1 Dziesmu dziesma, kas Sālamanam.
Līgava
2 “Lai viņš mani skūpsta
savas mutes skūpstiem,
jo tava mīla
par vīnu gardāka,
3 jaukāka par tavas eļļas dvesmu.
Tavs vārds
ir kā izlieta eļļa –
tādēļ jaunavas tevi mīl.
4 Velc mani sev līdzi –
mēs skriesim;
valdnieks ved mani
savos mājokļos!”
Koris
“Līksmosim,
priecāsimies ar tevi,
daudzināsim tavu mīlu
vairāk nekā vīnu –
pelnīti tevi mīl.”
Līgava
5 “Es melna un daiļa,
Jeruzālemes meitas,
kā Kēdera teltis,
kā Sālamana aizkari.
6 Nebrīnieties,
ka es melnīgsnēja,
jo saule mani apdedzinājusi.
Manas mātes dēli
apskaitušies uz mani,
viņi lika man sargāt
vīnadārzus –
savu vīnadārzu
es nenosargāju.
7 Teic man, tu,
ko mana dvēsele mīl:
kur tu gani?
Kur guldini avis diendusā?
Kādēļ man būt kā tām,
kas aizsegtas staigā
gar tavu biedru
ganāmpulkiem!”
Koris
8 “Ja tu to nezini,
visuskaistā starp sievām,
dodies pa avju pēdām
un gani savus kazlēnus
pie ganu mājokļiem.”
Līgavainis
9 “Manai ķēvei faraona ratos
es tevi pielīdzinu, draudzene mana.
10 Tavi vaigi ir skaisti rotās
un tavs kakls krellēs.”
Koris
11 “Zelta rotas mēs tev kalsim –
ar sudraba lāsumiem.”
Līgava
12 “Kamēr valdnieks sēž dzīru solā,
mana narde dod smaržu.
13 Mīļais man ir mirru pušķis,
kas dus starp manām krūtīm.
14 Mīļais man ir ciprešu ziedu ķekars
Ēn-Gedī vīnadārzos.”
Līgavainis
15 “Redzi, cik tu skaista, draudzene mana!
Redzi, cik tu skaista – tavas acis ir dūjas!”
Līgava
16 “Redzi, cik tu skaists,
mīļais mans, un tīkams,
ak, mūsu guļvieta zaļo!
17 Mūsu nama sienas ir ciedri,
mūsu griesti ir cipreses.
