1 Es klajuma narcise, ielejas lilija.”
Līgavainis
2 “Kā lilija starp ērkšķiem,
tā draudzene mana starp meitām.”
Līgava
3 “Kā ābele meža kokos,
tā mans mīļais starp dēliem.
Cik tīkami sēdēt man viņa paēnā,
un viņa auglis manai mutei salds.
4 Viņš mani ieveda vīna namā,
viņa karogs pār mani ir mīlestība.
5 Spēciniet mani ar rozīņu plāceņiem,
spirdziniet mani ar āboliem,
jo es esmu mīlas sērgā.
6 Viņa kreisā roka
zem manas galvas
un labā mani skauj.”
Līgavainis
7 “Es jūs nozvērinu, Jeruzālemes meitas,
pie gazelēm un lauka briežiem –
nemodiniet, neatmodiniet mīlestību,
pirms tai labpatīk pašai!”
Līgava
8 “Mana mīļotā balss!
Redzi, viņš nāk, skriedams pa kalniem,
lēkdams pār pauguriem,
9 mans mīļais
līdzīgs gazelei vai briedulēnam.
Redzi, viņš stāv aiz mūsu sienām,
raugās pa logiem,
zibšņo caur slēģiem.
10 Mans mīļais atsaucās
un teica man:
celies jel, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!
11 Redzi, ziema jau pagājusi,
lītavas pārstājušas un prom.
12 Ziedi parādījušies zemē,
klāt dziesmu laiks,
un ūbeles balss ir dzirdama mūsu zemē.
13 Savus augļus sāk briedēt vīģe,
vīnakoki smaržo un zied.
Celies, nāc, draudzene mana,
skaistā mana, jel nāc!”
Līgavainis
14 “Mana dūja
kalnāja plaisās,
klints patvērumā –
rādi man vaigu,
ļauj sadzirdēt tavu balsi,
jo tava balss salda
un tavs vaigs tīkams.”
Koris
15 “Ķeriet lapsas, tās mazās lapsas,
kas posta mums vīnadārzus,
jo mūsu vīnadārzi ir ziedos.”
Līgava
16 “Mīļais – man
un es – viņam,
tam, kurš lilijās gana.
17 Kamēr diena vēl dvašo
un ēnas bēg,
atgriezies, mīļais mans,
esi līdzīgs gazelei
vai briedulēnam
kalnāja plaisās.
