1 Viņš tiem sacīja: “Patiesi es jums saku: daži no tiem, kas šeit stāv, nāvi nebaudīs, pirms nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku atnākam.”
Apskaidrošana kalnā
(Mt 17:1–13Lk 9:28–36)2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma pie sevis Pēteri, Jēkabu un Jāni un uzveda tos savrup kādā augstā kalnā, un viņš tapa pārveidots to priekšā – 3 viņa drēbes tapa mirdzoši baltas, kā neviens balinātājs uz zemes nespēj balināt. 4 Viņiem parādījās Elija ar Mozu, un tie sarunājās ar Jēzu. 5 Un Pēteris vērsās pie Jēzus un sacīja: “Rabi, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis – vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” 6 Jo viņš nezināja, ko sacīja; tādēļ ka tie bija pārbijušies. 7 Un padebesis tos apēnoja, un balss nāca no padebeša: “Šis ir mans mīļotais Dēls, klausiet viņu!” 8 Un, tūlīt apkārt palūkojušies, viņi nevienu vairs neredzēja kā vienīgi Jēzu. 9 Un, no kalna kāpjot, viņš tiem stingri piekodināja nevienam nestāstīt, ko redzējuši, kamēr Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no mirušajiem. 10 Un tie šos vārdus paturēja sevī, apspriezdami savā starpā, kas tas ir – augšāmcelties no mirušajiem. 11 Un tie viņu izjautāja: “Kādēļ rakstu mācītāji saka: Elijam jānāk papriekš?” 12 Bet viņš tiem sacīja: “Tiešām Elija, papriekš atnākdams, visu atjaunos. Un kā ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka viņš daudz cietīs un tiks nonicināts? 13 Bet es jums saku: kad Elija bija atnācis, tie arī viņam darīja visu, ko gribēja, kā par viņu ir rakstīts.”
Jēzus atbrīvo zēnu no nešķīstā gara
(Mt 17:14–20; Lk 9:37–43a)14 Un, atnākuši pie mācekļiem, viņi ieraudzīja ap tiem lielu ļaužu pūli un rakstu mācītājus, kas ar tiem strīdējās. 15 Un visi ļaudis, viņu ieraudzījuši, tūlīt iztrūkās un pieskrējuši viņu sveicināja. 16 Un viņš tiem jautāja: “Par ko jūs strīdaties savā starpā?” 17 Un viens no ļaužu pūļa viņam atbildēja: “Skolotāj, es savu dēlu pie tevis esmu atvedis, viņā ir mēms gars. 18 Ikreiz, kad tas sagrābj viņu, tas viņu rausta, dzen putas pa muti, griež zobus un stindzina; un es taviem mācekļiem sacīju, lai tie to izdzen, bet viņi nespēja.” 19 Viņš tiem sacīja: “Ak tu neticīgā paaudze! Cik ilgi vēl būšu pie jums? Cik ilgi vēl jūs pacietīšu? Nesiet viņu pie manis!” 20 Tie atnesa zēnu pie viņa. Un gars, Jēzu ieraudzījis, tūlīt sāka zēnu raustīt, un viņš, pie zemes nokritis, vārtījās, putas laizdams. 21 Un viņš jautāja tā tēvam: “Kopš kura laika viņam tas tā ir?” Un tas sacīja: “Kopš bērna dienām. 22 Tas bieži meta viņu gan ugunī, gan ūdenī, lai viņu pazudinātu; bet es tevi lūdzu, ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” 23 Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” 24 Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi man manā neticībā!” 25 Tad Jēzus, ieraudzījis saskrienam ļaudis, apsauca nešķīsto garu: “Tu mēmais un kurlais gars, es tev pavēlu: izej no viņa un nekad vairs neieej viņā!” 26 Kliegdams un zēnu neganti raustīdams, gars izgāja. Zēns izskatījās kā mironis, un daudzi teica: “Viņš ir miris.” 27 Bet Jēzus viņu satvēra aiz rokām un cēla viņu augšā, un tas piecēlās. 28 Kad viņš bija iegājis mājā, mācekļi viņam atsevišķi jautāja: “Kādēļ mēs nespējām to izdzīt?” 29 Un viņš tiem sacīja: “Šī suga nevar iziet citādi kā vien ar lūgšanu.”
Jēzus vēlreiz māca par savu nāvi un augšāmcelšanos
(Mt 17:22–23Lk 9:43b–45)30 No turienes aizgājuši, tie devās cauri Galilejai, bet viņš negribēja, ka to kāds zinātu. 31 Viņš mācīja savus mācekļus un tiem sacīja: “Cilvēka Dēls tiks nodots cilvēku rokās, un tie viņu nonāvēs, un nonāvēts viņš trešajā dienā augšāmcelsies.” 32 Viņi nesaprata šos vārdus, bet baidījās viņu izjautāt.
Kurš ir lielākais?
(Mt 18:1–5Lk 9:46–48)33 Tad viņi nonāca Kapernaumā. Un, mājās pārnācis, viņš tos izjautāja: “Ko jūs pārrunājāt ceļā?” 34 Bet tie klusēja; jo tie savā starpā bija sprieduši ceļā, kurš ir lielākais. 35 Apsēdies viņš pasauca tos divpadsmit un tiem sacīja: “Ja kāds grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.” 36 Un viņš ņēma kādu bērniņu un nostādīja to viņu vidū un, to apkampis, sacīja viņiem: 37 “Ja kas vienu šādu bērniņu uzņem manā vārdā, tas uzņem mani; un, kas mani uzņem, tas uzņem nevis mani, bet to, kas mani sūtījis.”
“Kas nav pret mums, tas ir ar mums”
(Lk 9:49–50)38 Jānis viņam sacīja: “Skolotāj, mēs redzējām kādu tavā vārdā izdzenam dēmonus, un mēs tam aizliedzām, jo viņš neseko mums.” 39 Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam! Nav tāda, kurš darītu brīnumu manā vārdā un tūlīt par mani varētu runāt ļaunu. 40 Kas nav pret mums, tas ir ar mums! 41 Kas vien jums manā vārdā dos dzert biķeri ūdens, tādēļ ka jūs piederat Kristum, patiesi es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
Jēzus brīdina no apgrēcināšanas
(Mt 18:6–9Lk 17:1–2)42 Un, kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to iemestu jūrā. 43 Un, ja tava roka tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas rokas un tu nonāc ellē, neizdzēšamā ugunī. 45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, nocērt to; labāk tev kroplam ieiet dzīvībā, nekā ja tev ir abas kājas un tu tiec iemests ellē, neizdzēšamā ugunī. 47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; labāk tev vienacainam ieiet Dieva valstībā, nekā ja tev ir abas acis un tu tiec iemests elles ugunī. 48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest. 49 Jo ikviens ugunī tiks sālīts. 50 Sāls ir laba, bet, ja sāls vairs nav sāļa, ar ko jūs to darīsiet derīgu? Turiet sāli sevī un mieru savā starpā.”
IX.
1 Tad saceja jim tōļōk: Patīši, Es jums soku: ir daži storp te asūšim, kas nōves nabaudeis, koleidz īraudzeis Dīva vaļsteibu, atejūt spākā.
K. Jezu pōrsaveidōšona.
2 Sešas dīnas vālōk pajēme sev leidza Pīteri, Jākubu un Jōni, un nūvede jūs vīnus pošus uz augsta kolna. Te Jys pōrsaveidōja pret jim. 3 Jō drēbes palyka tik speidūši boltas (kai snīgs), kaidu nivīns vērs zemes balynōdams naspēj izbalynōt. 4 Un jim pasarōdeja Eliass un Moizešs. Jī runōja ar Jezu.
5 Tad Pīters īsōce runōt un saceja Jezum: Mōceitōj, mums labi te byut. Mes pataiseisim trejs nūmetnes: Tev vīnu, Moizešam vīnu un Eliasam vīnu. 6 Bet jys nazynōja, kū runōja, jo jī beja ļūti pōrsabeiduši. 7 Tad nūsalaide mōkūņs un jūs apklōja. Nu mōkūņa atskanēja bolss: Šytys ir muns nūmīļōtais Dāls; Jō jums byus klauseit. 8 Bet ūmai, apsaskateidami apkōrt, nikō vairs cyta pi sevis jī naredzēja, ka vīn Jezu.
Eliasa atīšona.
9 Nūkōpūt nu kolna, Jys tim pīsaceja, ka nikam tōs parōdeibas nasastōteitu, koleidz Cylvāka Dāls pīsaceļs nu myrūnim. 10 Un jī paturēja tū vōrdu pi sevis, pōrsprīsdami, kū tys nūzeimoj: pīsaceļt nu myrūnim. 11 Tad jī Jō vaicōja saceidami: Kōpēc (farizeji) un Rokstim mōceitī soka, ka pyrmōk jōatīt Eliasam? 12 Jys atbiļdēja: Eliass gon pyrmōk atgōjis vysu atjaunōs. Un kai tad ir pīraksteits par Cylvāka Dālu, ka Jam daudz ir jōcīš un jōbyun nycynōtam? 13 Bet Es jums soku, ka Eliass jau beja atgōjis: tūmār jī padareja ar jū tū, kas jim patyka, kai ari par jū ir pīraksteits.
Ļaunō gora apsāstais jaunēklis.
14 Ejūt uz tim mōceklim, Jys īraudzeja pi jim daudz ļaužu un Rokstim mōceitūs, ar jim streidūtīs. 15 Kai tik Jū īraudzeja, visi ļaudis beja vysā pōrsteigti un steidzēs Jam prīškā, lai Jū apsveiktu. 16 Tad Jys tūs vaicōja: Kō jyus ar jim streidatēs?
17 Un vīns nu ļaužu pulka Jam atbiļdēja: Mōceitōj, es atvežu pi Tevis sovu dālu; jū ir apsēdis māmais gors. 18 Un kur tik saker, tur jū rausta. Jam putas īt nu mutes, jys grīž zūbus un kolst. Es lyudžu tovus mōcekļus, lai jū izdzan, bet jī navarēja. 19 Tad Jys tim atbyldādams saceja: O nateiceigais dzymums, cik iļgi Maņ pi jums jōbyun? Cik iļgi vēļ jyusus jōcīš? Nesit tū šur pi Manis.
20 Jī atnese. Īraudzejis Jū, gors tyuleņ tū nūrausteja, un jys, pakritis pi zemes, putōdamīs vōļōjōs. 21 Jys vaicōja nu tāva: Cik seņ tai ar jū ir nūticis? Nu bārna dīnom, — tys atbiļdēja. 22 Jys jū cēški mat gunī vai yudinī, lai jū nūbeigtu. Jo Tu kū vari, paleidz mums, apsažāloj par mums. 23 Tad Jezus jam saceja: Kas atsateic uz varēšonu, tad tam, kas tic, vyss ir varams. 24 Un bārna tāvs tyuleņ ar osorom īsasauce: Es tycu (Kungs). Paleidz munai vōjai ticeibai. 25 Jezus radzādams, ka sasalosa vys vairōk un vairōk ļaužu, pīdraudēja naškeistajam goram saceidams: Tu māmais un kūrlais gors! Es tev pīsoku: Ej nu jō ōrā un nikod atpakaļ uz jū nasagrīz! 26 Tys, klīgdams un jū rausteidams, izgōja ōrā. Un jys palyka, kai myrūņs, tai ka daudzeji saceja, ka jys asūt nūmiris. 27 Bet Jezus, sajēmis jū aiz rūkas, pacēle, un jys pīsacēle.
28 Kad Jys atgōja uz sātu, mōcekli slapyn vaicōja nu Jō: Kōpēc mes navarējom jō izdzeit? 29 Jys tim atbiļdēja: Šytei suga cytaiž nav izdzanama, kai vīn ar lyugšonu un gavēni.
K. Jezus īprīkš pasludynoj sovas cīsšonas.
30 Izgōjuši nu turīnes, jī gōja pa Galileju. Un Jys nagribēja, ka kaut kas tū zynōtu. 31 Jo Jys taču mōceja sovus mōcekļus un jim saceja: Cylvāka Dāls tiks nūdūts ļaužu rūkōs; tī Jū nūnōvēs, bet pēc trejom dīnom Jys augšamceļsīs. 32 Bet jī nasaprota tō vōrda, tūmār beidōs nu Jō vaicōt.
Streidi storp mōceklim.
33 Tad jī īgōja Kafarnaumā. Kad īgōja sātā, tad Jys nu jim pavaicōja: Kū jyus ceļā sovstarpeigi runōjot? 34 Bet jī klusēja, jo jī ceļā beja sovstarpeigi streidējušīs par tū, kas nu jim ir lelōks.
35 Jys atsasēdis sasauce klōt tūs divpadsmit un jim saceja: Kas grib byut pyrmais, tam ir jōbyun patim pādejam un vysu kolpam. 36 Tad, pajēmis bārnu, nūvītōja tū jūs vidā un, jū apskōvis, jim saceja: 37 Kas vīnu taidu bārnu pījam Munā vōrdā, tys pījam Mani; bet kas Mani pījam, tys pījam na tikai Mani, bet ari Tū, kas Mani ir syutejis.
Naprōteiga centeiba.
38 Jōņs Jam stōsteja: Mōceitōj, mes redzējom vīnu Tovā vōrdā izdzanūt valnu. Bet, tai kai jys naīt mums leidza, mes tū jam nūlīdzem. 39 Jezus atbiļdēja: Nalīdzit jam. Nivins taču, kas Munā vōrdā dora breinumus, navar tyuleņ par Mani ļauna runōt. 40 Kas nava pret jums, tys ir ar jums. 41 Kas jums īdūtu dzert yudiņa glōzi Muna vōrda dēļ, tōpēc ka jyus Kristus pīkritēji asat, patīši, Es jums soku: Tys sovas peļņas napazaudēs.
Īļaunōšonas ļaunums.
42 Jo kas vīnu nu šitim mozeņajim, ikš Manis tycūšajim, īļaunōtu, tam byutu lobōk, jo pīsītu koklā dzērnovu akmini un īsvīstu jyurā. 43 Jo tova rūka tevi vad grākā, cērt jū nūst. Lobōk ir tev krūpļam īīt dzeiveibā, kai, obejom rūkom asam, nūgrimt nadzīstūšajā eļnes gunī. 44 (Kur jūs tōrps namērst un guņs nadzīst). 45 Jo tova kōja tevi vad grākā, cērt jū nūst. Lobōk ir tev klybam īīt dzeiveibā, kai, obejom kōjom asam, byut īmastam eļnē. 46 (Nadzīstūšajā gunī, kur tōrps namērst un guņs nadzīst). 47 Jo tova acs tevi vad grākā, raun jū ōrā. Lobōk ir tev vīnaceigam īīt Dīva vaļsteibā, kai, obejom acim asam, byut īmastam eļnē, 48 kur jūs tōrps namērst un guņs nadzīst.
49 Ikvīns (tadei) tiks sōleits ar guni tai, kai ikvīns upurs teik ar sōli sōleits. 50 Sōļs ir loba līta. Bet, jo sōļs pazaudej sovu syurumu, ar kū tad jū atjaunōsi? Saturit sevī pošūs sōli un paturit sovstarpeigi mīru!
