CETURTĀ GRĀMATA
Par Dieva mūžīgumu un cilvēka nīcību
1 Dieva vīra Mozus lūgšana.
Mans Kungs, tu esi bijis mums mājoklis
audžu audzēs!
2 Pirms kalni dzima
un pirms tu dzemdēji
zemi un pasauli,
no mūžiem līdz mūžiem tu – Dievs!
3 Tu cilvēku putekļiem atdod
un saki: dodieties atpakaļ, cilvēku bērni! –
4 Jo tūkstoš gadi tavās acīs
kā vakardiena, kas prom,
kā sardzes laiks, kas naktī.
5 Tu izlej miegu pār tiem,
no rīta – tie zāle, kas tvīkst,
6 no rīta tā zeļ, tad tvīkst,
līdz vakaram novīst un kalst.
7 Tā mēs nīkstam tavās dusmās,
un tavs naids mūs iztrūcina,
8 visas mūsu apgrēcības tavā priekšā,
mūsu noslēpumi – tava vaiga gaismā,
9 viss mūsu mūžs tavās dusmās pagaist,
mūsu gadi kā nopūta zūd.
10 Mūsu mūžs – septiņdesmit gadu
vai, kurš visai stiprs, astoņdesmit gadu,
viss šis laiks – pūles un posts,
garām ir, un – lidojam prom!
11 Kas zina tavu dusmu spēku
un tavu bardzību, kā tevi bijāt?
12 Māci mums skaitīt mūsu dienas,
ka dabūjam gudru sirdi!
13 Jel atgriezies, Kungs! Cik ilgi vēl?
Apžēlojies par saviem kalpiem!
14 Dari mūs sātus no rīta ar savu žēlastību,
tad līksmosim un priecāsimies ik dienas!
15 Tik dienu mūs priecē, cik tu mūs sāpināji,
tik gadu, cik piedzīvojām ļaunu!
16 Lai tavi kalpi redz tavus darbus
un tavu godību – viņu bērni!
17 Lai mana Kunga, mūsu Dieva,
jaukums pār mums!
Liec mūsu roku pūliņiem izdoties,
mūsu roku pūliņiem – izdoties!
