Ninive apkaunota un izpostīta
1 Vai! asiņu pilsētai –
krāpšanas pilna, visi tik kampj un nerimstas laupīt!
2 Švīkst rīkste, riteņi dimd, auļo zirgi, un rati dārd!
3 Jātnieks jau aulekšo –
plaiksnī zobens un dzirkstī šķēps,
pulka nokauto un kaudzēm līķu!
Miroņu bez gala, un jāklūp pār līķiem!
4 Tas tavas milzu maucības dēļ,
tu, smalkā burvekļu kundze,
tautas tu pārdevi maukodama
un dzimtas ar burvestību.
5 “Bet, redzi, es iešu pret tevi,”
saka Pulku Kungs,
“atsegšu tavu svārku pār galvu,
likšu, lai tautas redz tavu plikumu
un visas valstis tavu kaunu!
6 Preteklībām es tevi apmētāšu,
nievāšu tevi, par biedēkli padarīšu!
7 Visi, kas uz tevi lūkosies,
bēgs no tevis un teiks:
Ninive izpostīta – kas sēros par to?!
Kur lai es meklēju tev mierinātājus?”
8 Vai tu esi labāka par No-Āmonu ,
kas starp upēm mīt, kam ūdeņi visapkārt,
kuras cietoksnis jūra un jūra – tās mūri?!
9 Kūšieši bija tās stiprums,
un ēģiptiešu tur bija bez skaita,
pūtieši un vēl lūbieši tai palīgos bija!
10 Arī tā trimdā un aizvesta gūstā,
un viņas mazuļi sašķaidīti katrā ielgalā,
par viņas godātajiem tie meta lozes,
visi tās varenie iekalti važās!
11 Arī tu piedzersies, apskurbsi gan,
un tu meklēsi pie naidnieka palīgu!
12 Visi tavi nocietinājumi
ir kā vīģes koki, kam pirmie augļi, –
kas pakrata, tam krīt kārā mutē!
13 Redzi, tavi ļaudis, tavas sievas
tagad pieder taviem naidniekiem;
vērtin atvērsies tavas zemes vārti,
tavu vārtu aizšaujamos aprīs uguns!
14 Smel ūdeni aplenkumam,
stiprini savus nocietinājumus,
ņemies pa dubļiem, mīci mālus,
taisi stingrus ķieģeļus!
15 Tur tevi aprīs uguns,
tevi nocirtīs zobens,
kā siseņi tie tevi rīs –
kaut tu kā siseņi vairotos,
kaut vairotos tu kā sienāži!
16 Tev bija vairāk tirgoņu
nekā debesīs zvaigžņu –
kā siseņi tie izkūņojās un aizlaidās!
17 Tavi varenie ir kā sienāži
un tavi stiprie kā mušas,
kas aukstās dienās tup uz mūra –
kā uzspīd saule, tā aizlaižas,
neviens nezina, kur tie paliek.
18 Guļ tavi gani, Asīrijas ķēniņ,
snauž tavi dižciltīgie!
Tava tauta padzīta kalnos,
nav, kas to pulcē!
19 Nedziedējams tavs posts,
visa tu vienās brūcēs,
visi, kas padzird par tevi,
tik plaukšķina –
jo pār ko gan nav nācis tavs ļaunums kopš laiku laikiem?
