Israēls saceļas pret Rehabeāmu
(2L 10:1–19)
1 Rehabeāms devās uz Šehemu, jo viss Israēls bija sanācis Šehemā, lai viņu ieceltu par ķēniņu. 2 To dzirdēja Jārobāms, Nebāta dēls, kurš vēl bija Ēģiptē, kurp bija aizbēdzis no ķēniņa Sālamana. Jārobāms dzīvoja Ēģiptē. 3 Un tie sūtīja viņam pakaļ, un Jārobāms nāca ar visu Israēla sapulci un sacīja Rehabeāmam: 4 “Tavs tēvs darīja smagu mūsu jūgu, bet tu tagad atvieglini sava tēva smagās klaušas un jūgu, ko viņš mums uzlicis, tad mēs tev kalposim!” 5 Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet prom un nāciet pie manis pēc trim dienām!” Un tauta aizgāja.
6 Ķēniņš Rehabeāms apspriedās ar vecajiem, kas bija kalpojuši viņa tēvam Sālamanam viņa dzīves laikā, un jautāja: “Kāds ir jūsu padoms – ko lai atbildu šai tautai?” 7 Un tie viņam sacīja: “Ja tu šajā dienā būsi tautas kalps, kalposi viņiem un atbildēsi laipniem vārdiem, tad viņi būs tavi kalpi uz visiem laikiem.” 8 Bet viņš atmeta vecajo doto padomu un apspriedās ar jaunekļiem, kas bija uzauguši kopā ar viņu un viņam kalpoja. 9 Viņš tiem jautāja: “Ko jūs iesakāt atbildēt šai tautai, kas man teica: atvieglini to jūgu, ko tavs tēvs mums uzlika?” 10 Un jaunekļi, kas bija ar viņu kopā uzauguši, sacīja: “Tā atbildi tautai, kas tev teica: tavs tēvs darīja grūtu mūsu jūgu, bet tu mums to atvieglini! – tā saki viņiem: mans maziņais ir resnāks nekā mana tēva gurni! 11 Mans tēvs jums uzkrāva smagu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!
12 Trešajā dienā Jārobāms un visa tauta atnāca pie Rehabeāma, jo ķēniņš bija teicis: “Nāciet pie manis trešajā dienā.” 13 Ķēniņš tautai atbildēja bargi, atmezdams vecajo padomu. 14 Viņš runāja ar tiem, kā bija ieteikuši jaunekļi: “Mans tēvs darīja smagu jūsu jūgu, bet es vēl pielikšu jūsu jūgam – mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar skarpijiem!” 15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo Kungs pavērsa tā, lai piepildītos viņa vārds, ko viņš bija sacījis par Jārobāmu, Nebāta dēlu, caur Ahiju no Šīlo.
16 Tad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš viņus nav uzklausījis, un ļaudis atbildēja ķēniņam: “Kāda mums daļa gar Dāvidu? Vai mantojums mums pie Jišaja dēla! Israēl, uz savām teltīm! Uzraugi pats savu namu, Dāvid!” Un Israēls devās uz savām teltīm. 17 Bet pār tiem Israēla dēliem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās, valdīja Rehabeāms.
18 Ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas pārraudzīja strādniekus, bet viss Israēls viņu nomētāja akmeņiem, un viņš nomira. Bet ķēniņš Rehabeāms steigšus kāpa ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi. 19 Un Israēls ir atkritis no Dāvida nama līdz šai dienai.
Jārobāms valda pār Israēlu – pirmā dinastija
(2L 11:1–4)
20 Kad viss Israēls dzirdēja, ka Jārobāms ir atgriezies, tie sūtīja pēc viņa, aicināja uz sapulci un iecēla par ķēniņu visam Israēlam. Neviens nesekoja Dāvida namam, izņemot Jūdas cilti. 21 Un Rehabeāms nāca uz Jeruzālemi un sapulcināja visu Jūdas namu un Benjāmina cilti – simts astoņdesmit tūkstošus izlases karotāju, lai karotu ar Israēla namu un atgūtu valsti Sālamana dēlam Rehabeāmam.
22 Tad Dieva vārds nāca pār Dieva vīru Šemaju: 23 “Saki Sālamana dēlam Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, visam Jūdas namam, Benjāminam un pārējai tautai: 24 tā saka Kungs: neejiet karot pret saviem brāļiem Israēla dēliem, atgriezieties savos namos, jo no manis tas nācis!” Un tie paklausīja Kunga vārdam un devās atpakaļ, lai notiktu, kā Kungs bija teicis.
Zelta teļi
25 Jārobāms Efraima kalnā uzcēla Šehemu un tur dzīvoja. Vēlāk viņš aizgāja no turienes un uzcēla Penuēlu. 26 Un Jārobāms sacīja savā sirdī: tagad valsts atkal piederēs Dāvida namam. 27 Ja šī tauta ies uz Jeruzālemi upurēt Kunga namā, tad viņu sirdis atgriezīsies pie sava kunga, Jūdas ķēniņa Rehabeāma. Tie nogalinās mani un atgriezīsies pie Jūdas ķēniņa Rehabeāma! 28 Apspriedies ķēniņš darināja divus zelta teļus un sacīja tautai: “Uz Jeruzālemi iet jums ir par tālu; redzi, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveda no Ēģiptes zemes!” 29 Vienu viņš novietoja Bētelē, bet otru nolika Dānā. 30 Tas bija grēks! Tauta gāja līdz pat Dānai, lai stātos tā priekšā.
31 Viņš būvēja tempļus augstienēs un iecēla priesterus no visas tautas, tie nebija no Levī dēliem. 32 Astotā mēneša piecpadsmitajā dienā Jārobāms rīkoja tādus pašus svētkus kā Jūdā un pienesa upuri. To viņš darīja Bētelē – upurēja teļiem, kurus bija taisījis, un iecēla Bētelē priesterus altāriem, ko bija uzcēlis augstienēs. 33 Bētelē viņš bija uztaisījis altāri, uz kura upurēja astotā mēneša piecpadsmitajā dienā – mēnesī, kuru pats bija izraudzījies. Viņš rīkoja svētkus Israēla dēliem un upurēja altārī kvēpinādams.
1 Un Rehabeāms devās uz Sichemu, jo uz Sichemu devās arī viss Israēls, lai viņu ieceltu par ķēniņu.
2 Un notika, ka Nebata dēls Jerobeāms to dzirdēja, atrazdamies Ēģiptes zemē, jo viņš bija no ķēniņa Salamana bēdzis un mita tur vēl,
3 Tad ļaudis aicināja viņu un lūdza vinu atnākt, un Jerobeāms un visa saaicinātā Israēla draudze runāja ar Rehabeāmu un sacīja:
4 „Tavs tēvs ir mums jūgu darījis smagu, bet tagad dari tu mums vieglāku šo grūto kalpošanu un smago jūgu, kādu tavs tēvs ir mums uzlicis, tad mēs esam ar mieru tev kalpot.“
5 Un viņš tiem sacīja: „Aizejiet uz trim dienām, tad atnāciet pie manis, atpakaļ!“ Un tauta arī aizgāja.
6 Un Rehabeāms ievāca padomu no vecajiem, kas viņa tēva Salamana priekšā bija stāvējuši, kad tas vēl bija dzīvs, sacīdams: „Kādu padomu jūs dodat, kā lai atbildam šai tautai?“
7 Un tie tam teica, sacīdami: „Ja tu pakalposi šodien šiem ļaudīm un ja tu padosies viņiem un, atbildi dodams, runāsi ar tiem laipnus vārdus, tad arī viņi tev būs kalpi visu mūžu.“
8 Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kufi viņam līdzi bija uzauguši un tagad stāvēja paši viņa vaiga priekšā.
9 Un viņš jautāja tiem: „Kādu padomu jūs dodat? Kā lai atbildam šai tautai, kas uz mani ir sacījuši: Tavs tēvs mums jūgu ir smagu darījis, atvieglini tu mums to?“
10 Un tad jaunie viņam teica, kas paši viņam līdzi bija uzauguši, sacīdami: „Atbild tā šai tautai, kas tev nule ir teikusi: Tavs tēvs mūsu jūgu ir pārāk smagu darījis, bet tu atvieglini mūsu plecus, —un saki tieši šādus vārdus: Mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni.
11 Un tagad: kaut mans tēvs jums būtu uzkrāvis jo smagu jūgu, tad es turpmāk vēl pie jūsu jūga pielikšu, proti: mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs gribu pārmācīt ar skarpijiem.
12 Un trešajā dienā Jerobeāms ar visu tautu atnāca pie Rehabeāma, kā ķēniņš to bija noteicis, teikdams: „Atgriezieties pie manis trešajā dienā!“
13 Un ķēniņš jo bargi atbildēja tautai un noraidīja to padomu, kādu vecaji viņam bija devuši.
14 Bet viņš ar tiem runāja, sekodams jauno padomam, sacīdams: „Mans tēvs jūsu jūgu ir smagu darījis, bet es pie jūsu jūga pielikšu vēl ko klāt; mans tēvs jūs ir sitis ar pātagām, bet es jūs sitīšu ar skarpijiem.“
15 Un ķēniņš neuzklausīja tautu, jo no tā Kunga puses bija nākusi šī maiņa, lai piepildītu to vārdu, kādu tas Kungs ar Ahijas nošilo starpniecību bija pateicis Jerobeāmam, Nebata dēlam.
16 Kad nu viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neveltī tautai nekādu uzmanību, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam: „Kāda tad daļa lai mums būtu gar Dāvidu? Un mums nav arī itin nekādas izredzes uz kādu mantojumu no Isaja dēla puses. Atpakaļ savās teltīs, Israēl, bet tagad raugies tu pats uz savu namu, Dāvid.“ Un Israēls aizgāja atpakaļ savās teltīs.
17 Bet Rehabeāms valdīja kā ķēniņš pār Israēla bērniem, kuri dzīvoja Jūdas pilsētās.
18 Un ķēniņš Rehabeāms sūtīja Adorāmu, kas bija klaušu pildītāju uzraugs, bet viss Israēls to nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Bet pats ķēniņš Rehabeāms tikai ar pūlēm vien paglābās savos ratos. Un viņš aizbēga uz Jeruzālemi.
19 Tādā kārtā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai.
20 Un kad viss Israēls dzirdēja, ka Jerobeāms atgriezies, tad tie aizsūtīja pie vina vēstnešus un aicināja to uz saietu, un viņi to iecēla par ķēniņu pār visu Israēlu. Un neviens vairs neturējās pie Dāvida nama kā vienīgi Jūdas cilts.
21 Un Rehabeāms nonāca Jeruzālemē, tur viņš sasauca uz sapulci visu Jūdas namu un Benjamīna cilti, kopā simtu un astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos uzbrukumā pret Israēlu un atgrieztu ķēniņa valsti pie Salamana dēla Rehabeāma atkal atpakaļ.
22 Un Dieva vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, šādi:
23 „Saki Salamana dēlam Rehabeāmam, Jūdas ķēniņam, un ari visam Jūdas namam un Benjamiņam un atlikušai tautas daļai:
24 Tā saka tas Kungs: Jums nebūs iet uzbrukumā, un jums nav jākajro ar saviem brāļiem, Israēla bērniem; at-griezieties ikviens savā namā, jo šis notikums ir Manis paša izraisīts.“ Un tie paklausīja tā Kunga vārdam un atgriezās, lai ietu, kā tas Kungs bija teicis.
25 Bet Jerobeāms uzcēla Ēfraima kalnā Sichemu un apmetās tur dzīvot, un no turienes izgājis, uzcēla Penuēlu.
26 Un Jerobeāms savā sirdsprātā nodomāja: tagad gan ķēniņa vara atkal atgriezīsies atpakaļ pie Dāvida,
27 Ja tikai šie ļaudis atkal dosies kalnup, lai upurētu kaujamos upurus tā Kunga namā, proti Jeruzālemē; tad ari šo ļaužu sirdis atkal atgriezīsies pie viņu Dieva un pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa, bet mani viņi nokaus, jo paši tie atgriezīsies pie Rehabeāma, Jūdas ķēniņa.
28 Tāpēc ķēniņš ievāca padomu un lika darināt divus zelta teļus un sacīja ļaudīm: „Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzālemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!“
29 Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru Danā.
30 Un šis vārds kļuva par apgrēcības iemeslu, jo tauta gāja pat tik tālu, ka tie gāja pie viena uz Bēteli un pie otra līdz Danai.
31 Un viņš ierīkoja arī kalnu augstienēs svētnīcas un iecēla ari priesterus no visādiem ļaudīm, kas nebija no Levija cilts.
32 Un astotajā mēnesī Jerobeāms sarīkoja svētkus piecpadsmitajā mēneša dienā, kuri atbilda Jūdas lieveņu svētkiem. Un viņš upurēja pats dedzināmos upurus uz altāra. Tā viņš rīkojās Bētelē, lai upurētu kaujamos upurus tiem vēršu tēliem, kurus viņš bija darinājis, tāpat viņš arī iesaistīja darbā priesterus uz tām augstienēm, kuras viņš bija iekārtojis.
33 Un viņš pats upurēja dedzināmos upurus uz altāra, kum viņš Bētelē bija uzcēlis, astotā mēneša piecpadsmitajā dienā, kā viņš pats to no sevis bija izdomājis, un sarīkoja arī Israēla bērniem svētkus. Un viņš pats kāpa altāri, lai nestu kvēpināmo upuri.