Vecajo likumi un Dieva bauslība
(Mt 15:1–20)1 Pie viņa sapulcējās farizeji un daži rakstu mācītāji, kas bija atnākuši no Jeruzālemes. 2 Ieraudzījuši, ka daži viņa mācekļi ar netīrām, tas ir, nemazgātām, rokām ēd maizi – 3 jo farizeji un visi jūdi, vecajo paražas turēdami, neēd, pirms nav īpaši mazgājuši rokas; 4 tāpat no tirgus pārnākuši, tie neēd, iekams nav šķīstījušies, un vēl daudz ko citu viņi uzņēmušies ievērot: vīna kausu, kannu un vara trauku šķīstīšanu –, 5 tādēļ farizeji un rakstu mācītāji viņam jautāja: “Kādēļ tavi mācekļi nedzīvo pēc vecajo paražām, bet maizi ēd ar nemazgātām rokām?” 6 Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. 7 Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. 8 Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas .” 9 Un viņš turpināja: “Jums labi izdodas atmest Dieva bausli, lai turētu savas paražas. 10 Mozus taču ir teicis: godā savu tēvu un māti, – un: kas runā ļaunu par tēvu un māti, lai mirdams mirst. 11 Bet jūs sakāt: ja kāds cilvēks savam tēvam vai mātei saka: es ziedošu Dievam to, kas jums pienākas no manis, – 12 tad jūs viņam neko vairs neļaujat darīt tēva un mātes labā, 13 jūs ar savām paražām, ko esat ieviesuši, atceļat Dieva vārdu; un daudz ko tamlīdzīgu jūs darāt.” 14 Un, ļaudis atkal pieaicinājis, viņš tiem sacīja: “Klausieties mani visi un saprotiet! 15 Nekas cilvēku nespēj sagānīt, kas no ārpuses viņā ieiet, bet, kas no cilvēka iziet, tas viņu sagāna.” 17 Kad viņi iegāja namā, prom no ļaudīm, mācekļi izjautāja viņu par šo līdzību. 18 Un viņš tiem sacīja: “Vai arī jūs esat tādi nejēgas? Vai jūs nesaprotat, ka tas, kas no ārpuses ieiet cilvēkā, nespēj viņu sagānīt? 19 Jo tas neieiet viņa sirdī, bet vēderā un iziet ārā, tā šķīstot katru barību.” 20 Un tad viņš teica: “Kas no cilvēka iziet, tas sagāna cilvēku. 21 Jo no iekšienes, no cilvēka sirds iziet ļaunas domas, izvirtība, zādzība, slepkavība, 22 laulības pārkāpšana, alkatība, ļaunprātība, viltība, izlaidība, skaudīga acs, zaimošana, lepnība, muļķība. 23 Viss šis ļaunums nāk no iekšienes un sagāna cilvēku.”
Pagānu sievietes lielā ticība
(Mt 15:21–28)24 No turienes viņš aizgāja uz Tīras apvidu. Iegājis kādā namā, viņš negribēja, ka to kāds uzzinātu, bet nevarēja palikt apslēpts, 25 jo kāda sieviete, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, izdzirdusi par viņu, tūlīt nāca un krita pie viņa kājām. 26 Šī sieviete bija grieķiete, no Sīrijas feniķiešu dzimtas, un lūdza Jēzu, lai viņš izdzen dēmonu no viņas meitas. 27 Un viņš tai sacīja: “Ļauj, lai vispirms bērni tiek pabaroti, jo nav labi atņemt maizi bērniem un nomest sunīšiem.” 28 Bet viņa tam atbildēja: “Jā gan, Kungs, bet sunīši zem galda ēd no bērnu druskām.” 29 Tad viņš tai sacīja: “Šo vārdu dēļ ej! Dēmons ir izgājis no tavas meitas.” 30 Savās mājās nogājusi, viņa atrada meiteni gultā mierīgi guļam, un dēmons no viņas bija izgājis.
Kurlmēmā vīra dziedināšana
31 Tad, no Tīras apvidus atkal aizgājis, viņš caur Sidonu nonāca pie Galilejas jūras Dekapoles apvidū. 32 Pie viņa atveda kādu kurlmēmu un lūdza, lai viņš tam uzliek rokas. 33 Un viņš, aizvedis to no ļaužu pūļa savrup, lika pirkstus tā ausīs un spļāva, un aizskāra tā mēli. 34 Un, paskatījies uz debesīm, viņš ievaidējās un sacīja: “Efata!” – tas ir: atveries! 35 Un viņa ausis tūlīt atvērās un mēles saites atraisījās, un viņš sāka skaidri runāt. 36 Un viņš tiem piekodināja nevienam to nestāstīt; bet, jo vairāk viņš aizliedza, jo vairāk tie daudzināja. 37 Un ļaudis ļoti brīnījās un runāja: “Viņš visu labi izdara – kurlie spēj dzirdēt un mēmie runāt.”
VII.
Ļaužu lykumi.
1 Pi Jō sasapuļcēja farizeji un daži nu Jeruzalemas atgōjušī Rokstim mōceitī. 2 Jī redzēja, ka daži mōcekli, nateirom rūkom byudami, tys ir nanūmozgōtom rūkom, ēde maizi. 3 Bet farizeji un jūdi, pīsaturūt vacōkūs īroduma, nikod naēde, īprīkš ryupeigi nanūmozgōjuši rūku. 4 Pat nu tērga atgōjuši, jī naēde, īprīkš naapslapynōjuši sevis ar yudini. Ir vēļ daudz cyta, pi kō jim, saskaņā ar īrodumu, jōpīsatur, kai bikeru, skrūžu, pūdu un gultu mozgōšonas.
5 Tad farizeji un Rokstim mōceitī vaicōja nu Jō: Kōpēc tovi mōcekli napylda vacōkūs īrodumu un ād maizi nateirom rūkom? 6 Bet Jys tim atbiļdēja: Izaja labi pravītōja par jums līkulim, kai ir raksteits:
Šytei tauta Mani gūdynoj tikai ar lyupom;
bet jōs sirds ir tōli nu Manis.
7 Bet veļteiga ir Manis gūdynōšona,
mōcūt tikai tū, kas ir cylvāku lykums.
8 Atmatuši Dīva lykumu, jyus pyldat cylvāku īrodumus. Skrūžu un bikeru mozgōšonas, kai ari daudz cytu tam leidzeigu lītu jyus pīsaturat.
9 Tōļōk jim saceja: Jyus mōkat veikli atmest Dīva lykumu, lai tik izpiļdeitu sovas īrašas. 10 Moizešs saceja: Tev byus sovu tāvu un mōti gūdā turēt, un: Kas lōd tāvu vai mōti, tys lai mērst. 11 Bet jyus sokat: Jo cylvāks tāvam vai mōtei pasaceitu: Korban, tys ir: upuram ir pazeimōts tys, kas tev nu manis kai atbolsts pīkrytsu, 12 tad jyus napīsokat sova tāva un mōtes lobā nikō dareit. 13 Jyus sovu īrodumu dēļ, kuru pīsaturat, atmatat Dīva lykumu. Un tam leidzeiga jyus daudz kō dorat.
14 Tad otkon pasaucis klōt ļaudis, tim saceja: Klausatēs Manis visi un saprūtat. 15 Nikō nava taida, kas nu ōrīnes īejūt cylvākā, varātu jū padareit nateiru; bet kas nu cylvāka izīt, tys gon var jū padareit nateiru. 16 Kam ausis ir dzērdēšonai, tys lai klausās.
17 Kad Jys, pametis ļaudis, nūgōja uz sātu, tad Jō mōcekli klause nu Jō par pīleidzeibu. 18 Un Jys tim saceja: Vai tad ari jums veļ tryukst saprasšonas? Vai jyus nazynat, ka vyss tys, kas nu ōrīnes īīt cylvākā, navar jō padareit nateira? 19 Tys taču naīīt jō sirdī, bet īīt mōgā un īt dabyskū ceļu, atteirejūt ikvīnu ēdīni.
20 Bet kas nu cylvāka izīt, saceja Jys tōļōk, tys padora jū nateiru. 21 Jo nu īškas, nu cylvāka sirds izīt ļaunōs gōdōšonas, palaidneiba, zagšona, slapkaveiba, 22 lauleibas lauzšona, montkōreiba, ļauneiba, viļteiba, nakauneiba, skaudeiba, saimōšona, lepneiba un naprōteiba. 23 Šytys vyss ļaunais izīt nu īkšīnes un padora cylvāku nateiru.
K. Jezus un pogōnīte.
24 Atstōjis turīni, Jys aizgōja uz Tyra un Sydona apvydu. Un īgōjis vīnā mōjā, gribēja, ka nikas par Jū nazynōtu, bet nazynoms navarēja palikt.
25 Jo tikkū beja izdzērduse par Jū kaida sīvīte, kuras meitai beja naškeistais gors, atnōce un nūkryta pi Jō kōjom. 26 Tei sīvīte beja pogōnīte nu Syrofenicijas. Jei lyudze, ka Jys izdzeitu nu jōs meitas valnu. 27 Bet Jys atbiļdēja: Ļauņ pyrmōk bārnim pasaseitynōt; jo tadei nav labi jimt nūst bārnim maizi un mest tū sunānim. 28 Bet jei atbiļdēja: Tai gon, Kungs, bet ari sunāni zam golda ād bārnu druponas. 29 Tad Jys jai saceja: Šytō vōrda dēļ ej: ļaunais gors tovu meitu jau pamete. 30 Un jei, nūgōjuse uz sovu sātu, atroda meitu guļūt uz gultas. Ļaunais gors jū jau beja pametis.
Kūrlmāmō izveseļōšona.
31 Jys, izgōjis nu Tyra rūbežim, nūgōja par Sydonu uz Galilejas jyurmolu, pōrīdams pa Dekapoles apgobola vydu.
32 Te atvede pi Jō vīnu kūrlmāmū un lyudze, ka Jys uzlyktu uz jō rūku. 33 Pajēmis jū nūmaļ nu ļaudim, Jys īlyka jō ausīs sovus pērstus un ar slīkom pīsadyure pi jō mēles. 34 Tad, pasavēris uz dabasim, gryuši nūsapyute un jam saceja: Effeta, tys ir: atsadori vaļā. 35 Un tyuleņ atsadareja jō ausis, un jō mēles saišks atsaraiseja, un jys sōce runōt.
36 Un Jys pīsaceja, ka nikam par tū nastōsteitu, bet kū styprōk nūlīdze, tū vairōk jī tū izdaudzynōja. 37 Jī ļūti breinōjōs un saceja: Jys vysu dora labi; kūrlūs Jys padora dzērdūšus un māmūs runojūšus.
