1 spēkpilna plešas no malas līdz malai
un Visumu vislabākajā veidā pārvalda.
2 Jaunībā es viņu iemīlēju,
kopš jaunības pēc viņas lūkojos,
kā līgavu pārvest lūkoju
un iemīlējos tās skaistumā.
3 Ar Dievu kopā dzīvodama,
tā izceļas ar savu dižciltību,
mīl viņu visa Saimnieks,
4 jo Dieva zināšanā tā ir iesvētīta
un Dieva darbos – izlēmēja.
5 Ja vēlama ir dzīvē bagātība,
par visa darinātāju – par gudrību – kas bagātāks?
6 Ja liekams lietā prāts,
kurš gan ir lielāks lietpratējs par gudrību?
7 Un, ja kāds taisnīgumu mīl,
tikumi – tie ir gudrības pūliņu auglis:
mērenību viņa iemāca un apdomību,
taisnīgumu un drosmi.
Nekas nav dzīvē noderīgāks cilvēkiem.
8 Bet, ja kāds pēc daudzpusīgas pieredzes ilgojas,
gudrība pagātni zina un nākotni izsecina,
aplinkus teikto izprot un mīklaino atrisina,
priekšlaikus zina, ko zīmes un brīnumi vēsta,
ko nes ik mirkli laiks,
ar ko ik laikmets beigsies.
9 Tad nu nolēmu to ņemt par dzīvesbiedri,
zinādams: man padomdevēja būs labklājībā
un mani uzmundrinās rūpestos un bēdās.
10 Viņas dēļ mani sanāksmēs godās,
jaunu cienīs vecajo vidū,
11 par nekļūdīgu atzīs manos spriedumos,
par apbrīnas vērtu uzskatīs vareno pulkā:
12 kad klusēšu – gaidīs;
kad runāšu – uzmanīgi ieklausīsies;
kad turpināšu runāt – saujā aizturēs elpu.
13 Viņas dēļ ar nemirstību būšu apveltīts
un atstāšu mūžīgu piemiņu tiem, kas nāks pēc manis.
14 Pār novadiem valdīšu,
man pakļausies tautas;
15 mani izdzirdot, bīsies varmākas drausmi;
sapulcē izcelšos, drosmīgs būšu kaujā.
16 Mājās atgriezies, pie viņas es atpūtīšos,
jo attiecībās ar to rūgtums neiezogas
un kopdzīvē ar viņu man jāpieredz nevis mokas,
bet gan līksme un prieks.
17 To visu apcerot, es sirdī pārdomāju,
ka nemirstīgs, kas rados gudrībai,
18 ka draudzībā ar viņu – cēla bauda
un nebeidzama bagātība – viņas veikumos,
ka centienos būt viņas sabiedrībā – sapratne,
un kopējā viedoklī – atzinība.
Kā viņu iegūt, lūkodams, es klaiņoju.
19 Es biju puisis, apveltīts pēc dabas,
un laimējies man bija saņemt labu dvēseli
20 vai, pareizāk, labs nesamaitātā ķermenī ienācu,
21 bet, apzinādamies, ka gudrību es iemantošu
tikai tad, ja man to dāvās Dievs, –
apzināšanās, no kā saņemta dāvana,
liecināja par sapratni –
pie Kunga vērsies, lūdzos un sacīju no visas sirds:
