Līdzība par pazudušo avi
(Mt 18:10–14)1 Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. 2 Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” 3 Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: 4 “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? 5 Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies 6 un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. 7 Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga.
Līdzība par pazudušo drahmu
8 Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? 9 Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. 10 Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.”
Līdzība par pazudušo dēlu
11 Tad viņš stāstīja: “Kādam vīram bija divi dēli. 12 Jaunākais no tiem sacīja tēvam: tēvs, dod man īpašuma daļu, kas man pienākas. Un tas sadalīja visu mantu starp viņiem. 13 Pēc nedaudz dienām jaunākais dēls savāca visu un aizbrauca uz tālu zemi, un tur izšķieda savu mantu, izlaidīgi dzīvodams. 14 Kad viņš visu bija iztērējis, tajā zemē izcēlās liels bads, un viņš sāka ciest trūkumu. 15 Un viņš gāja un piemitinājās pie viena tās zemes pilsoņa, un tas sūtīja to tīrumā cūkas ganīt. 16 Viņš kāroja pieēsties mizu, ko cūkas ēda, bet neviens viņam tās nedeva. 17 Attapies viņš sacīja: cik daudz algādžu ir manam tēvam, kuri pārpilnībā ēd maizi, bet es te mirstu badā. 18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu viņam: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi. 19 Es vairs neesmu cienīgs saukties par tavu dēlu. Pieņem mani par vienu no saviem algādžiem! 20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Viņam vēl tālu esot, tēvs viņu ieraudzīja un iežēlojās par viņu, un, pieskrējis klāt, krita viņam ap kaklu un skūpstīja. 21 Dēls viņam sacīja: tēvs, es esmu apgrēkojies pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs saukties par tavu dēlu. 22 Bet tēvs teica saviem kalpiem: ātri atnesiet vislabāko tērpu un apģērbiet viņu, un velciet viņam pirkstā gredzenu un apavus kājās! 23 Vediet baroto teļu, nokaujiet to, tad ēdīsim un priecāsimies! 24 Jo šis mans dēls bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un nu ir atradies. – Un viņi sāka līksmoties. 25 Bet vecākais dēls bija uz lauka. Kad viņš nāca un tuvojās mājai, viņš izdzirdēja mūziku un dejas līksmību. 26 Piesaucis klāt vienu no kalpiem, viņš vaicāja, kas tur notiek. 27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, jo ir atguvis dēlu sveiku un veselu. 28 Tad viņš sadusmojās un negribēja iet iekšā, bet viņa tēvs iznāca un mēģināja to pierunāt. 29 Bet viņš atbildēja savam tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavas pavēles, bet tu man pat kazlēnu neesi devis, lai es ar draugiem palīksmotos. 30 Bet šis tavs dēls, kas tavu mantu aprija, uzdzīvodams ar netiklēm, nu ir pārnācis mājās, un tu liki nokaut viņam baroto teļu. 31 Bet viņš tam sacīja: dēls, tu vienmēr esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs. 32 Bet ir jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un ir atkal dzīvs, bija pazudis un atkal ir atradies.”
XV.
Pīleidzeibas.
1 Muitas īredni un grēcinīki gōja klōt, lai Jō klauseitūs. 2 Farizeji un Rokstim mōceitī kūrnēja saceidami: Šytys pījam grēcinīkus un reizē ar tim ād.
3 Tad Jys tim pasaceja nōkušū pīleidzeibu: 4 Kas byutu nu jums taids cylvāks, kam ir symts vušku un vīna nu tom izgaistu, kas tūs deveņdesmit deveņu napamastu tuksnesī un naītu tōs maklātu, koleidz atrostu? 5 Atradis, pylns prīcas jys pajimtu tū uz sovim placim, 6 un, atgōjis uz sātu, sasauktu sovus draugus un kaimiņus un tim saceitu: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu sovu vušku, kas beja zuduse. 7 Es jums soku, ka dabasūs taipat byus jūsmōka prīca vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ, na kai deveņdesmit deveņu taisneigūs dēļ, kurim grāku vaidēšona navā vajadzeiga.
8 Vai ari, jo kaidai sīvītei, kurai ir desmit drachmu, vīna izgaistu, vai tad jei nadagtu guņs, naslauceitu ustobas un ryupeigi namaklātu, koleidz atrostu? 9 Un atroduse, sasauc kaimines un draudzines saceidama: Prīcojitēs reizē ar mani, jo es atrodu drachmu, kas beja pazuduse. 10 Es jums soku, ka taida pat prīca byus Dīva eņgelim vīna grēcinīka atsagrīzšonas dēļ.
11 Tad Jys runōja tōļōk: Vīnam cylvākam beja divi dāli. 12 Jaunōkais nu tim sovam tāvam saceja: Tāvs, atdūd maņ tū monta daļu, kas maņ pīkreit. Un jys izdaleja. 13 Pēc nagara laika jaunōkais dāls, sajēmis vysu kūpā, aizgōja uz tōlejū zemi, un tur, nagūdeigi dzeivōdams, sovu montu izškērde. 14 Kad jys jau vysu beja izputynōjis, tamā molā īsastōja bods, un jam vajadzēja cīst tryukumu. 15 Tad jys, atgōjis pi vīna tōs molas saiminīka, ījēme vītu; tys jū pasyuteja uz sovu teirumu vepru ganeitu. 16 Un jys sovu vādaru gribēja piļdeit ar sānolom, kuras vepri ēde, bet ari tūs jam nikas nadeve. 17 Tad jys, īgōjis pats sevī, saceja: Tik daudz olgōčim pi muna tāva maizes ir pōrpiļneiba, bet es te mērstu bodā! 18 Cēļšūs un īšu uz sovu tāvu un jam saceišu: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi, 19 es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu; padori mani kai vīnu nu sovim olgōčim. 20 Un pīsacēlis aizgōja uz sovu tāvu.
Kad jys vēļ beja tōli, īraudzejis tāvs apsažālōja par jū, un iztecējis prīškā, tū apskova un bučōja. 21 Bet dāls jam saceja: Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret tevi; es naasmu vairs cīneigs sauktīs par tovu dālu. 22 Bet tāvs pavēlēja sovim kolpim: Atnesit tyuleņ vyslobōkōs drēbes un apgērbit jū, dūdit gradzynu jō rūkā un kūrpes kōjōs. 23 Atnesit tuklū teļu, nūkaunit jū, lai mes ādam un prīcojamēs, 24 jo šytys dāls beja nūmiris un atsadzeivynōja; beja pagaisis, bet atsaroda. Un jī sōce līgsmōtīs.
25 Bet vacōkais dāls beja teirumā. Ejūt atpakaļ un tyvojūtīs pi sātas, jys izdzērda muzyku un rūtaļu dzīsmes. 26 Pasaucis tad vīnu kolpu, jys vaicōja, kas nūteik. 27 Tys jam atbiļdēja: Tovs brōļs ir atgōjis atpakaļ, un tovs tāvs lyka nūkaut tuklū teļu, jo jū vasalu sagaideja atpakaļ. 28 Tad jys aizadusmōja un nagribēja īt īškā.
Tad izgōjis ōrā, tāvs sōce jū pīrunōt. 29 Bet jys tāvam saceja: Raug, es tev tik daudz godu kolpōju un vēļ ni reizes tovas pavēles naasmu pōrkōpis, bet tu maņ nikod naesi īdevis kazlāna, lai es pasaprīcōtu ar sovim draugim. 30 Bet, kad atsagrīze atpakaļ tovs dāls, kurs ar palaidneicom izškērde sovu montu, tu liki dēļ jō nūkaut tuklū teļu! 31 Jys tūmār jam atbiļdēja: Dāls, tu tadei vysod esi pi manis, un vyss, kas maņ pīdar, ir tovs. 32 Vajadzēja tadei sataiseit maļteiti un prīcōtīs, jo šytys tovs brōļs beja nūmiris un atsadzeivynōja, beja pazudis un atsaroda.
