Grāmatas zīmogi
1 Un es ieraudzīju – Jērs atvēra vienu no septiņiem zīmogiem – un dzirdēju, ka viena no četrām dzīvajām būtnēm sauc skaļā balsī, it kā pērkonam dārdot: nāc! 2 Tad es ieraudzīju, un redzi – balts zirgs, un uz tā sēž kāds, kam šaujamloks rokā; viņam tiek dots vainags, un viņš izjāj kā uzvarētājs – lai uzvarētu. 3 Un, kad Jērs atvēra otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni saucam: nāc! 4 Tad izjāj cits – ugunīgs zirgs, un tam, kas sēž uz tā, tiek dota vara atņemt zemei mieru, ka cilvēki cits citu apkautu; un viņam tiek dots liels zobens. 5 Un, kad Jērs atvēra trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni saucam: nāc! Tad es ieraudzīju, un redzi – melns zirgs, un tas, kas sēž uz tā, tur rokā svaru kausus. 6 Es dzirdēju it kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: mērs kviešu par denāriju vai trīs mēri miežu par denāriju, eļļu un vīnu nesamaitā! 7 Un, kad viņš atlauza ceturto zīmogu, es dzirdēju ceturtās dzīvās būtnes balsi sakām: nāc! 8 Un es ieraudzīju, un redzi – bālganzaļš zirgs, uz tā kāds sēž, un viņa vārds ir nāve, un elle sekoja viņam, un tiem tika dota vara pār ceturto zemes daļu – nokaut ar zobenu un badu, un nāvi, un ar zemes zvēriem. 9 Un, kad viņš atlauza piekto zīmogu, es ieraudzīju zem altāra to dvēseles, kas bija nokauti Dieva vārda un liecināšanas dēļ, no kuras viņi neatkāpās. 10 Viņi sauca skaļā balsī: cik ilgi vēl, svētais un patiesais Kungs, tu netiesāsi zemes iedzīvotājus un neatriebsi mūsu asinis? 11 Visiem viņiem tika dots balts tērps un teikts, lai viņi vēl dus neilgu laiku, kamēr viņi pieaugs skaitā kopā ar tādiem pašiem kalpiem un brāļiem, kas tāpat tiks nokauti. 12 Kad viņš atlauza sesto zīmogu, es ieraudzīju – zeme sāk trīcēt, saule top melna kā saru maiss un viss mēness – kā asinis, 13 un zvaigznes no debesīm krita uz zemes, kā nobirst vīģes no koka stiprā vējā. 14 Un debesis savēlās kā rakstu rullis un pazuda, un visi kalni un salas izkustējās no savām vietām. 15 Tad zemes ķēniņi un augstmaņi, un karavadoņi, un bagātnieki, un varenie, ikviens vergs un brīvais paslēpās alās un kalnu klintīs, 16 un viņi sauca uz kalniem un klintīm: krītiet pār mums un apslēpiet mūs no tā vaiga, kas sēd tronī, un no Jēra dusmām! 17 Pār viņiem ir nākusi lielā dusmu diena, un kurš tajā var pastāvēt?
VI.
Septeņu zeimūgu atdareišona.
1 Es redzēju, kai jārs atdareja pyrmū nu septenim zeimūgim un dzērdēju pyrmū dzeivū byutni pārkyuņa bolsā saucam: Nōc šur (un raugi)! 2 Un es pasaskateju, un raug, bolts zyrgs, un tam, kas uz jō sēdēja, beja īdūts lūks, jam beja īdūts arī krūņs, un jys izgōja kai uzvarātōjs, lai uzvarātu.
3 Kad jys (jārs) atdareja ūtrū zeimūgu, es dzērdēju ūtrū byutni saucam: Nōc šur (un raugi)! 4 Tad atgōja cyts guneigi sorkons zyrgs, un tam, kas uz jō sēdēja, beja uzdūts nu zemes atjimt mīru, tai ka cylvāki cyts cytu kova, un jam beja īdūts lels zūbyns.
5 Kad jys atdareja trešū zeimūgu, es dzērdēju trešū dzeivū byutni saucam: Nōc šur (un raugi)! Un es pasavēru un raug, malns zyrgs, un tam, kas sēdēja vērsum, rūkā beja svori. 6 Un es dzērdēju kai bolsu storp četrom byutnem, kas saceja: Vīns mārs kvīšu par vīnu denaru, un trejs māri mīžu par vīnu denaru, bet eleja un veina tu nadreiksti aizskart!
7 Kad jys atdareja catūrtū zeimūgu, es dzērdēju catūrtū dzeivū byutni runojam: Ej šur (un raugi)! 8 Un es skatejūs un raug; Bōls zyrgs, un tō, kas uz jō sēdēja, vōrds beja nōve un jai sekōja myrūņu valsts. Un jai beja dūta vara par caturtū zemes daļu, nōvēt ar zūbynu, bodu un mērim, nōvi un caur zemes zvērim.
9 Kad jys atdareja pīktū zeimūgu, es redzēju zam oltora tūs dvēseles, kas beja nūnōvāti Dīva vōrda dēļ un līceibas dēļ pi kurōs jī turējōs, 10 Jī lelā bolsā sauce un saceja: Svātais un patīseigais Kungs, cik ilgi (turpynōsīs), koleidz tu tīsōsi un par myusu asni atrībsi tim, kas apdzeivoj zemi? 11 Tad jim ikvīnam īdeve boltu apgērbu un jim saceja, lai jī vēļ mozu breideiti pagaida, koleidz jūs leidzkolpi un jūs brōli byus pylnā skaitā, kurus nūnōvēs tai pat kai jūs.
12 Un kad jys atdareja sastū zeimūgu, es redzēju, kai izacēle lele zemes trīce. Saule palyka malna kai vylnona skumu drēbe, un vyss mēness palyka vysā kai asnis. 13 Dabasu zvaigznes kryta uz zemi, kai nagotovī augļi kreit nu figu kūka, kad tū rausta auka. 14 Dabasi sasatyna kai grōmotas rulle, kad jū satyn. Ikvīns kolns un ikvīna sola nūsavērzeja nu sovas vītas. 15 Zemes kēneni, dižveiri, augstmani, bogōtnīki, vareigī, kolpi un breivī — visi pasaslēpe kolnu klinšu olōs, 16 un sauce kolnim un klintem: Kreitit mums vērsā un aizsedzit myusus pret tō vaigu, kas sēd gūda krāslā un pret jāra dusmi, 17 jo ir atnōkuse jō lelō dusmes dīna, un kas gon var izturēt?
