Līdzība ar laulību
1 Vai gan jūs, brāļi, kas bauslību pazīstat, nezināt, ka bauslība valda pār cilvēku, kamēr viņš dzīvo? 2 Bauslība saista sievu pie vīra, kamēr viņš dzīvo, bet, ja vīrs nomirst, viņa kļūst brīva no likuma, kas viņu saista pie vīra. 3 Tātad, ja viņa kļūst par sievu citam, kamēr vīrs vēl ir dzīvs, viņu sauc par laulības pārkāpēju. Bet, ja vīrs nomirst, viņa kļūst brīva no likuma saistībām un, kļūdama par sievu citam, nav vairs laulības pārkāpēja. 4 Tā arī jūs, mani brāļi, caur Jēzus Kristus miesu esat miruši bauslībai, lai piederētu citam – tam, kas no mirušiem augšāmcelts, lai mēs varētu nest augļus Dievam. 5 Kamēr mēs vēl bijām miesīgi, kaislības, kas pēc bauslības ir grēcīgas, darbojās mūsu locekļos, nesdamas nāves augļus. 6 Bet tagad, nomiruši bauslībā, esam atbrīvoti no tās, kas mūs cieši saistīja, mēs nu kalpojam pēc jaunā Gara, nevis pēc vecā burta.
Bauslība ierosina grēku
7 Ko lai mēs sakām? Bauslība ir grēks? Nē, taču! Bet citādi es grēku nevarētu iepazīt kā vien caur bauslību, jo es nebūtu iepazinis iekāri, ja bauslība nebūtu teikusi: neiekāro. 8 Bet grēks, caur bausli guvis ieganstu, manī rosināja dažādas iekāres, jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. 9 Bija laiks, kad es dzīvoju bez bauslības. Bet, bauslim atnākot, grēks atdzīvojās 10 un es nomiru. Tā nu tas pats bauslis, kas man bija dots uz dzīvību, izrādījās uz nāvi, 11 tādēļ ka grēks, ieganstu guvis, mani caur bausli pievīla un nonāvēja. 12 Tātad bauslība ir svēta un bauslis ir svēts un taisns, un labs. 13 Vai tad labais man tapa par nāvi? Nē, taču! Tas bija grēks, kas atklājas kā grēks, un caur labo manī tas rada nāvi, lai grēks caur bausli kļūtu pārpārēm grēcīgs. 14 Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka verdzībā. 15 Es neapjēdzu, ko pats daru, jo es nerīkojos tā, kā gribu, bet daru to, ko pats ienīstu. 16 Bet, ja daru to, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai, ka tā ir laba. 17 Tad nu es vairs neesmu tas darītājs, bet grēks, kas manī mājo. 18 Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo labais; es gan varu gribēt labu, bet piepildīt nevaru. 19 Nevis to labo, ko gribu, es daru, bet rīkojos ļauni, kā pats negribu. 20 Un, ja es daru to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks. 21 Es saskatu šādu likumu: kad gribu darīt labo, man piestājas ļaunais. 22 Pēc sava iekšējā cilvēka es ar prieku piekrītu Dieva bauslībai, 23 bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo pret mana prāta likumu un sagūsta mani tajā grēka bauslībā, kas ir manos locekļos. 24 Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei padotās miesas? 25 Pateicība Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu! Tā nu es ar prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar miesu – grēka bauslībai.
VII.
Atbreivōšona nu Moizeša lykuma.
1 Brōļi, vai jyus nazynot, — es runoju lykuma zynōtōjim, — ka lykums par cylvāku volda tik iļgi koleidz tys ir dzeivs? 2 Tai pracāta sīvīte ar lykumu ir saisteita koleidz veirs ir dzeivs. Ar veira nōvi jei ir breiva nu tō lykuma, kas jū saisteja ar veiru. 3 Jo veiram dzeivam asūt, ītu pi cyta veira, jei byutu lauleibas lauzēja. Bet jo veirs nūmērst, tod jei nu lykuma ir breiva, un, jo īt pi cyta veira, nav nikaida lauleibas lauzēja. 4 Arī jyus, muni brōli, caur Kristus mīsu lykumam asat nūmyruši un pīdarat vīnam cytam, tys ir tam, kas ir pīsacēlis nu myrūnim, lai nastu augļus Dīvam. 5 Koleidz mes dzeivōjom mīsai, myusu lūcekļūs dorbōjōs caur lykumu izsauktōs grēceigōs kōreibas tai, ka mes nōvei nesem augļus. 6 Bet tagad nu lykuma mes asam atbreivōti, un myruši tam, kas myusus kalpynōja. Tōpēc mes tagad kolpojam jaunā gorā, bet na pēc nūvacōjušō lykuma burta.
7 Kū tad lai sokom? Vai lykums ir grāks? Nimoz nē. Bet gon tikai caur lykumu es pazynu grāku. Par kōreibu es nikō nazynōtu, jo lykums nasaceitu: Tev nabyus īkōrōt! 8 Caur lykumu rodōs grākam izdeveiba un manī uzmūdynōja dažaidas kaisleibas. Bez lykuma grāks ir miris. 9 Agrōk es dzeivōju bez lykuma, kad nōce bausleiba, grāks atsadzeivynōja, 10 bet es nūmyru. Un tai iznōce, ka bausleiba, kas beja dūta dzeivei, mani vede uz nōvi. 11 Pēc tam grāks, caur bausleibu atradis izdeveibu, mani apmōneja un caur tū nūdeve nōvei. 12 Tai tad, kai svāts ir lykums, tai svāta, taisneiga un loba ir bausleiba. 13 Vai tad lobais man ir palicis par nōvi? Nikod nē! Bet gon grāks, lai jys pasarōdeitu kai grāks, caur lobu man nese nōvi. Un caur lykumu jys pasarōdeja sovā brīsmeigajā grēceibā.
14 Kai mes zynom, lykums ir goreigs, bet es asmu mīseigs, padūts grākam. 15 Tō, kū doru, es nasaprūtu; es nadoru tō, kū grybu, bet gon doru tū (ļaunu), kū naīradzu. 16 Bet jo es doru tū, kō nagrybu, tod ar tū es pīkreitu, ka lykums ir lobs. 17 Tai tad, na es vairs dorbojūs, bet gon grāks, kas manī dzeivoj. 18 Es zynu, ka manī, tys ir mūnā mīsā, lobais nadzeivoj; lobu gribēt man veicās vīgli, bet tū dareit es naspēju. 19 Es nadoru loba, kō es grybu, bet gon doru ļaunu, kō es nagrybu. 20 Un jo es doru tū, kō nagrybu, tod doru jau na es, bet gon manī asūšais grāks. 21 Tai tad, es atrūnu lykumu: Jo es grybu dareit lobu, arī ļaunais man ir klōtu. 22 Pēc sovas īkšejōs pōrlīceibas es pīkreitu Dīva lykumam, 23 bet sovūs lūcekļūs es monu cytu lykumu, kas muna prōta lykumam nūsastōj pretim un mani pakļaun zam grāka lykuma, kas mit munūs lūcekļūs.
24 Es nalaimeigais cylvāks! Kas mani atbreivōs nu šōs nōvi nasūšōs mīsas? 25 — Dīva žēlesteiba caur myusu Kungu Jezu Kristu. Tai tad, es ar prōtu kolpoju Dīva lykumam, bet ar mīsu — grāka lykumam.
