Dieva brīvā izvēle
1 Es saku patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina Svētajā Garā, 2 ka man ir lielas bēdas un nemitīgas sirds sāpes. 3 Jo es vēlētos pats būt nolādēts, nošķirts no Kristus, par labu saviem brāļiem, saviem miesīgajiem tautiešiem 4 israēliešiem, kam pieder dēla tiesības, godība, derības, bauslības noteikumi, dievkalpošana un apsolījumi. 5 Viņiem ir tēvi, no kuriem pēc savas miesas dabas ir arī Kristus, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen! 6 Tomēr nav tā, ka Dieva vārds nebūtu piepildījies. Ne jau visi, kas cēlušies no Israēla, ir Israēls, 7 nedz arī viņi visi ir bērni tādēļ vien, ka ir Ābrahāma pēcnācēji, bet gan: tie, kas nāk no Īzaka, tiks saukti par taviem pēcnācējiem. 8 Tas nozīmē, ka ne jau miesas bērni ir Dieva bērni, bet gan apsolījuma bērni tiek uzskatīti par Ābrahāma pēcnācējiem. 9 Un apsolījuma vārdi ir šādi: ap šo pašu laiku es nākšu, un tad Sārai būs dēls. 10 Ne tikai tas vien, arī ar Rebeku tā notika, kad viņa bija grūta no mūsu cilts tēva Īzaka, 11 pirms dēli vēl bija dzimuši, pirms darījuši ko labu vai ļaunu – tādēļ vien, lai Dieva nodoms piepildītos pēc viņa paša izvēles: 12 nevis pēc darbiem, bet pateicoties tam, kas aicinājis, – Rebekai tika sacīts: vecākais kalpos jaunākajam, 13 kā ir rakstīts: Jēkabu es iemīlēju, bet Ēsavu ienīdu. 14 Ko nu teiksim? Vai Dievs ir netaisns? Nē, taču! 15 Jo Mozum viņš saka: es apžēlošos par to, par ko apžēlošos, un, kam gribu līdzjust, tam jutīšu līdzi. 16 Tiešām ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanas – viss nāk no Dieva, kas apžēlojas. 17 Tā Raksti saka uz faraonu: es tādēļ esmu tevi pacēlis, lai pie tevis parādītu savu spēku un mans vārds tiktu daudzināts visā pasaulē. 18 Tā nu Dievs, kuru grib, to apžēlo un, kuru grib, to nocietina.
Dieva dusmas un žēlastība
19 Tu man varbūt jautāsi: kādēļ viņš vēl nosoda? Kas tad var stāvēt pretī viņa gribai? 20 Bet, cilvēk, kas tu tāds esi, ka runā pretī Dievam? Vai tad veidojums var sacīt savam veidotājam: kādēļ tu mani tādu esi izveidojis? 21 Vai tad podniekam nav varas pār mālu, ka viņš no vienas un tās pašas pikas gatavo vienu trauku godam un otru negodam? 22 Bet ko tad, ja Dievs, gribēdams parādīt savu dusmību un savu varu, lielā lēnprātībā ir pacietis iznīcībai paredzētos dusmības traukus 23 un parādījis savas godības bagātību pār žēlastības traukiem, ko viņš jau iepriekš sagatavojis godībai? 24 Tādus viņš aicinājis arī mūs – ne tikai no jūdiem, arī no pagāniem. 25 Kā Hozejas grāmatā viņš saka:
es saukšu par savu tautu to,
kas nav mana tauta,
un savu neiemīlēto par iemīlētu,
26 un, kur tiem bija sacīts:
jūs neesat mana tauta, –
tur tie tiks saukti:
dzīvā Dieva dēli.
27 Bet Jesaja par Israēlu izsaucas:
pat ja Israēla dēlu skaits būs kā jūras smiltis, tikai pārpalikums izglābsies!
28 Jo Kungs to darīs, šo vārdu piepildīdams un pasteidzinādams virs zemes.
29 Kā Jesaja to jau iepriekš pasludinājis:
ja Pulku Kungs nebūtu
mums atstājis kādu sēklu,
mēs būtu kļuvuši kā Sodoma
un līdzinātos Gomorai.
Israēls un evaņģēlijs
30 Ko nu sacīsim? Pagāni, kas nav dzinušies pēc taisnības, ir saņēmuši taisnību – taisnību, kas ir no ticības. 31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, nav bauslību sasniedzis. 32 Kādēļ? Tādēļ, ka viņi to darīja nevis ticībā, bet darbos, un tie ir paklupuši pret klupšanas akmeni, 33 kā ir rakstīts:
redzi, es lieku Ciānā klupšanas akmeni
un piedauzības klinti;
bet, kas tic uz viņu, nepaliks kaunā.
IX.
1 Ikš Kristus es soku patīseibu, es namaloju un ikš Svātō Gora tū aplīcynoj muna sirdsapziņa, 2 ka es ļūti skumstu un bez pōrstōšonas man sōp sirds. 3 Es lobōk grybātu pats nu Kristus byut atskērts, na kai muni brōļi, kas pēc mīsas ir muni radinīki. 4 Jī ir izraelīši un jim pīdar bārnu tīseibas, gūdeiba, dereiba, lykumdūšona, Dīvam kolpōšona un apsūlejumi. 5 Jim pīdar ciļtstāvi un nu jim pēc mīsas nōk Kristus, kas ir pōrōks par vysu, myužeigi slaveits Dīvs. Amen.
6 Un nav tai itkai Dīva vōrds byutu kritis. Na vysi, kas nu Izraeļa paīt, ir izraelīši; 7 un tōdēļ na vysi, kas ir Abraama pēcnōcēji, ir jō bārni, bet gon: Nu Izaaka tev tiks saukti pēcnōcēji. 8 Tys ir: Na mīseigī pēcnōcēji ir Dīva bārni, bet gon apsūleišonas bārni ir īskaiteiti pēcnōcējūs. 9 Un apsūleišonas vōrds ir šaids: Ap šū laiku es otkon atnōkšu un Sarai byus dāls. 10 Un tai beja na tik vin ar jū, bet arī ar Rebekku, kurai nu tō poša veira myusu tāva Izaaka beja bārni. 11 Un koleidz vēļ jōs dāli nabeja dzymuši un ni loba, ni ļauna darejuši, — lai Dīva lāmums, kas atsateic uz izlaseišonu palyktu namaineits: na pēc dorbim, bet pēc izvālātōja (grybas), — 12 jai pasaceja: Vacōkais kolpōs jaunōkajam, 13 kai stōv raksteits: Es mīļōju Jākubu un Ezavu īneidu.
14 Kū tad lai sokom? Vai pi Dīva ir nataisneiba? Nimoz nē! 15 Jys Moizešam soka: Par kū es apsažāloju, tū es apžāloju kam leidzjust grybu, tam es leidz jyutu. 16 Tai tad, navys poša gribēšona un skrīšona ir nu svora, bet gon Dīva apsažālōšona. 17 Arī Faraonam Roksti soka: Es tevi īceļu tōdēļ, lai caur tevi parōdeitu sovu vareibu un lai muns vōrds byutu izsludynōts pa vysu pasauli. 18 Tai tad, par kū grib, par tū Jys apsažāloj, un, kū grib, pamat aizacērsšonā.
19 Bet tu man ībilssi: Kōpēc tad Jys pasmōdej? Kas tad Jō grybai var pretōtīs? 20 Ak, cylvāks, kas tu esi, ka Dīvam gribi uzstōdeit praseibas! Vai tad tāls tēlnīkam dreikst saceit: Kōpēc tu mani taidu esi veidōjis? 21 Vai tad pūdnīkam nav varas par mōlu, lai nu tōs pošas massas gūdam vai arī nagūdam taiseit trauku? 22 Un kas tad nu tō, ka Dīvs pret iznīceibai padūtajim dusmeibas traukim, pret kurim sovas lelōs lānprōteibas dēļ beja īcīteigs, beidzūt grib parōdeit sovu dusmi un dareit zynomu sovu vareibu? 23 Un pret apžālōšonas traukim, kurus pazeimōja gūdeibai, grib parōdeit sovas gūdeibas bogōteibu?
24 Arī myusus, na tik vin nu jūdim, bet arī nu pogōnim, Jys paaicynōja, 25 kai pi Ozeja soka: Tautu, kas nav muna, Es saukšu par sovu tautu, un tū, kas nabeja nūmīļōtō, par nūmīļōtū (un tū, kas nabeja apvelteita ar žēlesteibu, par apveļteitu ar žēlesteibu). 26 Un tamā vītā, kur jim saceja: Jyus asot na muna tauta, tur saceis: Jyus asot dzeivō Dīva bārni. 27 Bet Izajas par Izraeli soka: Jo izraelīšu byutu tik daudz, kai jyuras smiļšu, tikai atlīkas tiks izglōbtas. 28 Un Kungs sovu vōrdu izpiļdeis piļneigi (un ōtri pēc taisneibas; jā, ōtri Jys tū izpiļdeis) vērs zemes.
29 Izajas tai pat īprīkš pasaceja: Jo Karapulku Dīvs nabyutu mums pōri pametis sāklas, tad mes byutu kai Sodoma un byutu leidzeigi Gomorai.
Jūdu tauta ir vaineiga poša.
30 Kū tad lai sokom? Pogōni, kas pēc taisneiguma nasasteidze, taisneigumu sasnēdze, — taisneigumu, kas nōk nu ticeibas; 31 Izraeļs, turpretim, pēc lykuma attaisnōšonōs steigdamīs, tō nasasnēdze. 32 Kōpēc? Tōpēc, ka gribēja sasnīgt tū na caur ticeibu, bet gon caur dorbim. 33 Jī paklupa uz pīdauzeibas akmiņa, kai stōv raksteits: Raug, Es Sionā nūlikšu pīdauzeibas akmini un pakrisšonas klinti, un kas jam ticēs, tys kaunā napaliks.
