1 Kas gan dos
man tevi par brāli,
manas mātes krūtīm zīdītu!
Tad es tevi sastaptu laukā,
skūpstītu tevi,
un neviens mani nepulgotu.
2 Es tevi vestu,
es tevi pavadītu
savas mātes namā,
tu mani mācītu,
es tevi dzirdītu
ar vircotu vīnu,
ar manu granātu sulu.
3 Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā mani skauj.”
Līgavainis
4 “Es jūs nozvērinu,
Jeruzālemes meitas, –
kādēļ jums modināt,
kādēļ jums atmodināt mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!”
Koris
5 “Kas nāk tur no tuksneša,
pieglaudusies pie sava mīļā?”
Līgava
“Zem ābeles
es tevi atmodināju –
tur mocījās tava māte,
tur viņa mocījās,
tevi dzemdēdama.
6 Liec mani kā zīmogu uz savas sirds,
kā zīmogu uz sava pleca,
jo stipra kā nāve ir mīla,
grūta kā kaps ir kaisle,
tās liesmas kā uguns liesmas,
Kunga varenās liesmas!
7 Pali nevar apslāpēt mīlestību,
un upes nevar to apslīcināt –
ja kāds dotu par viņu
visu naudu no sava nama,
tas tiktu smietin apsmiets.”
Koris
8 “Mūsu māsa vēl maza,
un viņai vēl krūšu nav –
ko mums darīt ar māsu
tai dienā, kad viņa tiks bildināta?
9 Ja viņa būtu mūris,
mēs tur uzceltu sudraba žogu,
bet, ja viņa būtu durvis,
mēs tās aizdarītu ciedru dēļiem.”
Līgava
10 “Es esmu mūris,
un manas krūtis kā torņi,
tad es kļuvu miera avots
viņa acīs.
11 Sālamanam bija vīnadārzs Baal-Hamonā,
viņš šo vīnadārzu nomāja sargiem,
katram par augļiem bija jāmaksā
tūkstoti sudraba.
12 Tas vīnadārzs, kas ir man,
nes tūkstoti tev, Sālaman,
un divus simtus augļu sargiem.”
Līgavainis
13 “Dārzu iemītniece,
tavu balsi uzklausa draugi,
ļauj man to dzirdēt!”
Līgava
14 “Steidzies, mīļais mans,
līdzīgs gazelei vai briedulēnam
smaržāju kalnos!”
