu gribi līdz ar mani doties kaj-ā pret Moābu?“ Un tas atbildēja: „Jā, es labprāt iešu līdz, jo kāds ir mans liktenis, tāds ir tavs, kā klājas manai tautai, tā klājas tavai tautai, un kā būs maniem zirgiem, tā ari būs taviem zirgiem!“
8 Kad viņš jautāja: „Pa kupu ceļu mēs iesim?“ Tad tas atbildēja: „Pa Ēdoma klajuma ceļu.“
9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Ēdomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad kapaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens.
10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: „Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz kapu, lai tos nodotu Moāba rokā!“
11 Un Jošafats jautāja: „Vai tad še nav kāda no tā Kunga praviešiem, lai ar viņa starpniecību mēs izjautātu to Kungu?“ Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja „Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām.“
12 Un Jošafats sacīja: „Jā, tā Kunga vārds iet viņam līdzi!“ Kad nu Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Ēdomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa,
13 Tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: „Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!“ Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: „Nē! Vai tad tas Kungs ir šos trīs ķēniņus aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?“
14 Tad Elīsa sacīja: „Tik tiešām, ka tas Kungs Cebaots, kupa priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū neskatītos nedz tevi ievērotu!
15 Bet nu tagad sadabūjiet man koklētāju!“ Kad nu šis koklētājs pie-skārās stīgām, tad tā Kunga roka nāca pār viņu,
16 Un viņš sacīja: „Tā saka tas Kungs: Es gribu, lai jūs šo sauso ieleju darāt par ūdens tvertni, par ūdens glabātavu!
17 Jo tā saka tas Kungs: Jūs nere-dzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka ir jūs paši dzersit, ir jūsu ganāmpulki, un ir jūsu lopi.
18 Bet tas vēl ir par maz tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā,
19 Tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu, un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem.“
20 Un patiešām: nākošā rītā, kad bija ēdamā upupa nešanas laiks, tad, redzi, piepeši nāca ūdens no Ēdoma puses, tā ka viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni.
21 Kad nu visa Moāba valsts dzirdēja, ka trīs ķēniņi bija atnākuši kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas vien spēja nest ieročus, jā, un pat vēl tos, kas nebija spējīgi nest ieročus, un viņi tos ierindoja kapaspēkā un novietoja pie robežām.
22 Kad nu tie nākošā rītā agri apjozās ap saules lēktu, un tā atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis
23 Tā, ka viņi izsaucās: „Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši: bet tagad pie laupījuma, Moāb!“
24 Bet kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut tā, ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna.
25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīruma, ka tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus, un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairāk nebija pāri atlicis kā vienīgi Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūŗiem. Kad nu lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem
26 Un Moāba ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņsimt vīrus, ķupi atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Ēdomas ķēniņa; bet tas tiem neizdevās.
27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimušo dēlu, kuļam bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pret Israēlu sacēlās tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.
