Jēzus iejāj Jeruzālemē
(Mk 11:1–11Lk 19:28–38Jņ 12:12–19)1 Kad tie tuvojās Jeruzālemei un nonāca Bētfagē pie Olīvkalna, Jēzus sūtīja divus mācekļus 2 un tiem sacīja: “Dodieties uz ciemu, kas jūsu priekšā. Tur jūs tūlīt atradīsiet ēzeļmāti piesietu un ēzelīti līdz ar viņu, atraisiet tos un vediet pie manis. 3 Ja kāds jums ko teiks, tad sakiet: Kungam to vajag, un viņš tūdaļ tos atdos.” 4 Bet tas notika, lai piepildītos, ko Kungs caur pravieti ir sacījis: 5 sakiet Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa, uz jūga ēzeļmātes kumeļa. – 6 Mācekļi aizgāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis. 7 Tie atveda ēzeļmāti un ēzelīti, uzklāja tiem savas drēbes, un Jēzus uzsēdās virsū. 8 Daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, bet citi cirta kokiem zarus un klāja tos uz ceļa. 9 Bet ļaužu pūlis, kas gāja viņam gan pa priekšu, gan nopakaļ, sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, svētīts, kas nāk Kunga vārdā! Ozianna augstībā! ” 10 Un, viņam ienākot Jeruzālemē, visa pilsēta sakustējās: “Kas viņš tāds?” 11 Bet ļaudis pūlī atbildēja: “Viņš ir pravietis Jēzus, tas – no Nācaretes Galilejā.”
Jēzus izdzen tirgotājus no tempļa
(Mk 11:15–19Lk 19:45–48Jņ 2:13–22)12 Jēzus iegāja templī un izdzina ārā visus, kas templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus. 13 Viņš tiem sacīja: “Ir rakstīts: manu namu sauks par lūgšanas namu , – bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.” 14 Akli un kropli nāca pie viņa uz templi, un viņš tos dziedināja. 15 Kad virspriesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnumus, ko viņš darīja, un dzirdēja bērnus templī saucam: Ozianna Dāvida dēlam! – tie apskaitās 16 un jautāja viņam: “Vai tu dzirdi, ko šie runā?” Jēzus tiem sacīja: “Jā gan! Vai tad jūs nekad neesat lasījuši: tu esi gādājis, ka no bērniņu un zīdaiņu mutes tev atskan slava? ” 17 Tad Jēzus tos atstāja; viņš izgāja ārā no pilsētas uz Bētaniju un palika tur pa nakti.
Vīģes koka nolādēšana
(Mk 11:12–14, Mk 20–24)18 Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, 19 un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš tam sacīja: “Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!” Un vīģes koks tūlīt nokalta. 20 Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: “Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?” 21 Jēzus tiem atbildēja: “Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu. 22 Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.”
Jēzus pilnvaras apšaubīšana
(Mk 11:27–33Lk 20:1–8)23 Kad viņš atnāca uz templi un mācīja, pie viņa pienāca virspriesteri un tautas vecajie un jautāja: “Kā varā tu to dari? Kas tev ir devis varu to darīt?” 24 Jēzus tiem atbildēja: “Es jums arī uzdošu vienu jautājumu, un, ja jūs man atbildēsiet, tad es jums pateikšu, kā varā es to daru. 25 No kurienes ir Jāņa kristība – no debesīm vai no cilvēkiem?” Tie apspriedās savā starpā: “Ja sacīsim: no debesīm, – viņš teiks: kāpēc tad jūs neticējāt viņam? 26 Vai lai sakām: no cilvēkiem? – bet mums ir bail no ļaudīm, jo visi tur Jāni par pravieti.” 27 Tad viņi Jēzum atbildēja: “Mēs nezinām.” Un viņš tiem sacīja: “Tad arī es jums neteikšu, kā varā es visu to daru.
Līdzība par diviem dēliem
28 Bet ko jūs domājat par šo? Kādam cilvēkam bija divi dēli, viņš gāja pie pirmā un lūdza: dēls, ej šodien strādāt vīnadārzā. 29 Bet tas atbildēja: es negribu. – Tomēr vēlāk nožēlojis viņš aizgāja. 30 Tad tēvs devās pie otra dēla un lūdza to pašu. Tas viņam atbildēja: jā, kungs, – tomēr negāja. 31 Kurš no šiem diviem rīkojās pēc tēva gribas?” Tie atbildēja: “Pirmais.” Jēzus sacīja tiem: “Patiesi es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Debesu valstībā nekā jūs. 32 Jo Jānis Kristītājs atnāca pie jums pa taisnības ceļu, taču jūs viņam neticējāt, bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Un jūs, to redzēdami, arī vēlāk nenožēlojāt un viņam neticējāt.
Līdzība par ļaunajiem vīnkopjiem
(Mk 12:1–12Lk 20:9–19)33 Klausieties citu līdzību! Reiz kāds nama saimnieks iestādīja vīnadārzu, to iežogoja, ierīkoja vīnspaidu, uzcēla torni un izdeva dārzu vīnkopjiem, bet pats aizceļoja. 34 Kad pienāca augļu ienākšanās laiks, viņš aizsūtīja savus kalpus pie vīnkopjiem, lai tie saņemtu no viņiem augļus. 35 Vīnkopji, sagrābuši šos kalpus, citus piekāva, citus nosita, vēl citus nomētāja akmeņiem. 36 Tad viņš sūtīja citus kalpus, vairāk nekā iepriekš, taču arī ar tiem viņi darīja tāpat. 37 Tad nama saimnieks sūtīja pie tiem savu dēlu, domādams: no mana dēla tie taču kaunēsies. 38 Bet vīnkopji, viņa dēlu ieraudzījuši, runāja savā starpā: šis ir mantinieks! Ejam, nonāvējam viņu – un mantojums būs mūsu. 39 Un, viņu sagrābuši, tie izmeta viņu ārā no vīnadārza un nonāvēja. 40 Kad atnāks vīnadārza saimnieks, ko viņš darīs ar šiem vīnkopjiem?” 41 Tie atbildēja: “Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nonāvēs un izdos vīnadārzu citiem vīnkopjiem, kas viņam atdos augļus laikus.” 42 Tad Jēzus tiem jautāja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos? –
Akmens, ko nama cēlāji atmetuši,
ir kļuvis par stūrakmeni;
tas ir Kunga darbs
un brīnums mūsu acīs. –
43 Tādēļ es jums saku: Dieva valstība jums tiks atņemta un atdota pagāniem, kas nesīs augļus. 44 Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz kuru tas kritīs, to tas satrieks putekļos.” 45 Virspriesteri un farizeji, dzirdēdami viņa līdzības, saprata, ka viņš runājis par tiem. 46 Tie gribēja viņu sagūstīt, bet baidījās no ļaudīm, jo tie turēja viņu par pravieti.
XXI.
K. Jezus svineiga īīšona Jeruzalemā.
1 Kad jī tyvojōs Jeruzalemai un īgōja Betfagē pi Eleja kolna, tad Jezus nūsyuteja divejus mōcekļus, 2 jim saceidams: Ejte uz tū sadžu, kas ir jyusu prīškā. Tur tyuleņ atrassit pīsītu ezelīni un pi jōs ezelānu. Atraisit tū vaļā un atvedit Maņ. 3 Un, jo jums kas kaut kū ībylstu, pasokit: Jī ir Kungam vajadzeigi, un tyuleņ jūs palaiss. 4 Tai tys nūtyka, lai izapiļdeitu pravīša vōrdi, kurs soka:
5 Pasokit Siona meitai:
Raug, pi tevis nōk tovs Kēneņš,
Jys ir lēnprōteigs un jōj uz ezeļa, —
Uz ezelāna, uz jyuga nesējas bārna.
6 Mōcekli nūgōja un izdareja tai, kai Jezus jim beja pavēlējis. 7 Jī atvede ezelīni un ezelānu, salyka uz jim sovas drēbes un Jū pasādynōja vērsum. 8 Daudzejī nu ļaudim klōja uz ceļa sovas drēbes, citi otkon cērta nu kūkim zorus un klōja uz ceļa.
9 Īprikš un īpakaļ ejūšī ļaužu bori klīdziņ‐klīdze:
Ozanna Davida Dālam!
Slaveits Kunga vōrdā Nōcējs,
Ozanna augstumūs!
10 Īejūt Jeruzalemā, vysa piļsāta uzatrauce un vaicōja: Kas Tys ir? 11 Ļaužu pulki atbiļdēja: Šytys ir Jezus, pravīts nu Galilejas Nazareta.
Svētneicas teireišona.
12 Īgōjis Dīva svētneicā, Jezus izdzyna nu turīnes vysus pērcējus un pōrdevējus, apgōze naudas maineitōju goldus un bolūžu pōrdevēju krāslus 13 un saceja: Stōv raksteits: Muns noms tops saukts lyugšonas noms, bet jyus jū pōrvēršat slapkovu bedrē. 14 Tad pīgōja pi Jō svētneicā oklī un klibī, un Jys tūs padareja vasalus.
15 Bet vērsgoreidznīki un Rokstim mōceitī, radzādami breinumus, kaidus Jys dareja, un dzērdādami klīdzūt bārnus svētneicā: Ozanna Davida Dālam, aizadusmōja 16 un Jam saceja: Vai Tu dzērdi, kū jī soka? Jezus tim atbiļdēja: Jā. Vai gon nikod naasat lasejuši: Nu bārnu un zeidaiņu mutes Tu sagatavōsi gūdu?
17 Un, pametis tūs stōvūt, nu piļsātas izgōja orā uz Betaniju un tur palyka par nakti.
18 Reitā agri ejūt atpakaļ uz piļsātu, Jam īsagribēja ēst. Īraudzejis ceļa molā vīnu figu kūku, gōja pi jō, bet, pīgōjis klōt, jamā cyta nikō naatroda, kai vīn lopas. Tad jam teice: Ka tevī auglis naaugtu myužam. 19 Un figu kūks tyuleņ nūkolta.
20 Tū radzādami, mōcekli breinōjōs un saceja: Kai ōtri figu kūks nūkolta! 21 Jezus tim atbiļdēja: Patīši, Es jums soku: Jo jyus ticēsit un nasašaubeisit, to jyus padareisit na tik vīn tū, kas nūtyka ar figu kūku, bet ari, jo jyus šytam kolnam pasaceitu: Ej nūst nu šenes un nūgrimst jyurā! — tys nūtiks. 22 Vysu, kō vīn lyugšonā tycūt lyugsit, sajemsit.
K. Jezus pylnvara.
23 Kad Jys, īgōjis svētneicā, mōceja, pi Jō pīgōja vērsgoreidznīki un tautas vacōkī un saceja: Ar kaidu pylnvaru Tu šytū dori? Un kas Tev tū pylnvaru īdeve?
24 Jezus tim atbiļdēja saceidams: Ari Es nu jums vīnas lītas jautōšu. Jo jyus Maņ jū pasaceisit, tad ari Es jums pasaceišu, ar kaidu pylnvaru šytū doru. 25 Nu kō tad cēlēs Jōņa kristeiba? Nu dabasim, vai nu ļaudim? Un jī sprīde sevī saceidami: Jo teiksim, ka nu dabasim, Jys mums pasaceis: Kōpēc tad jyus jam naticējot? 26 Jo mes saceisim, ka nu ļaudim — mums jōsabeist ļaužu; visi tadei Jōni tur par pravīti. 27 Tōpēc jī Jezum atbiļdēja: Mes nazynom. Jezus sovukōrt jim atbiļdēja: Ari Es jums nateikšu, ar kaidu pylnvaru šytū doru.
Divi brōli.
28 Bet kai jums līkās? Vīnam cylvākam beja divi dāli. Jys, pīgōjis pi pyrmō, saceja: Ej, dāls, šudiņ veina dōrzā strōdōtu. 29 Tys atbyldādams saceja: Īšu, Kungs, bet nagōja. 30 Tad pīgōjis pasaceja tū pat ūtrajam. Bet tys atbiļdēja, saceidams: Nagrybu. Bet vālōk pōrdūmōjis aizgōja. 31 Kurais tad nu šim divejim izpiļdeja tāva grybu? Jī atbiļdēja: Ūtrais. Tad Jezus jim saceja: Patīši, Es jums soku: Muitinīki un izvyrtules īprīkš par jums īīs Dīva vaļsteibā. 32 Vai Jōņs nagōja pi jums taisneibas ceļā, bet jyus jam naticējot; turpretim, muitinīki un palaidnes jam īticēja. Bet jyus, tū radzūt, pat nanūžālōjot par grākim, lai jam ītycātu.
Ļaunī veinkūpi.
33 Cytom pīleidzeibom pasaklausit: Kaids saimes tāvs īreikōja veina dōrzu, aptaiseja jū ar sātmali, izroka jamā veina mīgtuvi, izbyuvēja tūrni un, nūdevis jū veinkūpim, izceļōja cytur. 34 Kad atgōja augļu laiks, jys syuteja pi veinkūpim sovus kolpus, lai sajimtu nu jim sovu īnōkumu. 35 Bet veinkūpi, sakāruši kolpus, vīnu sasyta, ūtru nūsyta, cytu otkon nūmātōja ar akminim. 36 Tad jys nūsyuteja vēļ reizi sovus kolpus, vairōk kai pyrmū reizi. Bet jī ari tim padareja tai pat. 37 Galeigi, Jys nūsyuteja uz tim sovu dālu saceidams: jī tokš munu dālu īcīnēs. 38 Bet veinkūpi, īraudzejuši dālu, saceja vīns ūtram: Šytys ir mantinīks: īsim, nūnōvesim jū un sajemsim jō montōjumu! 39 Tad pajāmuši izmete Jū nu veina dōrza ōrā un nūnōvēja.
40 Kū gon atgōjis veina dōrza saiminīks padareis ar šitim veinkūpim? 41 Tī jam atbiļdēja: šim ļaundarim Jys liks nalaimeigi pazust, bet veina dōrzu nūdūs citim veinkūpim, kas Jam nūmoksōs īnōkumus sovā laikā.
42 Tad Jezus tim saceja: Vai jyus nikod nalasejot Rokstūs:
Tys akmiņs, kuru byuvātōji atmete
ir palicis par styura pamatakmini.
Kungs tū ir padarejis, —
myusu acīs breinumu.
43 Tōpēc Es jums soku: Dīva vaļsteiba tiks nu jums atjimta un pīškērta tautai, kura dūs jōs augļus. 44 Un kas uz tō akmiņa kriss, tys sadrups, bet uz kō jys uzkriss, tū satraikšeis.
45 Vērsgoreidznīki un farizeji, dzērdādami Jō pīleidzeibas, saprota, ka Jys par jim runoj. 46 Jī meklēja izdeveibas Jū sagyut, bet beidōs ļaužu, jo tī Jū turēja par pravīti.
