Jēzus dziedina centuriona kalpu
(Mt 8:5–13Jņ 4:43–54)1 Kad Jēzus beidza runāt uz ļaudīm, viņš iegāja Kapernaumā. 2 Tur kāda centuriona kalps, kas tam bija dārgs, gulēja slims uz miršanu. 3 Izdzirdējis par Jēzu, tas nosūtīja pie viņa jūdu vecajos ar lūgumu, lai viņš nāk un glābj viņa kalpu. 4 Ieradušies pie Jēzus, tie viņu dedzīgi lūdza, sacīdami: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. 5 Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu.” 6 Un Jēzus devās ar tiem ceļā. Kad viņš vairs nebija tālu no tā nama, centurions sūtīja pretī savus draugus, likdams sacīt: “Kungs, nenopūlies! Es neesmu tā cienīgs, ka tu ienāc manā namā. 7 Tādēļ es arī neturēju sevi par cienīgu nākt pie tevis. Bet dod tikai pavēli, un mans kalps būs dziedināts. 8 Arī es esmu cilvēks, kas pakļauts varai, un man ir padotie – kareivji; kad vienam es saku: ej, – tas iet, un citam: nāc, – viņš nāk, un savam kalpam: dari to, – viņš dara.” 9 To dzirdēdams, Jēzus izbrīnījās par viņu un, pagriezies pret ļaužu pūli, kas viņam sekoja, teica: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā.” 10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezās mājās un atrada slimo kalpu veselu.
Atraitnes dēla atdzīvināšana Nainē
11 Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. 12 Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. 13 Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” 14 Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” 15 Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. 16 Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” 17 Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu.
Jēzus atbild Jānim Kristītājam
(Mt 11:2–19)18 Un Jānim to visu pavēstīja viņa mācekļi. Pieaicinājis divus no saviem mācekļiem, Jānis 19 sūtīja pie Kunga, likdams jautāt: “Vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” 20 Un vīri, pie viņa atnākuši, sacīja: “Jānis Kristītājs sūta mūs pie tevis un jautā: vai tu esi tas, kam jānāk, vai lai citu gaidām?” 21 Tobrīd Jēzus daudzus dziedināja no slimībām, kaitēm un ļauniem gariem un daudziem akliem dāvāja redzi. 22 Un viņš tiem atbildēja: “Ejiet un sakiet Jānim, ko skatījāt un dzirdējāt: akli redz, kropli staigā, spitālīgi top šķīstīti un kurli dzird, mirušie augšāmceļas un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts. 23 Un laimīgs ikviens, kas manis dēļ neapgrēcinās.” 24 Kad Jāņa vēstneši bija aizgājuši, viņš sāka ļaudīm runāt par Jāni: “Ko jūs izgājāt tuksnesī skatīt? Vai niedri, ko vējš šūpo? 25 Ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai cilvēku, ģērbtu smalkās drēbēs? Redzi, tie, kam ir dārgas drēbes un kas mīt greznībā, tie ir ķēniņu pilīs. 26 Tiešām, ko tad jūs izgājāt ieraudzīt? Vai pravieti? Patiesi es jums saku: pat vairāk nekā pravieti. 27 Viņš ir tas, par ko ir rakstīts: redzi, es sūtu savu sūtni pirms tevis, kas tev ceļu sagatavos tavā priekšā. – 28 Es jums saku: starp dzimušajiem no sievietēm nav neviena lielāka par Jāni. Bet mazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu.” 29 Un visa tauta, pat muitnieki, ieklausījās un apliecināja, ka Dievs ir taisns, pieņemdami Jāņa kristību, 30 bet farizeji un likuma zinātāji nonicināja Dieva padomu, nepieņemdami Jāņa kristību. 31 “Kam tad lai es pielīdzinu šīs paaudzes cilvēkus, un kam tie ir līdzīgi? 32 Tie pielīdzināmi bērniem, kas sēž tirgus laukumā un cits citam sauc: mēs jums stabulējām, un jūs nedejojāt, mēs dziedājām raudu dziesmu, un jūs neraudājāt. 33 Atnāca Jānis Kristītājs, viņš nedz maizi ēda, nedz vīnu dzēra, un jūs sakāt: viņā ir dēmons. 34 Atnāca Cilvēka Dēls, viņš ēd un dzer, un jūs sakāt: redzi, izēdājs un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs. 35 Un gudrību attaisno visi tās bērni.”
Jēzus farizeja Sīmaņa namā
36 Kāds farizejs lūdza viņu, lai viņš pie tā ēstu; un, farizeja namā iegājis, viņš apsēdās. 37 Un, redzi, tajā pilsētā kāda sieviete, kas bija grēciniece, uzzinājusi, ka viņš ir farizeja namā, atnesa alabastra trauciņu ar smaržīgu svaidāmo eļļu 38 un nostājās aiz Jēzus, krita pie viņa kājām un raudādama sāka ar savām asarām slacīt viņa kājas un ar saviem matiem tās žāvēt, un skūpstīja viņa kājas un iezieda ar svaidāmo eļļu. 39 Farizejs, kas viņu bija aicinājis, to redzēdams, pie sevis noteica: “Ja šis būtu pravietis, tad pazītu gan, kas un kāda ir šī sieviete, kas viņam pieskaras, jo tā ir grēciniece.” 40 Un Jēzus, vērsies pie viņa, sacīja: “Sīmani, man tev kas sakāms.” Un tas sacīja: “Saki, Skolotāj!” – 41 “Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs – piecdesmit. 42 Kad neviens no tiem nespēja parādu atdot, viņš abiem to atlaida. Kurš no tiem viņu vairāk mīlēs?” 43 Sīmanis atbildēja: “Es domāju – tas, kam tika vairāk atlaists.” Jēzus sacīja: “Tu pareizi spried.” 44 Un, pagriezies pret sievieti, viņš Sīmanim teica: “Vai redzi šo sievieti? Es ienācu tavā namā, tu man kāju mazgāšanai ūdeni nedevi, bet viņa manas kājas ar asarām slacīja un ar matiem tās susināja. 45 Tu mani nenoskūpstīji, bet viņa, kopš te esmu ienācis, nemitējas skūpstīt manas kājas. 46 Manu galvu ar eļļu tu neesi svaidījis, bet viņa ar smaržīgo eļļu svaidīja manas kājas. 47 Es tev saku, viņas daudzie grēki ir piedoti, jo viņā ir daudz mīlestības. Bet, kam maz piedod, tas maz mīl.” 48 Un viņš tai teica: “Tavi grēki tev ir piedoti.” 49 Un tie, kas bija pie galda, savā starpā runāja: “Kas viņš tāds, ka pat grēkus piedod?” 50 Bet sievietei viņš sacīja: “Tava ticība tevi ir izglābusi. Ej ar mieru!”
VII.
K. Jezus padora vasalu vērsinīka kolpu.
1 Nūbeidzis vysas sovas runas tim ļaudim, kas klausejōs, Jys aizgōja uz Kafarnaumu. 2 Vīna vērsinīka kolps, kas jam beja dorgs, gulēja nōveigi slyms. 3 Izdzērdis par Jezu, jys aizsyuteja pi Jō jūdu vacōkūs un lyka lyugt, lai Jys atītu un padareitu vasalu jō kolpu. 4 Tī, atgōjuši pi Jezus, lyudze saceidami: Jys ir peļnejis, ka Tu jam tū izdareitu, 5 jys tadei mīļoj myusu tautu un mums izbyuvēja synagogu.
6 Jezus aizgōja tim leidza. Bet, kad beja jau natōli nu sātas, vērsinīks lyka caur draugim pasaceit: Kungs, nasapyulej, jo es naasmu cīneigs, ka Tu ītu zam muna jumta. 7 Es tadei sevis naturēju par cīneigu īt pi Tevis. Bet soki tikai vōrdu, un muns kolps byus vasals. 8 Tadei ari es asmu cylvāks vērseibai padūts, un maņ padūti ir karaveiri; un jo vīnam soku: Ej, tad jys nūīt; ūtram: Ej šur, un jys atīt; munam kolpam: Padori tū, un jys padora.
9 Dzērdādams tū, Jezus nu jō breinōjōs, un, atsagrīzis uz ļaudim, kas Jam gōja pakaļ, saceja: (Patīši), Es jums soku: Tik lelas ticeibas Izraelī Es nikod nabeju atradis!
10 Un tī, kas beja syuteiti, atsagrīzuši atpakaļ uz sātu, atroda kolpu, (kurs beja slyms), jau vasalu.
K. Jezus pīceļ nu myrūnim jaunēkli.
11 Vēļōk, kad Jys laidēs īt uz mīstu Naim vōrdā, Jam pakaļ gōja daudz mōcekļu un lels ļaužu pulks. 12 Kad tyvōjōs pi mīsta, raug, nese ōrā myrūni, vīneigū mōtei dālu, kura beja atraitne. Nu mīsta gōja jai leidza lels ļaužu pulks. 13 Īraudzejis jū, Kungs apsažālōja par jū un saceja: Naraudi! 14 Tad, pīgōjis klōt, pīsaskōre pi myrūņa; tī, kas jū nese, nūstōja. Pēc tam Jys saceja: Jaunēkli, Es tev pavēļu: celīs augšā! 15 Nūmyrušais atsasāda un sōce runōt. Un Jys atdeve jū mōtei.
16 Vysus pōrjēme baile, un jī slavēja Dīvu saceidami: Myusu vydā ir cēlīs lels pravīts; Dīvs apraudzeja sovu tautu. 17 Ziņa par Jū izaplateja pa vysu jūdu zemi un pa vysu apkōrtni.
Jōņa mōcekli pi K. Jezus.
18 Vysu tū jō mōcekli pastōsteja ari Jōņam. Tad Jōņs pasauce pi sevis divejus sovus mōcekļus 19 un nūsyuteja jūs pi Kunga, lai pavaicōtu: Vai Tu esi Tys, kam ir jōatīt, vai mums jōgaida cyts? 20 Atgōjuši pi Jō, tī cylvāki saceja: Jōņs Kristeitōjs myusus syuteja pi Tevis saceidams: Vai Tu esi Tys, kam jōatīt, vai mums jōgaida cyts?
21 Tamā laikā īpaši Jys daudzejūs padareja vasalus nu slimeibom, cīsšonom, nu ļaunim gorim un daudzim oklajim dōvynōja redzēšonu. 22 Tōdēļ tad atsasauce un jim saceja: Aizgōjuši pastōstit Jōņam, kū redzējot un dzērdejot: oklī redz, klibī staigoj, špitaleigī palīk teiri, kūrlī dzērd, nūmyrušī ceļās augšan, nabogim teik sludynōts Evangelijs, 23 un svēteigs ir tys, kas nu Manis naīsaļaunoj.
24 Kad Jōņa syuteitī aizgōja prūjom, Jys ļaudim sōce runōt par Jōni: Kō apskateitu jyus izgōjot tuksnesī? Vai nīdres, kū vējs lūka? 25 Bet kō apskateitu jyus izgōjot? Vai meikstōs drēbēs tārpta cylvāka? Raug, kas bogōtōs drēbēs ir gārbti un skaisti dzeivoj, tī ir kēneņu pilīs. 26 Bet kō gon apskateitu jyus izgōjot? Pravīša?
Jā, Es jums soku, pōrōka par pravīti.
27 Par jū tadei ir raksteits:
Raug, Es syutu sovu eņgeli tova vaiga prīškā,
kas sagatavōs Tev Tovu ceļu.
28 Un Es jums soku: Nu sīvītes dzymušim navā lelōka (pravīša) par Jōni (Kristeitōju), tūmār Es jums soku: Pats mōzōkais Dīva vaļsteibā par jū ir lelōks.
K. Jezus pōrmat bezticeigim.
29 Tūlaik visi ļaudis, kas Jō klausejōs, pat ari muitinīki, pasadeve Dīva vaļai un pījēme Jōņa kristeibu, 30 bet farizeji un lykumam mōceitī, napījimdami kristeibas, nycynōja Dīva nūdūmus atteiceibā uz sevi.
31 (Kungs) runōja tōļōk: Kam lai pīleidzynoju šytōs škiras ļaudis? Kam jī ir leidzeigi? 32 Jī ir leidzeigi bārnim, kas sēd uz tērga laukuma un cyts cytam sauc: Mes spēlejam jums fleitā, bet jyus nadoncojat. Mes aizdzīdojam bādu dzīsmi, bet jyus naraužat . .
33 Atnōce Jōņs Kristeitōjs, jys ni maizes ēde, ni veina dzēre, bet jyus sokot: Jamā ir naškeists gors. 34 Atgōja Cylvāka Dāls, Jys ād un dzer, bet jyus sokot: Raug, kur cylvāks rejējs un veina dzārōjs, muitinīku un grēcinīku draugs! 35 Un šū gudreibu attaisnōja visi jūs bārni.
Marijas Magdalenas atsagrīzšona.
36 Kaids farizejs īaicynōja Jū pi sevis uz maļteiti. Jys, īgōjis farizeja mōjā, ījēme vītu. 37 Raug, sīvīte, kas mīstā beja pazeistama kai grēcineica, izzynōjuse, ka Jys cīmojās farizeja mōjā, atnese alebastra trauceņā smōrdeigu eleju 38 un, pīgōjuse nu aizmugures pi Jō kōjom, raudoja. Jei sōce ar osorom slapynōt Jō kōjas, slauceja jōs ar sovas golvas motim, bučōja Jō kōjas un svaideja ar smōrdeigū eleju.
39 Tū radzādams, farizejs, kas Jū beja īlyudzis, pats sevī saceja: Jo Jys byutu pravīts, tad Jys zynōtu, kas un kaida ir šei sīvīte, kas Jū aizskar: ka jei ir grēcineica. 40 Bet Jezus atsasauce un jam saceja: Seimaņ, Maņ ir kaut kas tev sokoms. Tys atbiļdēja: Soki, Mōceitōj! 41 Vīnam cylvākam beja divi porōdnīki: vīns jam beja porōdā pīci simti denaru, un ūtrais pīcdesmit. 42 Tai kai im nabeja nu kō atdūt, jys pīdeve obejim. Kurs tad nu jim, soki, jū vairōk mīļōs? 43 Seimaņs atbiļdēja: Maņ līkās, ka tys, kuram vairōk pīdūts. Un Jys tam atbiļdēja: Pareizi iztīsōji. 44 Tad, atsagrīzis uz sīvīti, saceja Seimaņam: Vai tu redzi šū sīvīti? Es īgōju tovā mōjā, un tu napasnēdzi kōjom yudiņa, — bet jei ar osorom aplaisteja Maņ kōjas un ar sovim motim nūslauceja. 45 Tu Manis napabučōji, bet jei kai īgōja vēļ navā pōrstōjuse Munu kōju bučōt. 46 Tu naapsvaideji ar eleju Maņ golvas, — jei ar smōrdeigū eleju apsvaideja Maņ kōjas. 47 Tōpēc Es tev soku: Jai ir atlaists daudz grāku, jo jei ļūti nūmīļōja, bet kam mozōk teik atlaists, tys mozōk mīļoj.
48 Tad jai saceja: Tovi grāki tev ir atlaisti.
49 Bet tī, kas reizē beja pi golda, sōce sovstarpeji runōtīs: Kas gon Jys ir, ka pat grākus atlaiž? 50 Tad Jys sīvītei saceja: Tova ticeiba tevi atpesteja, ej mīrā.
