Par grēku, ticību un pienākumu
(Mt 18:6–9Mk 9:42–48)1 Vēl viņš saviem mācekļiem teica: “Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai! tam, caur ko tā nāk! 2 Tādam labāk, ja tam dzirnakmeni uzkar kaklā un to iemet jūrā, nekā tas apgrēcina vienu no šiem mazajiem. 3 Pielūkojiet! Ja tavs brālis grēko, norāj viņu un, ja viņš nožēlo, piedod viņam. 4 Un, pat ja viņš grēkotu pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes vērstos pie tevis, sacīdams: es nožēloju, – piedod viņam.” 5 Un apustuļi sacīja Kungam: “Vairo mums ticību.” 6 Bet Kungs sacīja: “Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. 7 Kurš no jums savam kalpam, kas ganījis vai aris, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: tūlīt nāc un sēdies pie galda! 8 Vai tad viņš tam neteiks: pagatavo man azaidu un tad, aplicis priekšautu, apkalpo mani, kamēr paēdu un padzeru; un pēc tam ēdīsi un dzersi tu. 9 Vai gan viņam jāpateicas kalpam, ka tas izpildījis visu, kas pavēlēts? 10 Tāpat arī jūs, kad būsiet izpildījuši visu, kas jums pavēlēts, sakiet: mēs esam nederīgi kalpi, un mēs esam izdarījuši vien to, ko vajadzēja darīt.”
Jēzus dziedina desmit spitālīgos
11 Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. 12 Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un 13 skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!” 14 Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. 15 Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. 16 Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. 17 Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? 18 Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” 19 Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.”
Dieva valstības nākšana
(1Moz 6:5–8:221Moz 19:12–14)20 Uz farizeju jautājumu, kad nāks Dieva valstība, viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāks redzamā veidā. 21 Nedz arī kādi sacīs: redzi, šeit! – vai: tur! – jo, redzi, Dieva valstība ir jūsu vidū.” 22 Bet mācekļiem viņš sacīja: “Nāks dienas, kad jūs ilgosieties redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsiet. 23 Kad jums sacīs: redzi, tur! Redzi, šeit! – neejiet un nedzenieties tam pakaļ! 24 Jo kā zibens, kas uzplaiksnī un apspīd debesis no vienas malas līdz otrai, tā arī Cilvēka Dēls parādīsies . 25 Bet pirms tam viņam vajadzēs daudz ciest un tikt šīs paaudzes atmestam. 26 Un, tāpat kā notika Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla dienās. 27 Tie ēda un dzēra, un precējās līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus pazudināja. 28 Tāpat kā tas notika Lata dienās: tie ēda un dzēra, pirka un pārdeva, stādīja un būvēja. 29 Bet tajā dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus pazudināja. 30 Tāpat būs arī tajā dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls. 31 Ja kāds tajā dienā būs uz jumta un viņa mantas būs mājā, lai tas nekāpj zemē tās paņemt, un, ja kāds būs laukā, tas lai negriežas atpakaļ. 32 Atcerieties Lata sievu! 33 Kas savu dzīvību meklēs paglābt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to pasargās dzīvu. 34 Es jums saku: tajā naktī divi būs vienā gultā – viens tiks paņemts, bet otrs atstāts. 35 Būs divas, kas kopā mals – viena tiks paņemta, bet otra atstāta.” 37 Tie vērsās pie viņa, jautādami: “Kur tā notiks, Kungs?” Viņš atbildēja: “Kur būs maita, tur salidos ērgļi.”
XVII.
1 Un Jys saceja sovim mōceklim: Īļaunōšonu atīšona ir naizbāgama līta, bet bāda tam, caur kuru jōs atīt. 2 Byutu lobōk, jo jam pi kokla pīsītu dzērnovu akmini un īmastu jyurā, na kai kad jys vīnu nu šitim mozajim īļaunōtu.
3 Uzmonit poši sevi. Jo (pret tevi) sagrākōtu tovs brōļs, pōrsorgoj jū. Jo jys nūžālōs, atlaid jam. 4 Un jo septeņas reizes pret tevi sagrākōtu par dīnu un septeņas eizes ītu pi tevis saceitu: Es žāloju, — atlaid jam.
5 Apostoli saceja Kungam: Pavairoj mums ticeibu! 6 Bet Kungs atbiļdēja: Jo jums byutu ticeiba leidz sinepes gryudeņam, tad jyus varātu pavēlēt šytam kūkam: izarauņ nu šenes ar saknem un īsadēsti jyurā; un, bez šaubom, jyusu paklauseitu.
7 Jo kas nu jums, kam ir dēļ dorba vai dēļ gonim kolps, jam atejūt nu teiruma, pasaceitu: Ej tyuleņ un ījem vītu pi golda, 8 bet nasaceitu: Sagatavoj maņ vakareņas, apsajūz un kolpoj maņ, koleidz es paēsšu un padzeršu, un tad varēsi tu ēst un dzert, 9 vai tad jys kolpam lai pasateic, ka tys izpiļdeja jō pavēli? — 10 (Es gōdoju, ka nē). Tai ari jums, pēc izpiļdeišonas vysa tō, kas jums ir lykts, ir jōatsazeist, saceidamim: Mes asam nalīteigi kolpi; kas mums beja jōdora, tikai tū padarejom.
Desmit špitaleigūs.
11 Un nūtyka, ka, ejūt uz Jeruzalemu, Jys gōja pōri storp Semariju un Galileju.
12 Tyvojūtīs vīnai sadžai, Jam aizskrēja prīškā desmit špitaleigu cylvāku, un, nu tōlīnes nūstōjuši, 13 lelā bolsā sauce: Jezu, Mōceitōj, apsažāloj par mums. 14 Jys, tūs īraudzejis, saceja: Ejte un parōdit sevi goreidznīkim. 15 Un nūtyka: Ejūt jī palyka teiri. Un vīns nu tim, radzādams, ka ir palicis vasals, atsagrīze atpakaļ lelā bolsā slaveidams Dīvu, 16 un, pakritis uz vaiga pi Jō kōjom, Jam pasateice. Tys beja samarīts. 17 Bet Jezus jautōja: Vai na desmit ir palykuši teiri? Kur tad ir tī? 18 Vai tad ni vīns vairōk naatsaroda, kas atsagrīztu un Dīvam gūdu atdūtu, kai tik šytys svešinīks? 19 Tad Jys tam saceja: Celīs un ej, tova ticeiba tev paleidzēja.
Dīva vaļsteibas atīšona.
20 Kad farizeji nu Jō vaicōja, kod atīs Dīva vaļsteiba, tad Jys atsasauce un saceja: Dīva vaļsteiba atīt namonūt; 21 narunōs: Raug, jei ir te vai tur; tadei raug, Dīva vaļsteiba ir storp jums.
22 Tad Jys sovim mōceklim saceja: Atīs laiks, kad jyus gribēsit redzēt kaut vīnu Cylvāka Dāla dīnu, bet naredzēsit. 23 Jums gon teiks: Raug (Jys) ir te; raug, — tur. Bet naejit un naskraidit pēc jūs pakaļ. 24 Jo kai zibiņs, kad paspeid, spūdrums izalej nu vīna zemes gola leidz ūtrajam, tai pat nūtiks un ar Cylvāka Dālu Jō dīnā. 25 Bet īprīkš Jam byus daudzi jōcīš un nu šytōs tautas jōbyun atmastam.
26 Kai nūtyka Noesa dīnōs, tai nūtiks Cylvāka Dāla dīnōs: 27 ēde, dzēre, precējōs un gōja pi veira leidz pat tai dīnai, kad Noess īkōpe laivā. Tad atgōja yudiņa plyudi un vysus iznycynōja. 28 Ari Lota laikā tai pat beja: ēde, dzēre, pērka un pōrdeve, strōdōja un byuvēja. 29 Bet tamā dīnā, kad Lots nu Sodomas izgōja, nūkryta guņs ar sāru nu debesim un vysus iznycynōja. 30 Ari tamā dīnā, kad Cylvāka Dāls pasarōdeis, taipat nūtiks. 31 Kas tamā dīnā byus uz jumta, bet jō lītas ustobā, tys lai nakōp zemē jūs pajimtu; un kas ir teirumā, tys tai pat lai nasagrīž atpakaļ. 32 Pīminit par Lota sīvu.
33 Kas pyulēsīs izglōbt sovu dzeiveibu, tys jū pazaudēs; kas jū pazaudēs, tys izglōbs. 34 Es jums soku: jo tamā naktī byus divi vīnā gultā; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 35 Maļs divejōs pi vīnom dzērnovom; vīnu pajims leidza, bet ūtrū atstōs. 36 (Byus divi teirumā; vīnu pajims, ūtrū atstōs).
37 Jī atsasauce un Jam saceja: Kungs, kur tad? Bet Jys tim atbiļdēja: Kur ir maita, tur sasalosa un ērgli.
