1 Vīns ir mēdītājs, brāga trakule –
kas uz tiem meties, nav gudrs!
2 Kā lauvas rūkšana ķēniņa niknums –
kas šo ērcina, paspēlē dzīvību!
3 Gods tam, kurš izvairās ķildas,
bet muļķis – rauj tik vaļā!
4 Rudenī sliņķis near –
vasarā lūko, bet nekā!
5 Cilvēka nolūki – dziļš ūdens,
bet sapratējs zina, kā pasmelt.
6 Daudzi saukā: es – uzticīgs! –
bet atrodi vienu, uz ko var paļauties!
7 Taisns vīrs pie krietnuma turas –
paliek svētība arī viņa dēliem!
8 Kad ķēniņš apsēžas tiesas krēslā,
acīm vien atsijā ļaunos no labiem.
9 Kurš var sacīt: es sirdī šķīsts,
es tīrs no sava grēka?!
10 Divēji atsvari, divējs mērs –
riebj Kungam šīs lietas!
11 Jau no zēna var noskatīt,
vai būs šķīsts sirdī un taisns darbos.
12 Dzirdīgu ausi un redzīgu aci –
Kungs ir radījis tās abas.
13 Nemīli miegu, ka netiec nabags,
turi acis vaļā, ka staigā sāts!
14 Nekur neder! – tā pircējs saka,
kā prom – sāk ar pirkumu lielīties!
15 Ir zelts, ir daudz pērļu,
bet dārgākā rota – gudra runa!
16 Kas galvo par svešu – ņem tam viņa mēteli!
Kas galvo par ceļavīru – tam atņem visu!
17 Garda cilvēkam melu maize –
vēlāk tam mute pilna zvirgzdu!
18 Pirms ko ieprāto, prasi pēc padoma,
pirms ej ar karu, izprāto visu!
19 Kas staigā tenkodams – izmuld noslēpumu!
Kam mute plata – ar tādu nepinies!
20 Kas lād tēvu un māti,
tā lākturis dzisīs tumsas stundā.
21 Nāk mantojums itin viegli,
vēlāk skaties – svētības nav!
22 Nesaki: es atriebšu ļaunu! –
gaidi uz Kungu, viņš tevi glābs.
23 Kungam riebj divēji atsvari,
un viltoti svari nekur neder.
24 Vīrs staigā, kur Kungs liek,
kā lai cilvēks zina savu ceļu?
25 Svēti apsolīt, bet tik pēc tam apdomāt –
tas cilvēkam slazds.
26 Gudrs ķēniņš ļaundarus vētī,
laiž tiem pāri kuļamo ratu!
27 Kunga gaismeklis – cilvēka gars,
ar to viņš mūs izlūko līdz pašiem dziļumiem.
28 Uzticība un patiesība sargā ķēniņu,
uzticība balsta viņa troni!
29 Jaunekļu rota – viņu spēks,
veču gods – sirma galva.
30 Per, ka pušu, – lai negantums iziet,
lai aizķer līdz pašiem dziļumiem!
